Nedzirdīgajiem

Личное дело

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Klimats un Latvija»

«Aizliegtais paņēmiens» pēta: Vai apturēsim jūras uzbrukumu Latvijas piekrastei, un kā klimats ietekmēs dzīvniekus?

Jūra nāks vēl tuvāk, Kurzemē par sniegu varēs tikai sapņot. Daudz aļņu, stirnu un vēl: jauna ērce – ornamentētā. Kādas ir Latvijas laika ziņas nākotnei?  Kāda ir Latvijas pēda globālajā sasilšanā, un kādēļ skaistie rapšu lauki nav nemaz tik skaisti? Latvijas Televīzijas raidījums "Aizliegtais paņēmiens" operācijā “Klimats un Latvija” jeb “Latvijas laika ziņas nākotnei" turpina runāt par klimata pārmaiņām, akcentējot Latvijas pieredzi - aiz loga redzam, ka ir jau janvāris, bet aizvien nesnieg. Kas notiks tālāk, un kāds ir Latvijas klimata pēdas lielums, salīdzinot ar citām valstīm?

ĪSUMĀ:

Raidījums "Aizliegtais paņēmiens" jau rādīja un skaidroja globālās sakarības, kādā veidā cilvēki ar savu rīcību silda planētu. Piemēram, dažādos dedzināšanas procesos izdalās ogļskābā gāze, kas nonāk atmosfērā un ap zemi veido biezāku gāzu plēvi. Jo biezāka plēve, jo arī vairāk no zemes atstarotā saules enerģija neizklīst vis kosmosā, bet atgriežas atpakaļ, un uz zemes kļūst siltāk. Mainās klimats, notiek dabas katastrofas - šobrīd epicentrā Austrālija ar krūmu ugunsgrēkiem.

Līdere izmešu radīšanā patlaban ir Ķīna, kas Eiropai un visai pasaulei kalpo kā rūpnīca un kurā lielākā daļa elektrības tiek ražota no kaitīgajām oglēm, bet Ķīnā  ražot ir lētāk nekā Eiropā, un preces cilvēkiem vajag. Ķīna, lai mazinātu globālo sasilšanu, ar pārmaiņām nesteidzas. Neko nesola arī ASV, kas ir otrs lielākais izmešu radītājs, un vienīgi Eiropas Savienība izmešus grib būtiski samazināt. Šobrīd galdā ir likts lielais Zaļais darījums (Green deal), plānojot līdz 2050. gadam panākt, ka tieši Eiropas Savienības valstu siltumnīcefekta gāžu izmešu efekts ir planētai neitrāls. Bet kā ir ar Latviju? Kādas izmaiņas pēdējās desmitgadēs ir notikušas Latvijas laika apstākļos un klimatā, kas varētu būs saistāms ar globālo sasilšanu? Kas mainījies dzīvnieku pasaulē? Kā uz pārmaiņām reaģējuši kukaiņi? Kas tā tāda ornamentētā pļavērce un vai pārmaiņas cilvēkiem var atnest slimības, kādas Latvijai līdz šim nav bijušas īsti raksturīgas?

Transports, lauksaimniecība un elektrības ražošana

Pirmās divas vietas lielāko "sildītāju" valstu topā 2018. gadā ieņēma Ķīna un ASV. Ja rēķina tikai CO2 jeb ogļskābo gāzi, Ķīnai 2018. gadā izmeši veidoja aptuveni 11 tūkstošus megatonnu, kas ir aptuveni trešdaļa no visas pasaules izmešiem. Latvija visu pasaules valstu rindā ir 120.  vietā - CO2 izmešu daudzums mūsu valstī 2018. gadā bija 7,8 megatonnas. Lietuvai CO2 izmeši bija 14,4 megatonnas - divas reizes vairāk nekā Latvijai. Igaunijā 24 megatonnas - trīs reizes vairāk nekā Latvijā. Savukārt Nīderlandē, kas teritorijas ziņā ir par aptuveni trešdaļu mazāka nekā Latvija, CO2 izmeši 2018. gadā sasniedza 162 megatonnas, kas ir aptuveni 20 reižu vairāk nekā Latvijai. Nīderlandē ir lielas ostas, intensīva lauksaimniecība un faktiski nav mežu, kas absorbētu CO2. Latvijā meži savukārt aizņem vairāk nekā pusi no visas teritorijas platības, un tas ir ļoti būtiski.

Elektrības ražošana ir galvenā aktivitāte, kas silda mūsu planētu. Proti, elektrību vajag rūpnīcām, kas ražo mums un pārējai pasaulei preces, savukārt, piemēram, Ķīna elektrību pārsvarā ražo no oglēm, kas ir lielākais CO2 radītājs. Eiropas “Ķīna” savukārt ir Polija - no oglēm te ražo vairāk nekā 80% elektrības. Latvijā elektrību no oglēm neražo vispār - lielākie īpatsvari ir koksnei un šķeldai (30,7%), ar nosacījumu, ja kokus iestāda vietā, tas ir dabai draudzīgs elektroenerģijas resurss; vēja un ūdens (33,4%), kur lielāko daļo veido Daugavas hidroelektrostacijas (HES); un no dabasgāzes (24,8%), kas CO2 rada, bet aptuveni divas reizes mazāk nekā ogles. Par šādu bilanci Latviju varētu apskaust ļoti daudzas pasaules valstis.

Tomēr - kas Latvijā ir lielākie sildītāji? Aplūkojot ne tikai CO2, bet visu siltumnīcefekta gāžu emisijas, trīs galvenās Latvijas pozīcijas ir transports (29%), lauksaimniecība (24,6%) un elektrības ražošana (13,4%).

Lauksaimniecības jomā galvenais un lielākais ļaunums ir no slāpekļa minerālmēsliem, ar ko tiek apstrādāti lauki, lai panāktu lielāku ražību. Šie minerālmēsli rada dislāpekļa oksīdu, kas nonāk atmosfērā un arī sabiezina planētas gāzu plēvi. Tā 2018. gada Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silavas" pētījumā secināts, ka visbagātīgākie ar to ir ziemas rapši, tā kā cilvēku un  garāmbraucēju prieks par spilgti dzeltenajiem laukiem klimata pārmaiņu kontekstā varētu būt tāds nosacīts. Lai mazinātu slāpekļa minerālmēslu lietošanu, lauksaimnieki tiek aicināti plašāk izmantot dabīgos veidus, piemēram, vispirms laukā iesēt sarkano āboliņu. Tad, kad tas ir paaudzies, ieart to zemes virskārtā un sēt jau kādu graudu kultūru. Protams, šī metode ir dārgāka. Lauksaimniecībā emisijas dod vēl arī metāna gāze, kas rodas lopu audzēšanas procesā. Arī tam esot risinājums - ir lopu šķirnes, kas to dara mazāk, jāsabalansē arī dzīvnieku uzturs.

Tomēr pirmajā vietā ir automašīnu un autobusu radītās emisijas. Latvijā lielākais transporta emisiju apjoms bija 2007. gadā, vienu gadu pirms krīzes, kad valsts ekonomika pilnīgi vārījās. Pēc tam 2012. gadā bija zemākais punkts, taču nu jau pēdējos sešus gadus atkal izplūdes gāzes tikai aug un aug, jo cilvēki brauc un brauc. Vairāk vainīgi tie dīzeļi, ko lieto Latvijas autoparka lielāka daļa. Tā 2017. gadā benzīna auto radīja 571 kilotonnu CO2 emisiju, bet dīzeļi - 2359 kilotonnas CO2 emisiju.

Tātad dīzeļa izmeši transportā veido 2359 kilotonnas. Ja pieliekam blakus slāpekļa minerālmēlsojumu lauksaimniecībā, 2017. gadā izmešu daudzums sasniedza 1500 kilotonnas, kas ir aptuveni par trešdaļu mazāk, bet tomēr salīdzinoši daudz, lai visā nevainotu tikai dīzeli.

Latvija planētas sildīšanā piedalās maz, bet izmaiņas no globālās sasilšanas izjūt

Lai arī pašas Latvijas pēda pasaules globālās sasilšanas kontekstā, ko rada cilvēks, ir tikai apmēram 20 centimetri no kopējā kilometra, citu atstātās daudz lielākās pēdas planētu ietekmē, klimats mainās, un arī mēs šeit, Latvijā, laika apstākļu izmaiņas izjūtam - vidējā gaisa temperatūra kopš pagājušā gadsimta Latvijā ir pieaugusi.

"Jā, protams, vērojumus mēs skatāmies, analizējām jau kopš 1960. gada, izmaiņas, trendi, ievirzes vērojamas visai stabili, temperatūra paaugstinās, un nav pamata domāt, ka tas samazināsies. Šīs izmaiņas tomēr, visticamāk, turpināsies," atzīst Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu daļas vadītājs Andris Vīksna. Pasaulē kopējā vidējā temperatūra augusi par apmēram vienu grādu kopš industriālā laikmeta sākuma pagājušā gadsimta vidū, secinājuši zinātnieki. Latvijā – vidēji par nepilnu vienu grādu. Lēzenāka temperatūra pieauguma līkne ir vasarās, mazliet straujāka ziemās. Rādītāji atšķiras arī teritoriāli.

"Šeit ir mūsu klimata pārmaiņu analīzes rīks un kur varam, teiksim, redzēt, kā mainās dažādi atmosfēras parametri klimata pārmaiņu ietekmē, gan kā ir mainījušies pagātnē. Ja mēs paskatāmies kaut vidējo gaisa temperatūru Rīgā, mēs redzam, kā ir mainījies klimats no 1960. gada jau līdz mūsdienām - līdz 2018. gadam," saka Vīksna.

Vidējā gaisa temperatūra Rīgā

- laikā no 1961. gada līdz 1990. gadam bija 6,4 grādi;
- no 1981. gada līdz 2010. gadam – 7 grādi;
- no 1991. gada līdz 2020. gadam – 7,4 grādi.

Ja globālo emisiju apjoms būtiski nemainās:

- vidējā temperatūra Rīgā laikā no 2071.gada līdz 2100.gadam būs... 11,7 grādi.

Pēdējo desmitgažu laikā mainījies arī nokrišņu daudzums, to kļuvis vairāk, it sevišķi ziemā. Cerības uz sniegu kļūst arvien mazāk, un visvairāk sniega periods samazināsies Kurzemē.

"Mums bija arī pētījums par sniega segas izmaiņām - līdz gadsimta beigām Kurzemes jūrmalas pusē sniega segas biezums jeb periods samazināsies par 98%, kas principā nozīmē, ka, visticamāk, šādā periodā stabilu sniega segu vispār vairs nebūs, vismaz piejūras pusē," saka Vīksna.

Kopš pērnā gadsimta ir palielinājies tā saucamo vasaras dienu skaits, kad maksimālā temperatūra Latvijā ir sasniegusi 25 grādus. "Ir daudz cilvēku, kas ļoti priecājas par to, ka būs vairāk siltu dienu Latvijā. Nu, tā ir varbūt tāda nedaudz provinciāla pieeja. Protams, ir ieguvumi tautsaimniecībām, jo, visticamāk, būs mazāk jāmaksā par apkuri ģimenes mājsaimniecībās, bet to, protams, vajadzētu skatīties kompleksā. Mēs visi esam saistīti, un tās izmaiņas te varbūt mēs tā neizjūtam, bet tas nenozīmē, ka tas nav kritiski," skaidro Vīksna. Var parādīties jaunas kaitēkļu sugas, karstums var ietekmēt arī cilvēku veselību, nemaz nerunājot par pasauli, kur sausums jau izraisa lielas traģēdijas, kā, piemēram, tagad Austrālijā. "Sniega sega, kā mēs to varam redzēt, kaut vai paņemot Liepāju, - ir diezgan skumji. Ziemas sporta cienītājiem, kādu arī Latvijā nav mazums, varbūt visticamāk, vajadzēs pārvākties tuvāk ziemeļiem," atzīst eksperts.

Oficiālā līmenī, īpašā dokumentā ar nosaukumu “Par Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plānu laika posmam līdz 2030. gadam” kā Latvijas riski uzskaitīti šādi:

• Sezonu, t.sk. veģetācijas perioda, izmaiņas;
• Ugunsgrēki;
• Kaitēkļu savairošanās, koku slimības, vietējo sugu izstumšana, jaunu sugu ienākšana;
• Elpošanas sistēmu slimību izplatība;
• Infekcijas slimības, karstuma dūrieni;
• Nokrišņu izraisīti plūdi;
• Elektropadeves traucējumi;
• Sasaluma mazināšanās, kailsals, izkalšana.

Ienāks sugas no dienvidiem

Zinātnieki atzīst, ka Latvijā mainīsies arī dzīvojošās sugas.

"Visi atzīst, ka klimats mainās. Šogad tas ir ļoti spilgti redzams. Nav ziemas un, kas to zina, varbūt arī nākamgad nebūs un aiznākamgad. Neapšaubāmi, ka tad mainās arī daba. Augi un dzīvnieki, ilgstoši dzīvojot noteiktā teritorijā, ir adaptējušies noteiktiem apstākļiem, noteiktam temperatūras režīmam, noteiktam mitrumam, mitruma režīmam, un līdz ar to, protams, mainīsies viņu sastāvs. Tie, kas nevarēs šos jaunos apstākļus izturēt, izmirs vai centīsies virzīties uz ziemeļiem. Viņu vietā nāks iekšā sugas no dienvidiem. Tas jau šobrīd notiek. Attiecībā uz kukaiņiem - ir jau vismaz kādas padsmit sugas parādījušās, kas nāk no dienvidiem, un nostabilizējušas jau šeit savas populācijas," saka Latvijas Universitātes (LU) Bioindikācijas laboratorijas vadītājs, entomologs Viesturs Melecis.

Ne par visiem mēs varētu būt sajūsmā, piemēram, tauriņš ozolu mūķene tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem koku kaitēkļiem pasaulē. Ēdelīgs un dzīvelīgs; un strauju viņu savairošanos jau piedzīvojusi Liepāja, kur tie nograuzuši kokiem lapas teju 40 hektāru platībā. Tad vēl ir zirgkastaņu lapu kode - suga, kas izplatīta Balkānos, bet tagad arī jau zina, kur ir Latvija. Tā ieperinās kastaņu lapās un pēc kodes tās paliek brūnas.

Savukārt ornamentētā ērce, kas šogad izvēlēta par gada kukaini, dzīvo pļavās, pārnēsā encefalītu un Laimas slimību, un, salīdzinot ar Latvijā jau pierastajām sugām, šī ir ļoti žiperīga.

"Viņa ir daudz, daudz, daudz veiklāka skrējēja, daudz ātrāk uzkāpj pa ķermeni augšā cilvēkam un dzīvniekam, un līdz ar to ir zināma bīstamība. Nu, tas pats attiecas arī uz malāriju, kur Latvijā arī ir bijuši jau agrākos gados gadījumi, kad parādās. Jāskatās, kas tur notiks ar šo procesu," skaidro Melecis. Procesi notiek, bet, kā kas patiesi mainās, pētniekiem patlaban grūti spriest, jo dati un novērojumi ir fragmentāri. Piemēram, konstatēts, ka Vācijā un Šveicē samazinājušās kukaiņu sugas, līdz ar to arī mazāk ir putnu – kukaiņēdāju. Ko tas nozīmē? Lai uz to atbildētu, Eiropas valstis nolēmušas sadarboties kopējā pētījumā.

"Ļoti grūti kaut ko prognozēt, un tagad mēs ceram, ka, ja izdosies izveidot šādu Eiropas novērojumu tīklu, tad mums kaut kas skaidrāk parādīsies un varēs kaut ko prognozēt, dot padomus, ko darīt lauksaimniecībai, ko darīt mežsaimniecībai, ko darīt veselības aizsardzībā, jo kukaiņi, aktīvi ceļojošie kukaiņi, kas nāk iekšā, viņi pārnēsā arī slimības, jā. Tā kā tas viss skars cilvēku," norāda Melecis.

Pārmaiņas jau novērojamas arī dzīvnieku pasaulē - mežos, piemēram, kļūst vairāk pārnadžu, jo var labi pieēsties.

"Mēs varam redzēt ziemāju sējumos, cik daudz tur atrodas stirnas, brieži. Dažkārt arī pat aļņi. Kopš pēdējā leduslaikmeta nebijis ziemas barības piedāvājums šiem dzīvniekiem. Ierobežojošais faktors mūsu klimatiskajā zonā vienmēr bijusi ziema. Tad šādā ziemā barības, es pat teiktu, varbūt ir vairāk nekā vasarā, jo tas zaļais zelmenis, kas ir ziemāju laukos, sākot ar rapsi un beidzot ziemas kviešiem un rudziem, un ko vēl visu, kas arī tādos apjomos Latvijas teritorijā nekad nav sēts. Saēdušies šo sulīgo, svaigo barību, pārnadži, dabīgi, dodas arī mežā," skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks, biologs Jānis Ozoliņš. Tad viņi savukārt nāk uz ceļa, un ir bīstami šoferiem. Pērn operācijā "Meža zvēri", kas bija veltīta drošībai uz ceļiem, "Aizliegtais paņēmiens" jau stāstīja, ka, piemēram, stirnas 2014. gadā kopumā bija uzskaitītas 130 tūkstoši, bet 2018. gadā jau 173 tūkstoši. Tik strauju pieaugumu mednieki nevar pagūt nedz nošaut, nedz apēst.

"Braucot uz darbu pār Rīgas elektrostacijas aizsprostu, es redzēju desmit vai pat vairāk vīrus spožo aizsargtērpos ar grābekļiem līdzinām kurmju rakumus uz elektrostacijas dambja uzbēruma. Skaidrs, ka normālā ziemā šādu problēmu nebūtu, jo tie rakumi tādā skaitā un daudzumā uz šī dambja nekad nebūtu. Tas saistīts ar to, ka, sliekas, bēgot no pārlieka mitruma, kas ir zemāk par šo dambi, ir salīdušas augšā. Pie tam viņas ir aktīvas; normāli ziemā, kad ir sasalusi zeme, viņām būtu jābūt vismaz pusmetru dziļāk. Tagad viņas ir virspusē. Dambja virskārtu veido speciāli sēts vai stādīts zālājs, kas ir ļoti pievilcīga dzīvotne sliekām, un, protams, kurmji dodas viņām pakaļ. Un  to risku es saskatu, jā. Ja sāktos spēcīgas lietavas un zeme nebūtu sasalusi - tad katrs tas kurmju rakums būtu kā risks izskalojumam. Un nogāze ir ļoti slīpa, un šis dambis tiešām varētu tikt apdraudēts," skaidro Ozoliņš.

Īpaši jārēķinās ar jūru

Latvijas specifikā klimata pārmaiņu kontekstā īpaši jārēķinās ar jūru. Tam piekrīt arī ģeoloģijas zinātņu doktors Jānis Lapinskis. "Noteikti ir divas lietas, uz kurām mums nākotnē biežāk būs jāskatās. Pirmkārt, tā ir biežāka zemo teritoriju applūšana piekrastes teritorijās, jo īpaši tur, kur upes ietek jūrā vai Rīgas līcī. Applūšana biežāk, bet nevis uz palikšanu, bet tāda pārejoša applūšana. Vistiešākajā mērā saistīta ar ūdens līmeņa celšanos - gan vidējā ūdens līmeņa, gan maksimāli iespējamā ūdens līmeņa celšanās, kas nākotnē tātad tiek sagaidīta. Otra būtiskākā lieta ir jūras krasta noskalošanas vai erozijas pastiprināšanās un plešanās platumā. Šo varētu vairāk sasaistīt, piemēram, ar to, ka ziemas kļūst mazliet siltākas, un nākotnē, domājams, ka jūras krastā ledus apstākļi būs ļoti reti novērojami. Un tas tātad nozīmē, ka ziemas vētru laikā krasta erozija notiks pastiprināti," skaidro Lapinskis.

Kopējā Latvijas krasta līnija ir apmēram 500 kilometru. Vērā ņemamas izmaiņas notiek aptuveni 120 kilometros, bet no tiem ap 50 kilometru garumā jūra krastu ēd ar apetīti – pusmetrs gadā, un viens no gardākajam kumosiem ir Kolkas rags.

Vides pētnieks Guntis Eberhards 2004. gadā secinājis, ka jūras erozijas apdraudētākās vietas ir gar Rīgas jūras līča piekrasti no jūrmalciemiem līdz pat Kolkai.

Egitas Jansones ģimene Valgalciemā dzīvo jau četrās paaudzēs. Viņas māja ir apmēram 100 metru no jūras, ar ko cīņa notiek nepārtraukti. "Šis, jā, kalniņš, te arī, nu, te ir bērts virsū. Te no dīķa rakts. Vienkārši bērts virsū. Arī pašvaldība vienu reizi veda mālus pa kādiem 40 latiem. Es smēlu Rojā ostā," stāsta Jansone. Viņas ģimene krastu stiprinājusi ar akmeņiem un stādot kārklus. Taču jūrai neko nepadarīt. "Kad bija pēdējā vētra, tad šļakatas sitās logā iekšā. Te viss bija pilns ar ūdeņiem, ar senesumiem briesmīgiem, tas notika vienā momentā pa nakti, mēs pat nedzirdējām, mēs atmodāmies sešos, gaisma nav, bērni jāved uz skolu. Es iznāku laukā - kas tas par milzīgu celmu, milzīgu koku! Viss bija noticis pāris stundu laikā. Tās vētras, paldies Dievam, tagad ir mazākas. 13 gadi pagājuši, tādas lielas vētras nav bijušas, kas grauj to krastu kopā. Bet tai pašā laikā citās vietās, kur vētras lielas, viņš tomēr graužas," tā Jansone.

Savukārt Kaltenē pašā piekrastē māju daudz nav, bet koki jūras mutē te drīz zudīs kā kartupeļu salmiņi. Nav arī zināms, kas būs ar Gaiļu ģimenes izloloto Lieldienu salas māju - pārdošanā izlikta jau 2017. gadā, bet pircēja kā nav, tā nav. Ej nu sazini, cik tai jūrai var uzticēties.

"Vistipiskākā vieta, kur tas ir redzams, kur iedzīvotājiem arī ir iespēja vērot katru vasaru, tā ir tieši Rojā labiekārtotā peldvieta. Un peldvietā Zvejnieksvētkos notiek mums arī dažādi pasākumi, tur Neptūns izceļas no jūras, tur ir koncerti, tiek uzlikta mazā skatuve jūras krastā, un ar katru gadu mēs to skatuvi virzam arvien vairāk uz iekšzemi, jo jūra nāk virsū, un šī josla ar katru gadu paliek arvien mazāka. Bet jūrā jau nav taisnu līniju no punkta A līdz punktam B, tā ir robota līnija, šie uzskalojumi vietām ir lielāki, vietām mazāki, bet to jūtam, ka jūra nāk arvien vairāk iekšzemē, tas tā ir," stāsta Rojas novada pašvaldības priekšsēdētāja Eva Kārkliņa.

Ja runā par visa novada piekrasti, tad viņa atzīst, ka īpašumus pārdot tuvu jūrai kļūstot arvien grūtāk, jo cilvēki kļūst piesardzīgāki un sāk saprast, kam te varētu piederēt gala vārds. "Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki ar kaut kādiem paneļiem tur mēģina kaut ko stiprināt. Pludmalē ir tā saucamie smilšu ķērāji uzlikti, ko vienreiz gadā mēs tīrām, bet tas ir tāds īstermiņa risinājums. Esam nosecinājuši, ka dabai pretim cīnīties nav vērts. Tas būtu tas pats, ka mēs kaut kādam virpuļviesulim tagad stāstam, tu te nenāc, ej citur," pauž Kārkliņa. Taču labā ziņa, ka tūrisma sezona, kas kādreiz sākusies tikai maija vidū, tagad teju te ir visu gadu.

"Mucu mājiņas ir iespējams pārvietot, jā, bet tā, kas ir pretī vecajam molam, tā ir “Jūras māja” - jaunākā naktsmītne, to nu nav iespējams pārvietot, jo tā ir ar pamatiem, kārtīga māja. Tā kā mēs ļoti ceram, ka lielas vētras nenāks un tajā vietā vairs to krastu tā negrauzīs, bet, protams, to paredzēt nav iespējams," saka kempinga "Melnsils" pārstāvis Roberts Ādams Lagzdiņš.

Un katru gadu jūra kaut ko nograuž. Te uz Kolkas pusi, te uz Rojas pusi, un stāvēt tam pretī faktiski nav iespējams.

"Lai nostiprinātu krastu - tas ir jau par ļoti lielām summām, par miljoniem tāds projekts. Jo tā kā padomju laikos, kad ir izgāzti lielie akmeņi un būvgruži, ķieģeli un tādas lietas, mūsdienās vairs nav iespējams. Nu, nedrīkst vairs tā rīkoties, ir dabas prasības un tādas lietas. Lai apstādinātu to jūras trako nākšanu klāt - būtu jāizdod ļoti lieli līdzekļi, un tādi mums - kā salīdzinoši mazam uzņēmumam - nav iespējami," atzīst Lagzdiņš.

Savukārt Kolkā un Kolkas ragā pludmales daļa sakritušo koku dēļ teju nestaigājama. Viesu nama "Ūši" saimniece Dženeta Marinska klimata izmaiņas jau izjūt vairāku gadu garumā. "Ilgu laiku bija novērots, ka Kolkas raga spicīte noskalota, to jau mēs zinājām. Nu, šoruden ir noskalots arī krasts te, iepretī manām mājām. Iepriekš nebija novērojams. Koki ir izgāzti, stāvkrasts izveidojās. Pludmales daļa kopumā gadu gaitā ir palikusi šaurāka. Arī es atceros no savas bērnības, un mani viesi, kas jau 15 gadus pie manis brauc, saka, kur jums tā pludmale palikusi," stāsta Marinska.

Viņa norāda, ka kopš 19. gadsmita beigām krasta līnija bija 200 - 300 metrus tālāk jūrā nekā tagad. "Domāju, trīs gadu laikā vēl nesasniegs manu īpašumu robežu. Bet kādu 20, 30 gadu griezumā tas jau varētu ietekmēt arī manu īpašumu," atzīst Marinska.

Uzņēmēji cenšas atrast jaunas biznesa nišas

Vieniem biznesu apdraud jūra, citiem sniega trūkums. Baldones pusē, Riekstukalnā, kas ir viena no populārākajām slēpošanas vietām Latvijā – ne tikai rīdziniekiem, bet arī viesiem no Lietuvas, nav neviena slēpotāja. Šogad nav īstā sniega, bet mākslīgais - dažas kaudzītes, jo, kamēr temperatūra ir plusos, pūst neko nav jēgas - nokusīs. Riekstukalna vadītājs Ervīns Kišuro gan tic, ka šosezon slēpošana vēl būs.

"Ziemas mums ir bijušas visdažādākās, no pilniem četriem mēnešiem līdz 40 dienām. Ņemot vērā to, ka pašlaik ziema vēl nav sākusies, es varētu teikt, ka pats, pats vēlākais, teiksim, datums, kad mēs esam sākuši, ir 22. janvāris. Tas, nu varētu teikt, bija tālajā 2004. - 2005. gada ziemā, bet ap šo laiku ap 15. janvāri, 16. janvāri esam trīs reizes startējuši. Tā kā, kopumā ņemot visu periodu, mums no 2004. - 2005. gada līdz šim brīdim skaitot, ir četras ziemas tādas bijušas," stāsta Kišuro.

Vajadzīgs pat ne gluži sniegs, bet lai būtu mīnusi - lai var uzpūst mākslīgo sniegu. Taču ko darīt, ja šādas ziemas būs norma? "Ja viss, viss plīst un trūkst, ja? Jā, mēs esam sākuši vasarā veidot rāpšanās parkus, lai bērniem un pieaugušajiem ir ko darīt," skaidro Kišuro. Klimata pārmaiņas nozīmē, ka arī uzņēmējiem būs jādomā, kā mainīties līdzi, un, šķiet, rēķināties ar laika apstākļiem varētu būt arvien grūtāk.

"Gaidām jebkuru vēju ar austrumu pieskaņu. Vai ziemeļu, austrumu, dienvidaustrumu, tad tā ziema tomēr nāk no kontinenta, un tad viņa arī iestājās. Kamēr būs šis virziens, nekas nebūs. Tā arī notiek - pēkšņi tā prognoze nomainās - piecas dienas, un viss sākas!" tā Riekstukalna slēpošanas trases īpašnieks.

Ja nav ziemas, risks ir slēpošanas kalnu un slidotavu saimniekiem. Savukārt, ja ir pārāk liels karstums un plūdi, tad sūdzas lauksaimnieki.

Taču ir uzņēmēji, kas cenšas atrast tajā arī savu labumu un jaunas biznesa nišas. Viens no tādiem ir Māris Simanovičs, kas kopā ar vācu kolēģi Maiklu Brokmanu ir izveidojuši jaunu lietotni "nothot.org". Viņu biznesa ideja īsumā ir tāda - ikviens cilvēks šajā lietotnē ar īpašu kalkulatoru var “izmērīt” savu izmešu pēdu, tad aprēķināt, cik koku būtu nepieciešams, lai to kompensētu. Simanovičs tik daudz kokus arī iestāda - protams, ne jau par velti.

"Nu, šīs idejas pamatā bija tas, ka tad, kad mēs sākām attīstīt Latvijā mežistrādes biznesu, nopērkot īpašumus, mēs bieži vien sastapāmies ar pļavām, kas īsti nav izmantojamas lauksaimniecībā. Viņas ir aizaugušas, tā kā nav nekādas būtiskas nozīme viņām. No vienas puses skatoties, ir šīs lauksaimniecības zemes aizaugušās, kas netiek izmantotas. No otras puses, redzot, ka pasaulē pieaug CO2 piesārņojums, kaut kā šīs domas sakrita, un nonācām pie secinājuma, ka visefektīvāk šādas pļavas ir izmantot tieši tam, lai viņas apstādītu ar koku un piesaistītu CO2," saka Simanovičs.

Pati stādīšana notiek Ziemeļvidzemē, Valkas pašvaldības Kārķos. Viena koka cena – sešarpus eiro, un Simanovičs apgalvo, ka vidēji vienam latvietim, lai atmaksātu planētai savus grēkus par viena gada laikā sastrādāto, katru gadu jāiestāda četri koki.

"Sadarbībā ar "Silavu" mēs pētījām šo jautājumu, kas tad Latvijā būtu tas piemērotākais koks, un nonācām pie secinājuma, ka tas ir bērzs. Un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, bērza gala produktu pārstrāde Latvijā ir pieprasīta lieta - mums ir attīstīta finiera industrija. Un viss šis  gala produkts pēc 40 gadiem nekur nebūs tālu jātransportē. Pārstrādes rūpnīcas ir tepat, Latvijā. Tas ir numur viens. Numur divi, mēs esam arī dabas mīļotāji savā ziņā, un skaidrs, ka mežā ir daudz zvēru, un šiem zvēriem garšo koki un krūmi, un viss pārējais, kas te aug. Un tieši mazie bērziņi ir vismazāk interesējošais priekšmets alnim, kas šeit ir ļoti izplatīts zvērs. Stādīt šeit, teiksim, egli, priedi vai kārklus, vai alkšņus būtu diezgan bezjēdzīgi, jo tas viss tiek apēsts," skaidro Simanovičs.

Uzņēmējs cer, ka cilvēkiem šī ideja patiks. "Šis jau ir tikai viens veids, kā cīnīties ar izmešiem. Man liekas, pirmais veids ir vienkārši viņus neradīt, un tad šis ir tāds gala - ekstrēmākais variants, kā kompensēt planētai to, ko mēs te nodarām," pauž Simanovičs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti