Avīze latviski un krieviski; daļa tirāžas – Krievijā. Intervija ar Rīgā bāzētās «Novaya Gazeta.Europe» redaktoru par iecerēm

Nu jau kādu laiku Krievijā faktiski nav neatkarīgās preses. Viens no pēdējiem izdevumiem, kas apturēja savu darbību, bija ietekmīgākais laikraksts "Novaya gazeta", kuru nespēja glābt pat tās galvenais redaktors – pērnā gada Nobela Miera prēmijas laureāts Dmitrijs Muratovs. Tāpēc izveidots jauns medijs "Новая газета. Европа", un darbu sāk jauna mājaslapa novayagazeta.eu. Tās galvenais redaktors ir līdzšinējais Dmitrija Muratova vietnieks Kirils Martinovs. Viņš un daļa no jaunā izdevuma redakcijas pārcēlušies uz Latviju. Par jauno izdevumu, nākotnes plāniem un redzējumu par Krieviju Kirils Martinovs stāstīja sarunā ar Latvijas Radio.

Intervija par Rīgā bāzētās «Novaya Gazeta.Europe» galveno redaktoru Kirilu Martinovu
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Martinovs intervijā sacīja: "Mūsu jaunais medijs saucas "Novaya Gazeta.Europa". Mūsu izdevums "Novaya gazeta'', manuprāt, ir zināms daudziem gan Latvijā, gan Eiropā, gan visā pasaulē un, protams, Krievijā. Tas ir laikraksts, kura galvenais redaktors pagājušajā gadā saņēma Nobela Miera prēmiju. Mēs esam pazīstami ar savām reportāžām un pētījumiem. Krievijā faktiski ir ieviests aizliegums uz žurnālistu profesionālo darbību. Tāpēc, lai arī mēs Krievijā esam nevis aizvērušies, bet apturējuši savu darbu, mēs izdomājām, ka būtu noderīgi izveidot paralēlu platformu, kurā mēs jau tagad varētu brīvi runāt par svarīgām un visus satraucošām tēmām. Pirmkārt, jau, protams, par karu un tā sekām, nebaidoties no Krievijas cenzūras. Šim medijam būtu jākļūst par balsi tiem Krievijas iedzīvotājiem, tiem krievvalodīgajiem un tiem krieviem, kuri šajā karā atbalsta Ukrainu un Eiropu un kuriem miers un spēja sadzīvot ar saviem kaimiņiem ir tāda kā bāzes lieta. Un tas viss par spīti tam, ko saka Krievijas propaganda.''

Latvijas Radio: Kādās platformās būs atrodams šis jaunais medijs? Vai tā ir interneta vietne, "YouTube" kanāls, "Facebook" lapa? Kas tieši?

Martinovs: Mēs pašlaik esam atvērušies kā vairāku sociālo tīklu apkopojums. Krievijas auditorijai, pirmkārt, tas ir "Telegram", kurš joprojām nav pakļauts cenzūrai. Tāpat tas ir "YouTube" kanāls un "Twitter", kuru mēs redzam kā pirmo daudzvalodīgo kanālu. Tur mēs runāsim ar saviem lasītājiem ne tikai krieviski, bet arī angliski, vāciski un ļoti ceram, ka arī latviski.

Šajā nedēļā mēs palaižam arī mūsu mājaslapu. Tā kā mēs tomēr esam avīze, mums gribētos kaut ko izdot arī drukātā formātā. Varbūt ne kā avīzi, kas iznāk vienu vai vairākas dienas nedēļā, bet kā mūsu labāko darbu apkopojumu.

Rīgā mēs gribam izveidot divas avīzes – gan latviski, gan krieviski, lai izrādītu cieņu abām auditorijām.

Pastāstiet par savu komandu! Kas strādās šajā jaunajā medijā?

Tā ir ļoti jauna komanda, un laikam jāsaka, ka viņi maz ko zaudēs, ja uz laiku žurnālistikas dēļ pārraus savus sakarus ar Krieviju un Maskavu. Diemžēl mēs lielāko daļu no šiem cilvēkiem esam spiesti turēt noslēpumā, jo Krievijas varas iestādes var piemērot pret viņiem sankcijas par godprātīgu sava darba pildīšanu.

Vai tas nozīmē, ka liela daļa no šīs komandas joprojām atrodas Krievijā?

Es to parasti nekomentēju, bet paralēli tam daudziem ir arī ģimenes un vēlme kādreiz Krievijā atgriezties.

Vai jūsu mājaslapā plānojat rakstīt arī par notikumiem šeit Latvijā?

Protams. Tad, kad mēs šeit atveram savu redakciju, mēs domājam arī par to, kā ziņot par vietējiem notikumiem un problēmām. Mums tas ir svarīgi, un mēs arī saprotam, ka pašlaik pēc kara sākuma un preses padzīšanas ir novērojams tāds kā informatīvais vakuums krievu valodā. Savu spēju robežās mēs centīsimies šo vakuumu aizpildīt. Jāsaprot gan, ka mums vēl trūkst zināšanu par vietējiem notikumiem, politisko spēku sadalījumu vai sociālajiem jautājumiem. Mēs to visu pētīsim. Un te es atgādināšu, ka mums ir arī projekts, kurš jau no sākuma bija orientēts uz Baltijas valstīm – "NG Baltija". Šis projekts netiek slēgts, un mēs ar to sadarbosimies, un ar tā palīdzība veidosim saikni ar vietējo sabiedrību.

Vai jūsu interneta mājaslapas saturs būs maksas vai bezmaksas?

Kad mēs izdevāmies Krievijā, mēs bijām kategoriski pret maksas saturu, jo, ja jūs rakstāt par spīdzināšanu Krievijas cietumos vai ziņojat par karu, būtu dīvaini prasīt cilvēkiem par to maksāt.

Var saprast, ka sankciju dēļ Krievijas iedzīvotāji šo maksas saturu vienkārši nevarēs apmaksāt, jo banku sistēma ir paralizēta un maksājumi uz ārvalstīm nav iespējami. Es domāju, ka pārskatāmā nākotnē viss mūsu saturs tomēr būs bezmaksas, bet mēs centīsimies veidot pūļa finansēšanas modeli, kas ļaus vismaz daļēji segt mūsu izdevumus.

Vai tiks izmantota arī Nobela Miera prēmijas nauda, jo Dmitrijs Muratovs savulaik izteicās, ka daļu no naudas viņš atstās saviem žurnālistiem?

Nobela prēmijas nauda nav nemaz tik liela, jo laureāti bija divi un summa tika dalīta uz pusēm. Runa bija par aptuveni 600 tūkstošiem dolāru, no kuriem lielāko daļu Muratovs uzreiz iztērēja labdarībai. Otra daļa tika rezervēta Poļitkovskas prēmijai, kuru bija plānots piešķirt rudenī Maskavā, taču tagad tas liekas maz ticams. Kaut kāda daļa no šīs naudas tiešām tika atvēlēta visam kolektīvam, turklāt ne tikai žurnālistiem. Es, piemēram, no šīs Nobela prēmijas saņēmu kādus 250 eiro. Taču tas tiešām bija tāds simbolisks žests par to, ka mēs dalām šo balvu. Dmitrijs Muratovs tagad pārdod izsolē arī savu Nobela medaļu, un visi iegūtie līdzekļi tiks novirzīti Ukrainas labdarības fondā.

Kvalitatīva žurnālistika tomēr ir dārga, taču jūs plānojat izdot arī drukātu avīzi. Kāpēc šāds drukāts izdevums jums ir nepieciešams?

Ziniet, es vienkārši gribu, lai Latvijā vai visās citās Eiropas valstīs, ar kurām mēs sadarbosimies,

tuvojoties kara beigām, kad Krievijas propaganda atzīmēs 9. maiju, avīžu plauktos būtu atrodama "Novaya gazeta" kā simbols tam, ka viņiem neizdevās mūs aizvērt.

Kaut kāda daļa no šīs tirāžas, es domāju, tiks nelegāli izplatīta arī Krievijā.

Par savu bāzēšanās vietu jūs esat izvēlējušies Latviju. Kāpēc?

Mums ir izveidojušās ļoti labas attiecības ar vietējām varas iestādēm, tās ir ieinteresētas mūsu darbā, un mums jau ir notikušas vairākas konsultācijas. Latvija ir ģeogrāfiski tuva un daudziem krievu žurnālistiem ļoti labi pazīstama valsts. Es neesmu pārliecināts, ka mēs šeit paliksim strādāt uz visu laiku, jo izskatām arī citus variantus, taču esmu drošs, ka mēs vienmēr atcerēsimies visas tās lietas, kuras mūsu labā dara Latvija. Tāpēc mēs centīsimies vienmēr sadarboties un izpildīt arī savu profesionālo pienākumu pret Latviju.

Latvijā daudzi, tostarp politiķi, uzskata, ka Krievijā nav spēcīgas pilsoniskās sabiedrības. Vai jūs tam piekrītat?

Jā, tā ir tāda pēcimpērijas valsts trauma. Pēc 1991. gada pie mums tika uzskatīts, ka tie, kuri grib iesaistīties kaut kādos sabiedriskos projektos vai nodarboties ar politiku, ir tādi kā dīkdieņi, krāpnieki, kuri grib ievilkt cilvēkus savos netīrajos darījumos. Tāpēc Krievijas iedzīvotāji deva priekšroku tam, lai interesētos par citām lietām.

Pirmkārt, par savu labklājību vai remonta kvalitāti dzīvoklī,

otrkārt, par tādām augstām lietām kā ārpolitika, – kas notiek ASV, kā tur Eiropas Savienībā noris krīze un kas notiek Ukrainā. Viss, kas atrodas starp šiem diviem poliem, bijā kā bez dzīvības. No savas pieredzes varu teikt, ka vēl pirms gadiem astoņiem pilsoniskā sabiedrība bija gana spēcīga, taču tā tika iznīcināta kara priekšvakarā. Skatoties retrospektīvā, var teikt, ka arī Alekseja Navaļnija saindēšana ir daļa no lielāka plāna, atbrīvojoties no iespējamā pretkara līdera.

Jūs cerat, ka daļa no "Novaya gazeta" eksemplāriem kontrabandas ceļā nonāks arī Krievijā. Kādas publikācijas un par ko varētu iekustināt Krievijas sabiedrības domāšanu, lai šī pilsoniskā nostāja parādītos nevis mazākumam, bet gan vairākumam sabiedrības?

Es liktu uz trijām lietām. Pirmkārt, tās ir godīgas un labā valodā uzrakstītas reportāžas par karu. Ar skaidriem faktiem un vienkārši pasniegtas. Tāpat es gribētu likt likmi uz pragmatisku apgalvojumu, ka karš pilnīgi noteikti nav izdevīgs nevienam. Neviens šo karu patiesībā nevēlējās, izņemot Vladimiru Putinu un viņa tuvākos līdzgaitniekus.

Ir jāparāda, ka šāds karš faktiski atņem nākotni mūsu bērniem un padara mūs visus nelaimīgākus un nabadzīgākus.

Ne tikai cilvēki iet bojā – ja arī jūs sēžat un neko nedarāt, sliktāk paliek arī jums. Un visbeidzot, treškārt, šāda saruna, kāda mums ir tagad, ir noderīga kaut kādai daļai sabiedrības, lai saprastu, kā ir uzbūvēts šis mehānisms, kas padarīja šādu karu par iespējamu. Ir jāpaskaidro, kāpēc Krievijai vai tam, kas pēc šī kara no tās paliks, ir jāpārstāj būt par impēriju. Ir jāpārstāj mācīt savus kaimiņus, ir jāpārstāj domāt par diženumu un jāsāk beidzot domāt par to, kāpēc paši Krievijas iedzīvotāji nedzīvo nemaz tik labi. Un ne tikai ārpus lielākajām pilsētām, bet pēc kara sākuma nu jau arī lielajās pilsētās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt