Himna, ziedi un atmiņas Latgalē
Ar valsts himnu, ziedu nolikšanu un karogu svinīgu pacelšanu Latgales pašvaldībās tiek atzīmēta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 25. gadadiena. Atmodas laika un vēsturiskā 4.maija balsojuma liecinieki atceras šo dienu ar īpašu saviļņojumu.
Daudzviet patriotiskos pasākumus papildināja dažādas izklaides iespējas. Rēzeknē vairāk nekā 300 dalībnieki pulcējās Draudzības velobraucienam un interaktīvajai pilsētvides izzināšanas skrējien spēlei. Savukārt Viļānos godināti jaunie pilsētas simboli - himna un karogs.
Kā īsti bija Kuldīgā
Lai atcerētos valstij tik svarīgos notikumus pirms 25 gadiem, Kuldīgas novada muzejs savu tradicionālo pasākumu ciklu „Kā tur īsti bija?” veltīja sarunām par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu un laiku pirms šī nozīmīgā notikuma. Savās atmiņās par vēsturiskajiem notikumiem dalījās viens no tā laika Augstākas Padomes deputātiem Aleksandrs Lange, kura balss arī palīdzēja Latvijai atgūt neatkarību, un viņa uzticības persona Anita Kovaļenko.
Aleksandrs Lange šobrīd ir Kuldīgas novada domes deputāts un strādā pašvaldībā, pirms 25 gadiem viņš arī bija atbildīgā amatā - Kuldīgas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, bet tas nozīmēja, ka viņš bija ierauts vēstures ritenī, kurā daudz kas notika pirmo reizi – no Latvijas Tautas frontes viņš tika virzīts uz Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām 1990.gada 18.martā no 138. Alsungas vēlēšanu apgabala.
Aleksandra moto bija – pilnīgi un neatgriezeniski uz pašnoteikšanās ceļa Latvijas valsts nostāsies tikai tad, ja summēsies visu mūsu Tēvzemes patriotu balsis. Viņš atceras, ka ļoti aktīvi darbojās pretspēki un bieži no kāda, it kā lojāla cilvēka, varēja sagaidīt nodevību. Arī pirmsvēlēšanu laikā nācies sastapties ar dažādām situācijām.
Tolaik arī nebija pieredzes, kā organizēt priekšvēlēšanu kampaņu, kā runāt ar cilvēkiem. Lai to palīdzētu, Aleksandrs Lange par savu uzticības personu pieaicināja Anitu Kovaļenko, kura tolaik bija Kuldīgas domes priekšsēdētāja un aktīvi iesaistījās Tautas frontes darbībā. Viņa lepojas, ka varējusi palīdzēt vienam no cilvēkiem, kas balsoja par neatkarīgu Latviju. Tāpēc viņa arī vēsturiskajā 4.maijā bija Rīgā un labo vēsti sagaidīja kopā ar cilvēku tūkstošiem.
Cēsnieki 4. maijā pulcējas Vienības laukumā
Sapnis par neatkarīgu un brīvu Latviju cēsnieku sirdīs glabāts visus padomju okopācijas gadus. Ne velti tieši Cēsīs 1988. gada 11. septembrī dibināta pirmā Tautas frontes nodaļa Latvijā. Tieši šeit Jaunās pils tornī pirmo reizi pēckara Latvijā par pilsētu tika pacelts sarkanbalstsarkanais karogs. Tautas frontes Cēsu nodaļas kādreizējie biedri atzīst, tā laika emocijas ir grūti izstāstīt.
Ceturtā maija balsojumā no Cēsim Augstākās Padomes sastāvā piedalījās četri deputāti – Evīns Kide, Jānis Endele, Jānis Kinna un Druvis Skulte. Vīri atceras, balsojums toreiz notika stingrā Interfrontes uzraudzībā.
"Uzkāpa Interfrontes deputāti tribīnē un teica, mēs gribam zināt, ko pēc balsošanas aiz druvīm ņemt ciet. Tāpēc ne ar rokas celšanu, ne pogas spiešanu balsosiet, parakstīsieties, ka esat pret palikšanu Padomju Savienībā," stāsta bijušais AP deputāts Edvīns Kide.
Balsu skaitīšanai sekoja līdzi visa Latvija, Cēsīs ļaudis toreiz pulcējās Vienības laukumā, kur bija uzstādīts lielais skaļrunis un tika translēta radio pārraide no toreizējās Augstākās Padomes ēkas.
"Tajā dienā tie galvenie, kas jau varēja atbrīvoties, bija sapulcējušies Tautas frontes mītnē, tur mēs bijām daudz, mudžēja kā bišu stropā. Kad sākās skaitīšana, tad skaļi skaitīja līdzi ļaudis, un tad, kad bija pie beigām, ovācijas nomāca un to pēdējo skaitli vairs nesadzirdēja," atminas bijušais Cēsu rajona padomes sekretās Jānis Līpacis.
"Un tas jau nebeidzās šeit, pēc tam vēl ejot atpakaļ uz Tautas frontes centru, visa pilsēta gavilēja, visi priecājās. Tā bija nozīmīga svētku sajūta, jo beidzot mēs bijām kaut ko ļoti nozīmīgu sasnieguši," piebilst Latvijas Tautas frontes Cēsu nodaļas aktīvists Ivars Prauliņš.
Vīri vēl nosmej, ka ar paceltu roku šeit pat Vienības laukumā uz visu notiekošo noraudzījās Ļenina piemineklis, kurš tolaik atradās tagadējā Uzvaras pieminekļa vietā.
"Tas jau bija tas paradokss, un kolēģe te minēja, vai bailes nebija. Nebija, patiešām nebija, un sajūta bija, ka tagad mēs ejam un vienīgi tā," atklāj bijušais Cēsu muzeju apvienības direktors Ivars Zukulis.
Tomēr šodien, atskatoties uz paveikto, kādreizējie Latvijas Tautas frontes dalībnieki ir gandarīti. Vīri uzsver, mēs savu paveicām toreiz – tagad laiks jaunajai paaudzei.
Kā dzima brīvība Lielvircavā
Ceļš uz brīvību Jelgavas novada Lielvircavā aizsākās uz lauka un turpinājās vecajās dzirnavās. Pirmo soli uzdrīkstējās spert toreizējais kolhoza priekšsēdētājs.
Lielvircavas ciemā, kas tolaik bija mazākais kolhozs visā Jelgavas rajonā, ceļš uz brīvību aizsākās vecajās dzirnavās, kur jau astoņdesmitajos gados sāka darboties Tautas fronte. Ierosme un iedrošinājums nācis no kolhoza priekšsēdētāja, kurš reiz Ojāram, kurš tolaik strādājis par autobusa šoferi, vienkārši palūdzis uz lauka pēc cilvēkiem neaizbraukt bez viņa.
Priekšsēdētājs uz mums jau noraugās no mākoņa maliņas, bet sieva Aina atceras, ka vīram ļoti nepatika kolhoza nosaukums "Sarkanā zvaigzne". Aina tolaik jau bijusi pensionāre un palīdzējusi vīram, kā nu spējusi.
1990. gada 4. maiju gan Ainas kundze, gan Ojārs atceras kā ļoti emocionālu dienu pie televizora, skaitot līdzi balsis.
Iegūtā brīvība līdzi nesa milzīgas pārmaiņas, kas lauku ļaudīm, īpaši pensionāriem, ne vienmēr bija vieglas, tomēr Ainas kundze nosmej - neceriet, ka teikšu, ka sapņi nepiepildījās.
