Atvērtie faili

#128 Profesora Kalvja Torgāna raksts par LNB tiesvedību izgaismo problēmas tiesu sistēmā

Atvērtie faili

#130 Augošais eksports uz Krievijas kaimiņzemēm liecina par mēģinājumiem apiet sankcijas

#129 Cilvēku nostāju pret LGBT kopienu ietekmē arī Krievijas propaganda un dezinformācija

Latgalē lielāka neiecietība pret LGBT. Vai Krievijas propaganda veicina homofobiju Latvijā?

Latvijā naidīgas attieksmes dēļ pastāvīgi cieš lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas (LGBT). Fizisku uzbrukumu dēļ viņi uz ielām nevar justies droši. Noziegumus pret cilvēkiem no LGBT kopienas iedrošina naida runa ne tikai sociālajos tīklos, bet arī nievājoša attieksme no Saeimas tribīnes. Pētījums rāda, ka homoseksuālus cilvēkus visvairāk nosoda iedzīvotāji Latgalē.

ĪSUMĀ:

  1. Homofobisku uzbrukumu Daugavpilī piedzīvoja Līvajs, kuru piekāva garāmgājējs.
  2. Latgalē pusaudža gados sitienus seksuālās orientācijas dēļ regulāri saņēma arī Kristofers. 
  3. Aptauja: Homoseksualitāti visvairāk nosoda cilvēki Latgalē.
  4. Par neiecietību Krievijā zina stāstīt Aleksandrs, kuru nespēja pieņemt pat viņa ģimene Krievijā.
  5. Krievijā īpaši plašumā vēršas naids pret citādo kopš tās iebrukuma Ukrainā.
  6. "Mozaīka" pērn sociālajos tīklos fiksēja 300 ierakstus pret seksuālajām minoritātēm. Par septiņiem - kriminālprocess.   
  7. Latvijā neiecietīgas un nicinošas runas atkārto pat deputāti no Saeimas tribīnes.
  8. Dati par homofobiskiem uzbrukumiem policijā nav pilnīgi, un pierādīt būtisku kaitējumu ir grūti.

Piekāva garāmgājējs

Jūnija sākumā Rīgā praida gājienā devās vairāki tūkstoši cilvēku, kuri iestājas par LGBT kopienas tiesībām. Kaut arī gājiena dalībniekus novēroja cilvēki ar plakātiem, kas satur pret homoseksualitāti vērstus saukļus, praida nedēļa noritēja mierīgi. Pašvaldības policija aizturēja vienu cilvēku, kurš gājiena laikā bija sarīkojis neatļautu mītiņu. Bet Valsts policija reģistrēja vienu naidīgu komentāru sociālajos tīklos.

Realitāte ārpus praida nedēļas pasākumiem, kuri notiek galvaspilsētā, gan ir citādāka. Latvijā joprojām turpinās fiziski homofobiski uzbrukumi. Maija sākumā tāds notika Latgalē. Kāds vīrietis, uzzinot, ka sarunājas ar vīrieti, kurš ir attiecībās ar citu vīrieti, metās tam virsū un bez žēlastības viņu sita vairākas minūtes.

Piekauto vīrieti sauc Līvajs Amareins. Latvijas Radio ar viņu sazinājās mēnesi pēc uzbrukuma 4. maijā. "Tieši seksuālās orientācijas dēļ nekā tāda īpaši nebija, pirms es pārvācos no Rīgas vispirms uz Rēzekni, pēc tam uz Daugavpili. Bet tolaik es vēl nebiju taisījis to pāreju," pastāstīja Līvajs.

Ar pāreju viņš domā hormonterapiju. Līvajs ir transpersona – viņš bija sieviete un tagad personu apliecinošajos dokumentos ir rakstīts, ka ir vīrietis. "Man bija daudz tādu gadījumu, kad es mēģināju vienkārši kaut ko atklāt, un cilvēks vienkārši tev blenž virsū un saka, ka tas nav normāli. Tas bija no sieviešu puses, no vīriešu puses, no darbadevēja puses, bet tas pārsvarā beidzās, kad es beidzot 2017. gadā tiku pie hormoniem," stāstīja uzbrukumā cietušais.

Hormonu dēļ sāka mainīties Līvaja izskats un viņš kļuva vīrišķīgāks. Viņa uzvedība sakrita ar ārieni: "Mēs trijatā – es, mans draugs un mans vīrs, aizgājām vienkārši uz mežu pastaigāt vakarā. Un no apgaismotas taciņas nāca vīrietis, un viņš jautāja, vai mums nav telefona, lai piezvanītu. "Es jums apsolu, ka neko nedarīšu ar jūsu telefonu"," vīrieša teikto citēja Līvajs.

Viņi garāmgājējam izpalīdzēja un iedeva telefonu. Vīrietis piezvanīja un tad gaidīja, kad viņam atsūtīs īsziņu. "Viņš gaidīja, kamēr viņam nosūta [īsziņu], un pamanīja, ka telefona bloķēšanas ekrānā manam draugam ir viņa puiša bilde. Un sākās."

Vīrietis krieviski sāka uzdot jautājumus. Puiši arī atklāti pateica, ka ir geji. Pēc brīža atbrauca svešinieka sazvanītais draugs. "Viņš mēģināja izprovocēt uz kautiņu. Viņš brauca virsū. Es viņu turēju ar rokām. Es sapratu, ka situācija ir jau aizgājusi pārāk tālu. Es vienkārši pateicu draugam, lai viņš sauc policiju. Viņš sadzirdot, protams, sāka braukt virsū manam draugam, pametot mani, bet es stājos viņam priekšā. Viņš sāka mani sist," pastāstīja Līvajs.

Uzbrucēja pirmais sitiens Līvaju dezorientēja: "Viņš paspēja man iesist vēl kādas četras reizes, pēc tam viņš mani pagrūda un turpināja sist pa galvu, pa seju. Es mēģināju sevi piesegt ar rokām, bet man baigi labi nesanāca, protams."

Jau pēc pirmajiem sitieniem Līvajs juta, ka vairs nedzird ar vienu ausi. Tad belzieni beidzās un varmākas aizgāja prom.

Līvajs Amareins pēc piekaušanas Daugavpilī.
Līvajs Amareins pēc piekaušanas Daugavpilī.

"Smadzeņu satricinājums bija. Bija pārsists deguns. Bija pārsista lūpa baigi. Abas acis bija zilumos. Kreisajai acij bija baigā tūska, ka es pat to nevarēju attaisīt vaļā. Es vēl divas nedēļas nevarēju normāli dzirdēt ar to ausi. Pēc tam pārbaudīja dzirdi, bet, paldies Dievam, viss kārtībā! Pārsistajā lūpā joprojām ir tā rēta. Iekšpusē es to jūtu," atceras cietušais.

Kaut arī ārēji Līvaja rētas ir gandrīz sadzijušas, notikušais atstāja psiholoģisku traumu: "Man joprojām ir atmiņu uzplaiksnījumi. Ne tik bieži kā iepriekš, bet joprojām ir."

Šobrīd Līvajs atrodas ārzemēs, jo tur strādā. "Es nevaru pateikt, ka es esmu tik drošs, ka man vispār nav bail. Es gribu atgriezties, un es atgriezīšos. Arī kad tā visa lieta būs tiesā, man vajadzēs atgriezties. Bet nakts laikā es droši vien nepastaigāšos vairs pa Daugavpili."

Policija uz izsaukumu ieradās īsi pēc tam, kad sitējs un viņa draugs jau bija devušies prom. Pāris dienas vēlāk policija varmāku aizturēja, bet neapcietināja. Viņam piemēroja ar brīvības atņemšanu nesaistītu drošības līdzekli.

Izmeklētāji sāka kriminālprocesu par huligānismu, un, tā kā uzbrukums notika sociālā naida dēļ, tad tam ir vainu pastiprinoši apstākļi. Tā kā sitienus pa seju saņēma arī Līvaja vīrs, kurš agrāk arī bija sieviete, tad viņš lietā ir otrs cietušais.

"Es personīgi redzu tādu korelāciju, ka tajās pilsētās, kas ir tuvāk pie robežas, kurās vairāk cilvēku, kas runā krievu valodā, – tur var būt vairāk tādu padomju laiku uzskatu un arī vairāk homofobijas. Tas arī atkarīgs no tā, kādus medijus cilvēks patērē," novērojis Līvajs.

Tas nav vienīgais gadījums, kad Latgalē uzbrūk seksuālo minoritāšu pārstāvjiem.

Zilumi regulāru uzbrukumu dēļ

Intervijai Latvijas Radio piekrita kāds 20 gadus vecs jaunietis no Latgales, kurš nevēlas publiski atklāt savu identitāti. Sauksim viņu par Kristoferu.

To, ka viņam patīk puiši, viņš apzinājās jau pusaudža vecumā: "No tā laika sākās reālas problēmas, tāpēc, ka es 15 gados biju diezgan naivs. Kad man bija pirmās attiecības, es fotogrāfiju ar savu pirmo puisi biju izlicis "Instagram". Par to uzzināja visa skola. Man likās tas pats par sevi saprotams, ka man ir cilvēks, es ar viņu satiekos, kāpēc es nevaru izlikt bildi? Bet skolā sākās dažādas sarunas."

Skolas biedri viņu apsaukāja. Savukārt skolotāji negatīvu attieksmi izrādīja netieši.

"Saprotams, ka tas mani ļoti stipri aizvainoja," atzina jaunietis.

To, ka Kristofers ir homoseksuāls, uzzināja arī vienaudži ārpus skolas. "Sākās dažādas izspiegošanas pie skolas, viņi uzzināja, kur es mācos; pie manas mājas – viņi zināja, kur es dzīvoju. Bija dažreiz, piemēram, tādi gadījumi, ka varēja pienākt cilvēki, reāli vesels bars un iesist. Bija dažādi gadījumi. Es nevaru izstāstīt kādu spilgtu gadījumu, jo sišana... tā ir sišana… Dažreiz tev iesit stiprāk, dažreiz tev iesit vājāk," stāstīja jaunietis.

Viņš nevērsās pēc palīdzības, piemēram, policijā, jo baidījās atklāt savu seksuālo orientāciju. "Man bija ļoti lielas bailes, ka policijā to neviens nepieņems. Un, otrkārt, man bija bail, ka, ja man to vajadzēs pastāstīt policijā, tad policijai to vajadzētu pastāstīt arī manai vecmammai un tēvocim. Mana vecmamma un mans tēvocis nezināja, ka es esmu gejs," sacīja Kristofers.

Kristoferam bija bail atklāties radiniekiem, jo jau iepriekš piedzīvoja vardarbību ģimenē.

Viņu īpaši satrauca tēvoča neparedzamā reakcija. To, ka vienaudži viņu sit, tuvinieki tā arī neuzzināja. "Protams, man dažreiz bija kaut kādi zilumi. Tie bija diezgan redzami. Man medmāsa skolā un vecmamma prasīja, no kurienes. Es biju pateicis, ka vienkārši esmu nokritis vai kaut kas tāds," stāstīja jaunietis.

Vairākus gadus jaunieši viņu iedunkāja, rāva aiz matiem un grūstīja. Pēc ilgstošiem pazemojumiem un ciešanām viņš saslima ar smagu depresiju. "Mana depresija arī bija saistīta ar to, ka es arī nevarēju "iziet no skapja" un es baidījos. Es jau sāku tā kā pamatīgi lietot narkotikas," atklāja Kristofers.

Tas notika pusaudžu vecumā. 

Tagad Kristoferam ir 20 gadi. "Daudzi zina, ka es tagad vienkārši varu nebaidoties aiziet uz policiju."

Kristoferam ir attiecības ar vīrieti un par tām zina arī ģimene: "Protams, mana ģimene pret to attiecas ne ļoti forši… Vienaldzīgi, no vienas puses."

Ar nosodījumu un pārmetumiem par homoseksuālismu viņš tagad sastopas internetā. "Man vienkārši ir palicis vienalga. Es tagad pret to attiecos ar ironiju."

Arī Kristofers tāpat kā Līvajs domā, ka Latgales iedzīvotāju attieksmi pret LGBT lielā mērā ietekmē mūsu austrumu kaimiņš. "Krievijas informatīvās telpas viens no galvenajiem vēstījumiem ir tāds, ka geji – tas ir slikti. Protams, visi tie mani skolas biedri bija tajā informācijas telpā un visi tie pārējie cilvēki, mani vienaudži," piebilda Kristofers.

Latgalē vairāk nosoda

Latvijā apmēram pusei iedzīvotāju ir neitrāla attieksme pret homoseksualitāti. Bet nepilna ceturtā daļa to nosoda. Tā rāda sabiedrības aptauja, kuru pērn novembrī veica pētījumu centrs SKDS. 

Aptauja parāda arī vēl kaut ko reģionālā griezumā. Homoseksualitāti visvairāk nosoda cilvēki Latgalē. Piemēram, Vidzemē noraidoša attieksme ir 17,1% aptaujāto, bet Latgalē divtik vairāk – 34,5%.

Tāpat noraidošāka attieksme ir tajās ģimenēs, kur sarunājas krieviski. Tie ir 34,5%. Tikmēr latviski runājošajās ģimenēs noraidoša attieksme ir 17% aptaujāto. Jāpiebilst, ka vēl būtiskāka atšķirība vērojama starp dažādām vecuma grupām - mazāk noraidoši ir jaunieši, bet teju trīsreiz vairāk - seniori.

Kas varētu būt par iemeslu reģionālai atšķirībai?

"Ja mēs raugāmies uz Latgali, tur ir bijusi atšķirība dažādos citos ar seksuālo veselību saistītos jautājumos. Piemēram, abortu līmenis tradicionāli ir bijis augstāks nekā pārējā Latvijā. Proti, jo mazāk par šiem jautājumiem runā, vairāk noklusē, jo augstāka ir šī trauksme. Homoseksualitāte ir viens no veidiem, kā Latvijā vispār tiek runāts par seksualitāti," skaidroja sociālantropoloģe un Latvijas Universitātes asociētā profesore Aivita Putniņa.

Arī viņas vērtējumā attieksme pret homoseksualitāti ir veidojusies paralēli ar Krieviju: "Protams, tur notiek tā informācijas apmaiņa, bet šī informācija tiek izmantota vietējās identitātes veidošanas kontekstā, veidojot to vietējo solidaritāti. Vienkārši tie procesi ir ārkārtīgi līdzīgi, bet tas nenozīmē, ka cilvēki uzreiz teiks, ka mēs to darām, tāpēc, ka krievi arī tā dara."

Viņa stāsta, ka Latvijas sabiedrībā vēl joprojām pastāv padomju laikos iesakņojušies stereotipi par vīrieša un sievietes seksualitāti. Savukārt pārmaiņas notiek gana lēni.

"Jauniešu vidū attieksme mainās, un jaunieši ir tolerantāki. Bet tas nenozīmē, ka visa jaunā paaudze ir toleranta," piebilda Putniņa.

Krievijā nepieņēma pat ģimene

Latvijā jau trīs gadus dzīvo Krievijas pilsonis Aleksandrs. Tas nav viņa īstais vārds, jo viņš piekrita runāt tikai ar nosacījumu, ka intervija būs anonīma.

"Es esmu transcilvēks. Pēc dokumentiem man ir sieviešu dzimums." Aleksandrs veica hormonu terapiju Latvijā. Taču vizuālās pārmaiņas nesakrīt ar viņa personību pasē. Mainīt dokumentus viņš nevar, jo Krievijā tas ir aizliegts.

Aleksandrs pārcēlās uz Latviju, jo šeit ir viņa dzīvesbiedrs.

Latvijas Radio: Ja tu nebūtu pārcēlies uz Latviju, vai tu šodien joprojām dzīvotu Krievijā?
Aleksandrs: Protams, nē! Man ilgu laiku tur bija diezgan slikti, tieši manu radinieku dēļ, tādas attieksmes dēļ. Un citu cilvēku dēļ, īpaši tagad, kas notiek Krievijā. Un kara dēļ. Es nepieņemu tādus uzskatus, kurus pasniedz Krievija. Protams, transcilvēkam… Es pat nezinu, ko darītu tur.

Viņš zināja stāstīt, ka Krievija transpersonām nav droša. Kaut arī tuvākie draugi Aleksandru saprata, ģimene viņu nepieņēma. "Viņiem bija vieglāk domāt, ka esmu traks un ka tas nav normāli. Es joprojām atceros manas mātes vārdus, ka tas nav normāli! Tas nav normāli! Tas nav normāli!" pastāstīja Aleksandrs.

Tagad vecāki ar viņu nerunā, jo Krievijā homoseksuālus cilvēkus uzskata par valsts ienaidniekiem. "Tā kā esmu pret karu, esmu par Ukrainu – viņi [vecāki] arī domā, ka es esmu ienaidnieks, ka esmu nodevējs. Īpaši, ka es dzīvoju Latvijā, nevis Krievijā, ka es neesmu Krievijas patriots," stāstīja Aleksandrs.

Naida runa Kremļa propagandā

Krievijā pēdējos desmit gadus ar likumu ir aizliegts jauniešiem izplatīt informāciju par homoseksuālismu, jo tas neatbilst Kremļa ideoloģijai par ģimenes vērtībām. Bet kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pērn februārī vēršanās pret LGBT kopienu ir tikai pastiprinājusies.

Viens piemērs ir jūnija vidū vēstītājs raidījumā "Telekanāls 360 un Mihails Onufrijenko" vietnē "Rutube": "Krievijā jūs neatradīsiet tik daudz transvestītu un dažādu dzimumu transseksuāļu. Ir maz ticams, ka Sarkanajā laukumā ieraudzīsit kādreizējo vīrieti ar kailām sieviešu krūtīm, kā tas bija uz zāliena pie Baltā nama Amerikas Savienotajās Valstīs."

Tā ir viena no digitālajām platformām, kas pieder Kremļa kontrolētajam "Gazprom – Media" holdingam un ir tikai viens no daudziem Krievijas propagandas un dezinformācijas ruporiem.

Savukārt pirms nedēļas Krievijas parlamenta apakšpalāta atbalstīja jauno likumprojektu, kas aizliedz mainīt dzimumu ķirurģiskā ceļā un arī norādīt citu dzimumu valsts reģistrā.

Propagandas raidījums zināja vēstīt: "Taču dzīvē viņu ir pietiekami daudz – gan īstu vīriešu, kuri pusķirurģiski mainījuši hormonus, gan arī juridisku, kuri maina dzimumu pasē, lai izvairītos no dienesta armijā. Izmeklēšanas komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Bastrikins, piemēram, viņus nosauca par krāpniekiem. Vienā no jaunā likumprojekta punktiem ir aizliegums mainīt dokumentos ierakstu par dzimumu."

Kremļa naida atbalss Latvijā

Kādā mērā šāda naida runa atbalsojas Latvijā? "Daudz viedokļu no propagandas kanāliem no Krievijas, tāpēc šī doma varētu būt veidota tur," uzskata LGBT un viņu draugu apvienības "Mozaīka" valdes priekšsēdētāja Kristīne Garina, piebilstot:

"Arī mūsu pašu ļoti daudzi, sevišķi nacionāli noskaņoti un konservatīvi noskaņoti politiķi atkārto šo propagandu."

Garina jau gadiem Rīgā organizē praidu: "Man tomēr ir tāda sajūta, ka kopiena ir drošāka nekā pirms, piemēram, desmit gadiem. Pilnīgi noteikti drošāka nekā pirms 15 gadiem. Situācija tiešām uzlabojas."

Viņa ir daudzkārt saskārusies ar naida runu: "Pirmos gadus tiešām bija ļoti daudz draudu. Bija draudi, ka nositīs. Kādi tik draudi tur nenāca. Pat ne anonīmi. Cilvēki ar vārdiem un uzvārdiem. Es esmu izstaigājusies pa policiju un rakstījusi iesniegumus par visiem šiem draudiem. Bet tas norima pēc pāris pirmajiem gadiem."

Anonīmus uzbrukumus internetā viņa saņēma arī šogad. Savukārt pērn sociālajos medijos "Mozaīka" fiksēja apmēram 300 ierakstus pret seksuālajām minoritātēm, no kuriem apmēram divas trešdaļas bija par rupjībām vai stereotipizāciju. Bet 20 ieraksti aicināja noslepkavot vai iznīcināt homoseksuālus cilvēkus. Pārējos gadījumos aicināja uz vardarbību vai ierobežot tiesības.

Biedrība vērsās policijā, un septiņos gadījumos policija sāka kriminālprocesu.   

Nicinošas runas no Saeimas tribīnes 

Naida runu sociālajos medijos pēta arī Latvijas Cilvēktiesību centrs. No 2021. gada līdz šī gada maijam organizācija ir konstatējusi 1918 naida runas gadījumu. Trešā daļa bija vērsta pret LGBT kopienas pārstāvjiem, pastāstīja centra direktore Anhelita Kamenska.

Anhelita Kamenska: Ir gan krievu, gan latviešu valodā. Bet par saturu krievu valodā dažkārt ir grūti pateikt, vai tas saturs tiek radīts tikai Latvijā, vai arī tas tomēr ir saistīts ar Krievijas propagandu un Krievijas troļļiem.
Latvijas Radio: Tātad varētu secināt, ka liela ietekme šajā naida runā nāk no Krievijas propagandas?
Jā, bet nevar teikt, ka tikai. Es domāju, ka  mums pašiem ir pietiekami daudz politiķu, sabiedrisko aktīvistu, arī reliģisko organizāciju pārstāvju, kas arī dod savu pienesumu."

Gan Latvijas Cilvēktiesību centrā, gan arī "Mozaīkā" vērtēja, ka vietējie politiķi savos izteikumos izvairās no tiešas naida runas, kas ir krimināli sodāma. Tā vietā no Saeimas tribīnes izskan runas, kas noniecina seksuālās minoritātes.

Piemēram, Nacionālās apvienības deputāta Aleksandra Kiršteina izteikumi pērn decembra vidū: "Latviešu valodas vārdnīcā ir vārds "pederasts". Divi vīrieši, kas nodarbojas ar homoseksuālismu, ir pederasti. Nu, ir kaut kādi geji. Kas ir gejisms, neviens jums nevar pateikt."

Te gan jāprecizē, ka skaidrojošajā vārdnīcā lietotais vārds apzīmē vīrieti, kam ir dzimumsakari ar zēniem. Tas ir lamuvārds ar nicinošu nokrāsu.

Saeimas sēdē Kiršteins arī mēģināja pārliecināt kolēģus, ka homoseksuāliem vīriešiem ir izlaidīgs dzīvesveids: "Vidēji katram homoseksuālistam nedēļā ir vismaz 10 partneri. Un viņa dzīves laikā to ir no, teiksim, dažiem simtiem jeb, kā amerikāņi saka, no 500 līdz 800 vīriešiem līdz vairākiem tūkstošiem."

Deputāte Viktorija Pleškāne no partijas "Stabilitātei!" tajā pašā sēdē izteicās, ka homoseksualitāte ir modes lieta: "Man nav pieņemams šīs vērtības noniecināt un pakļauties modes lietai, kas nākusi no citas sabiedrības."

Šādi izteikumi ne tikai veido nievājošu attieksmi pret homoseksuāliem cilvēkiem, bet arī rada maldinošus priekšstatus par seksuālajām minoritātēm visai sabiedrībai.

Starp homoseksualitātes nosodīšanu un fiziskiem uzbrukumiem ir šaura robeža,

 norādīja klīniskais, veselības un konsultatīvais psihologs Artūrs Zaremba. 

Policija aicina neklusēt

Kā policijai veicas ar sociālā naida uzbrucēju saukšanu pie atbildības?

"2021. gadā mums ir fiksēti 18 notikumi un uzsākti pieci procesi. 2022. gadā – 27 notikumi un uzsākti seši kriminālprocesi. Tagad, 2023. gada piecos mēnešos, mums ir reģistrēti pieci notikumi un nav uzsākts neviens process," pastāstīja Inese Ratfeldere, policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizlūkošanas vadības pārvaldes Metodiskās vadības un kontroles nodaļas priekšniece.

Statistikā ir visi reģistrētie notikumi pēc Krimināllikuma panta par sociālā naida un nesaticības izraisīšanu. Homofobija ir tikai viens no šī naida veidiem, bet  izplatītākais.

"Es jums nosaucu [notikumus], kurus mēs varējām atrast, [sistēmā] ievadot vārdu "naids". Bet tas nav tas absolūtais cipars," atzina Ratfeldere. Daudzus uzbrukuma gadījumus reģistrē kā konfliktus.

Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizlūkošanas vadības pārvaldes Metodisk...
Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizlūkošanas vadības pārvaldes Metodiskās vadības un kontroles nodaļas priekšniece Inese Ratfeldere

Arī Līvaja Ameirana gadījums Daugavpilī nav šajā statistikā. Piemēram, ja kādu piekauj naida dēļ, tad kriminālprocesu sāk pēc cita likuma panta, kam ir vēl atbildību pastiprinoši apstākļi. Tādēļ

to, cik kopumā cilvēki ziņojuši par homofobiskiem uzbrukumiem, nevar uzzināt.

Turklāt policijā vēršas vien daļa cietušo. Tomēr policiste mudināja neklusēt: "Ir jāziņo. Vai tur tiešām ir [nozieguma] sastāvs vai nav – lūdzu, ļaujiet un uzticieties policijai izvērtēt kopā ar prokuratūru."

Jau pirms diviem gadiem Latvijas Radio raidījumā "Atvērtie faili" pētīja, kāpēc Latvijā nesokas ar naida noziegumu izmeklēšanu pret seksuālajām minoritātēm. Teju visas lietas izbeidza, pirms tās nonāca tiesā. Tāpēc cietušie par šādiem noziegumiem reizēm nemaz neziņo.

Toreiz secināts, ka policijai neizdodas pierādīt likumā prasīto, ka nodarījumam ir būtisks kaitējums. Šis klupšanas akmens ir arī šodien.

"Ir konstatēts. Ir pateikts. Bet, kā pierādīt, ka konkrētajā gadījumā ir noticis tas būtiskais kaitējums? Un šeit uzreiz es gribu jau dalīt to atbildību. Policija, prokuratūra, tiesa – šeit jau ir komplekss. Un policija nevar neko vairāk izdarīt, ja, piemēram, prokurors saka, ka es nevaru šajā gadījumā celt apsūdzību, jo būtiska kaitējuma nav," sacīja Ratfeldere.

Viņa apgalvoja, ka policija šobrīd pievērš pastiprinātu uzmanību naida noziegumiem: "Pēdējos divus gadus manai nodaļai ir uzdots praksē aktualizēt, attīstīt un šos jautājumus padziļināti pētīt."

Latgalē policija konstatē biežākus uzbrukumus LGBT kopienas pārstāvjiem? "Es pamēģināju papētīt. Es gan nesaskatīju, ka Latgales reģionā būtu vairāk," sacīja Ratfeldere.

Latvijas interneta vidē policija nenovēro propagandu vai dezinformāciju, kas vērsta pret seksuālajām minoritātēm. Tādēļ Latvijas Radio vērsās NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrā Rīga. Tomēr centrs līdz šim nav veicis pētījumus par Krievijas propagandas ietekmi Latvijā, nosodot un izplatot nepatiesu informāciju par LGBT.

Atgriezties Latvijā?

Par spīti tam, ka Daugavpilī Līvaju Amareinu piekāva, viņš vēlas atgriezties un dzīvot Latvijā.

"Bija teiciens: ir ļoti grūti mīlēt valsti, kura tevi nemīl. Un tiešām ir ļoti grūti. Un ļoti grūti ir dzīvot tajā valstī un strādāt tajā valstī. Bet es gribu, protams, atgriezties Latvijā, nopirkt savu īpašumu un strādāt Latvijā. Bet Latvijā es to nevarēšu sasniegt diemžēl," sacīja Līvajs.

Kamēr Latvijā nebūs sakārtoti seksuālo minoritāšu tiesību jautājumi, tostarp civilās savienības likums, tikmēr pilnīgi droši viņš nevarēšot justies. 

Līdzīgi izteicās arī Kristofers no Latgales: "Es no Latvijas, varbūt arī no Latgales pat negribu aizbraukt prom. Lai cik stulbi tas neizklausītos, varbūt pašnāvnieciski dažu cilvēku ausīs. Vienīgais, kas mums traucē, tā ir integrācijas politika – tā ir jebkuras tolerantas un pašiekļaujošas sabiedrības pamats."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti