Jau nākamnedēļ izstāde uzsāks ceļu pa Latvijas skolām, muzejiem, bibliotēkām un kultūras centriem.
Izstāde paredzēta ceļošanai, tāpēc to veido ērti un viegli saliekami kartona kubi, ko izgatavojis Latvijas kartona mēbeļu ražotājs „Foldlife”. Katrs kubs veltīts kādai konkrētai tēmai, kas salīdzināta visās četrās valstīs - Latvijā, Igaunijā, Somijā un Zviedrijā.
Izstādes kuratore, vēsturniece Ieva Gundare stāsta, ka izstāde ir „par visdažādākajām tēmām, piemēram, par katras valsts himnu, ko mēs šai ziņā mēs esam aizņēmušies viens no otra, igauņi, teiksim, no somiem, ka visas šīs himnas ir radušās 19.gadsimta nogalē vai 20.gadsimta sākumā, kad tas bija svarīgi”.
„Visas kopīgās un atšķirīgās lietas šeit varēs uzzināt un salīdzināt dažādos aspektos,” skaidro Gundare.
Viens no kubiem, piemēram, veltīts akstā kara periodam, un tajā var salīdzināt, kāda šajā laika posmā bija dzīve Dzelzs priekškara vienā pusē Latvijā un Igaunijā, un kāda otrā pusē - Somijā un Zviedrijā.
Kāds cits kubs savukārt piesaista ar jautājumu - kas ir vismazāk zināmais mūsu kopīgais kultūras mantojums? Turpat rodam arī atbildi, ka tas ir Strūves ģeodēziskais loks. Tā ir unikāla mērījumu sistēma, kas šķērso 10 valstis un kas iekļauta Pasaules kultūras mantojuma sarakstā
Vairāki stendi veltīti valodu politikai visās četrās valstīs, te var uzzināt gan par problēmām, gan risinājumiem.
„Mums liekas, ka mums ir ļoti sarežģīta situācija, bet varbūt var kaut ko mācīties no tā, kādi risinājumi ir atrasti Somijā un Zviedrijā, kur arī ir mazākumtautību valodas. Tomēr arī tur ir dažādas problēmas, mēs nebūt neesam tie nabadziņi, kuriem klājas visgrūtāk,” saka izstādes kuratore.
Izstāde pievēršas arī muzikālajam mantojumam. Tajā var salīdzināt visu četru valstu himnas, kā arī rast atbildi uz jautājumu - kā mēs savu dziedāšanu esam izmantojuši politiskiem mērķiem.
Stendam „Kā var cīnīties dziedot?” no Latvijas un Igaunijas izvēlētas Atmodas laika dziesmas, un latviešiem tā ir „Dzimtā valoda”, bet igauņiem līdzīgas nozīmes dziesma „Nav zeme vientuļa neviena”.
Somi un zviedri pārstāvēti ar senākām dziesmām. Somiem tā ir visu tautu joprojām vienojošā dziesma „Finlandia”, bet zviedriem dziesma „Darba dēli”, kas savulaik bija ļoti populāra revolucionāri noskaņoto strādnieku vidū un ko zviedri dzied joprojām.
Viens no stendiem pievēršas arī tradicionālajiem valsts ēdieniem, somi pārstāvēti ar Lieldienu pudiņu, zviedri - ar kāpostu tīteņiem, latvieši - ar pelēkajiem zirņiem, bet igauņi ar mulgi putru. Izrādās vārds „mulgi” cēlies no latviešu valodas vārda „muļķis”, tātad latviski šo igauņu ēdienu varētu saukt par muļķu putru.
Gundare stāsta, ka arī šis ēdienu salīdzinājums atklāj dažādas interesantas mijiedarbes un aicina uz pārdomām, cik dažkārt neparasti veidojas tas, ko dēvējam par nacionālu.
„Ja mēs izsekojam vēsturei, tad mēs redzam, ka patiesībā pudiņš, ko ēd somi, tam ir daudz senākas saknes. Senāk tāds ir ēsts arī Vācijā un cēlies vispār no Persijas. Taču citur visur ir aizmirsts, un tagad tas ir somu nacionālais ēdiens,” skaidro Gundare.
„Arī zviedru nacionālais ēdiens - kāpostu tīteņi ir ienākuši no Osmaņu impērijas, būtībā tā ir variācija par dolmu. Mēs redzam tādas starpkultūru saiknes, ka tas nacionālais ir atnācis no citām vietām,” saka vēsturniece.
Uz kāda cita stenda lasāms jautājums – „Kad mēs patīkam Eiropai?”. Un tajā izsekots, ar kādām dziesmām katra no valstīm uzvarējusi Eirovīzijā.
„Secinājums ir, ka mēs uzvaram ar kaut ko patiešām dīvainu. Somi ar briesmoņiem „Lordiem”, Zviedrija ar Lorīnu, kas ir berberu izcelsmes, Igaunija ar Deivu Bentonu, kurš dzimis Arubā, un Latvija ar Mariju Naumovu, kuras dzimtā valoda nav latviešu. Visi ir uzvarējuši ar ko neparastu, kas man likās pārsteidzoši,” atzīst Gundare.
Ceļojošo izstādi „Dažādas tautas - kopīga pieredze” atklāj otrdien Okupācijas muzejā, bet jau nākamnedēļ tā sāks ceļu pa Latvijas skolām, muzejiem, bibliotēkām un kultūras centriem.
