ĪSUMĀ:

• Kara sākumā brīvprātīgie drukāja korpusus droniem ar domu piegādāt ukraiņiem gatavs dronus.
• Vēlāk no ukraiņiem nāca ziņa – vajadzīgas granātu astītes. Tad pievērsās arī citu detaļu 3D drukai.
• Ar 3D druku top ieroču sastāvdaļas. Bet brīvprātīgie tās neaprīko ar sprāgstvielām.
• 3D drukas materiālam vien mēnesī tērē 10 000 eiro. "Ja tas ir jāturpina divu gadu garumā, tas ir ļoti grūti gan organizatoriski, gan finansiāli."
• Cik daudz spēj ieroči ar 3D drukā ražotām detaļām? "Manuprāt, šis karš ieies vēsturē kā pirmais lielais dronu karš."
• Brīvprātīgajiem 3D druka kļuvusi gandrīz par pilna laika darbu. Cer uz valsts vai NATO iesaisti šajā uzdevumā.
• Arī Krievijā attīstās 3D drukāšanas kopiena, kas atbalsta agresora armiju.
• Kā palīdzēt "Savvaļas bitēm" – finansiāli, ar iesaisti 3D drukā, arī metālapstrādē.

Es esmu Jānis Ozols, "3D Savvaļas bites" idejas autors. Un es arī vadu šo organizāciju. Mums ir darbinieki 16 valstīs, kur mums ir nodaļas. Esmu ļoti aizrāvies ar "Bitēm", un tas patlaban raksturo visu, kas ir mana dzīve, jo pat atvaļinājumā es pavadu lielāko daļu ar "Bitēm". Līdz tam mans hobijs bija 3D printera uzlabošana, un es pat neko daudz ar to nedrukāju. 

No kādas nozares tu nāc profesionālā ziņā? 

Es kādreiz pabeidzu automehāniķus, vēlāk es aizgāju saliekamās mājas montēt, jo man tas likās diezgan interesanti – radīt kaut ko paliekošu, dot cilvēkiem pajumti. Un arī tās [granātu] astītes, ko mēs ražojam, ir domātas, lai aizstāvētu un palīdzētu ukraiņu mājas nosargāt. Bieži vien ir sāpīgi redzēt, ka tik daudzas mājas palikušas bez jumtiem, un katrreiz, kad es to redzu, es domāju, kādi būvmateriāli būtu vajadzīgs, lai to visu salabotu.

Tu nāc no tehnoloģiskas vides. No kurienes tu esi? 

Esmu no Jūrmalas, bet šobrīd vairāk dzīvoju Vidzemē, esmu pārcēlies uz laukiem. Man patīk dzīvot pie dabas un pļaut zāli, un klausīties putnu dziesmās.

Granātu astītes – tikai sākums

Tas ir svarīgi – izjust to mieru, lai mēs saprastu, par ko šobrīd notiek liela cīņa Ukrainā. Tu pats tā negribīgi, tas ir tas mans iespaids, stāsti par sevi, bet ar vislielāko entuziasmu tu runā tad, kad ir jāstāsta par "Savvaļas bitēm", un par to arī būs mūsu saruna. Kāda ir tā jūsu stāsta hronoloģija? Kā dzima "Savvaļas bites"? Kā līdz šim tās ir augušas, vairojušās, kur tās ir šobrīd un uz kuru pusi skatās.

Kara sākumā es biju ļoti šokēts par to, kas notiek Ukrainā. Un tiešām neviens nespēja noticēt pirmās trīs kara dienas, ka tas tiešām notiek un ka tā ir patiesība. Skatījāmies "Panorāmu" un redzējām visas tās šausmas, kas tiešām notiek. Likās, ka liela mēroga karš sāksies arī Latvijā. Un es vēlējos atbalstīt ukraiņus viņu cīņā, lai viņi nezaudētu un lai karš nebūtu mūsu zemē.

Mēs sākām ar to, ka drukājām korpusus droniem un vēlējāmies arī tos aprīkot ar elektroniku, motoriņiem un piegādāt ukraiņiem gatavus dronus. Bet šīs sastāvdaļas, karam sākoties, tika momentā izpirktas, un tas nebija iespējams. Bija jau vairāki mēneši pagājuši, un nolēmām, ka nevēlamies izklīst kā organizācija. Tādēļ mēs lūdzām tiem, kas ved palīdzību ukraiņu karavīriem, lai pajautā viņiem, kā mēs varētu palīdzēt ar 3D printeriem, ja reiz ar tiem droniem nav sanācis. Bijām daudzi ar 3D printeriem, bet nebija daudz lieku līdzekļu, ko sūtīt. Taču bija liela, liela vēlēšanās palīdzēt.

Ukraiņu karavīri atbildēja, ka ir nepieciešamas [granātu] astītes. Sākot no kara sākuma līdz augustam, mēs bijām izdrukājuši mazāk par 2000 astīšu. Tobrīd likās, ka tas ir ārkārtīgi daudz. Tagad mēs esam izdrukājuši ap 700 000 un vēl ļoti daudz citu lietu, arī uztaisījuši presformas, kuras strādā tik ātri, cik visi Latvijas printeri kopā ņemot. Mums tādas ir divas.

Līdz ar to mūsu ražošanu tagad vairāk var pievērsties citām lietām, kas ukraiņiem bija vajadzīgas, piemēram, periskopiem, dažādām konfekšu granātām (tā ir "astīte" ar visu granātas korpusu), visādiem korpusiem, ko viņa lūdza, dronu nomešanas korpusi, dažādi turētāji, pārejas. Ļoti daudz 3D drukājumu, kas ir nepieciešami Ukrainas armijai, lai viņi sasniegtu uzvaru.

Cenšamies arī nosūtīt 3D printerus Ukrainas armijas vienībām. Šobrīd esam nosūtījuši 30. Ja mēs redzam, ka varam viņiem uzticēties un ka viņi ir godīgi savas zemes patrioti, mēs labprāt aizsūtam, ja ir kāds lieks printeris, un tā atbalstām viņus. Bet lielākais vairums printeru ir Latvijā. 

Tad "astīte", no šī stāsta spriežot, ir tikai viena daļa no stāsta un virsrakstos visbiežākā un visvairāk izdrukātā, bet patiesībā jūs darbojaties diezgan daudzos virzienos.

Jā, mēs drukājam ļoti daudz detaļu, bet pārsvarā cilvēki, kuri nav saskārušies ar 3D printeriem un to tehnoloģijām, viņi to uztver vislabāk, un tā ir iegājies, ka žurnālisti to ir tā pasnieguši. Bet arī konfekšu granātas, kuru korpusi…

Šobrīd man tādu vienu rādi. Tas ir apmēram 20 centimetru garš objekts – ļoti līdzīgs granātai. 

Jā, tas ir granātas korpuss kopā ar visu astīti. Šī parādījās pagājušajā ziemā, un tā ir daudz drošāka lietošanā, jo nav jāpārbūvē esošā munīcija, kas var būt ļoti bīstami.

Tu šobrīd skrūvē priekšgalu nost, nevis astes galu, tur iekšā ir tāda kā tvertne.

Ukrainā viņi uzpilda tās un tālāk ieskrūvē detonatoru, un tad viņi var likt klāt saviem droniem. Šīs parādījās ziemā, bet tagad aktuālas ir tādas, kas ir vieglāk transportējamas uz Ukrainu, jo vidusdaļu izgriež no kanalizācijas caurules un ieliek, un tālāk uzpilda. 

Te ir gan astīte, gan priekšgals.

Jā, tās ir sastāvdaļas, kas ir nepieciešamas, lai tā FPV dronu granāta gaisā nekūleņotu. Pateicoties astītei, tā pavēršas pret zemi, un tādējādi detonators spēj nostrādāt. 

Jo uz sāniem granāta nokrist nedrīkst, tad ir liels risks, ka nesprāgst.

Jā, detonators nav paredzēts tādai darbībai, it sevišķi, ja tā nokrīt kādos dubļos. Un, sākot no ziemas, ir kļuvušas arvien aktuālākas konfekšu granātas. Mums "Facebook" ir tikko publicēts, esam tādas saražojuši. Mēs ar to atklāti dalāmies. Atskaitāmies mūsu ziedotājiem, kur iztērēta viņu nauda, jo katru mēnesi mēs iztērējam vismaz 10 000 eiro tikai 3D drukas materiālam.

Ražo ieroču sastāvdaļas

Tu pieminēji konfekšu granātas. Ar ko tā atšķiras no pārējām?

Tātad konfekšu granāta ir īpaša ar to, ka tā ir speciāli taisīta, lai to varētu mest pretiniekam un tā būtu drošāka pašam drona operatoram. Granātmetēja granātu astīšu pārtaisīšana bija bīstama, arī F1 granātu likšana zem droniem bija bīstama, jo tās nav tam paredzētas.

Tur arī vajadzīgi palaišanas mehānismi, uz kā uzlikt dronus – tos mēs arī taisīsim. Tādi mums ir ļoti daudz pasūtīti. Tiem mēs šobrīd taisām presformu. Ir pasūtīti 100 000 tādu palaišanas mehānismu.

Ukrainas dronu spēki eksponenciālā ātrumā pieaug.

Šobrīd ir tāda sajūta, ka Ukrainas armija ļoti ātri uzņem attīstību, un mums par to ir prieks.

Tātad konfekšu granāta ir drošāka lietotājiem, un tās sprādziens ir lielāks. Šī ir pati jaunākā, ko mēs piegādājam Ukrainas armijas apgādes vienībai, tā spēj izdedzināt ienaidnieka tankam caurumu būtībā jebkurā vietā. Jebkuras bruņas tiks izdedzinātas cauri, jo tā var 25 cm lielam metāla cilindram izdedzināt ar kumulatīvo strūklu caurumu. Tā ir paredzēta, lai cīnītos pret pretinieka bruņutehniku, kura Ukrainā ir lielā skaitā.

Kara sākumā pieejamās granātas nebija tam paredzētas. Tās meta iekšā tankā tikai tad, ja bija vaļā lūka. Ir diezgan grūti tā trāpīt. Es pirms piecām minūtēm runāju ar Ukraiņu militārpersonu. Viņš teica, ka krievu tankisti gan ziemā, gan vasarā šīs lūkas tur vaļā, jo ziemā tankā iekšā ir mīnus 40 grādi, ja ārā ir tikai mīnus 20. Tas laikam tāpēc, ka metāls piesaista aukstumu. 

Un vasarā atkal otrādi.

Jā, un vasarā otrādi. Krievu tankiem nav kondicionieru. Cik es zinu, tad tikai Izraēlas tankos ir uzstādīti kondicionieri. 

Jā, viņiem tur tuksnesis. Bet mēs redzam šeit šo konfekšu granātas priekšgalu un aizmuguri. Mēs redzējām jau vienā veselumā izdrukāto mazāku granātu. Bet ir vēl vismaz četras dažādas gan astītes, gan priekšmets, ko es atpazīstu kā karā izmantojumu, bet nezinu, kas tas ir. 

Šī astīte ir universāla, tā der trim munīcijas tipiem. To drukājam gaisa izlūkošanas vienībām. Viņi paši tālāk izdrukā visu pārējo, bet viņi mums lūdza palīdzību ar šādām astēm, un to mēs arī viņiem nodrošinājām.

Tātad jaunākās paaudzes konfekšu granātas ir atšķirīgas ar to, ka vidusdaļa, kur ir redzams cilindrs, vairs nav drukāta, jo tā ir lieka plastmasas tērēšana. Tur tad tiek izmantota vienkārši kanalizācijas caurule.

Tad jūsu izdrukas der uz šī kanalizācijas caurules standarta? 

Tā ir izgatavota tādā izmērā. Un pieejamas ļoti dažādas kanalizācijas caurules, un arī plastmasas biezums atbilst. Šī ir mūsu ar presformu izgatavotā NATO 40 mm astīte. Tās mums top, jo mums ir divas spiedienliešanas iekārtas jeb, kā tautā saka, presformas. Tur tiek iespiesta zem spiediena sakausēta plastmasa.

Citiem vārdiem sakot, iekārta ļauj nevis lēni drukāt dažas astītes stundām ilgi, bet gan šīs detaļas štancēt.

Jā, burtiskā nozīmē štancē. Vienu astīti šādi var izgatavot 10 sekundēs, kamēr tieši tādu pašu izdrukāt ar printeri – vidēji 16 minūtēs. Turklāt cena vienai drukātajai astītei pēc vecajām elektrības cenām bija 25 centi, bet spiedienliešanas iekārtā izgatavotai – 10 centi. 

Tas viss, protams, maksā. Kas vēl mums šeit uz galda ir? 

Tā ir mulāža NATO 40 milimetru granātai. Tā ir tā, ko ukraiņi pārveido un pievieno šīs astītes, kas izgatavotas spiedienliešanas iekārtā. 

Tad jūs faktiski reāli ražojat ieročus.

Tā ir ieroču sastāvdaļa. Katrā ziņā mēs tās neaprīkojam ar sprāgstvielām, neuzpildām. Tas ir Ukrainas armijas uzdevums. 

Meklē iespējas finansēt ražošanu

It kā detaļa, bet tomēr svarīgi – kur "Savvaļas bites" ņēma savu nosaukumu? 

Šo nosaukumu mēs ieguvām no vienas ukraiņu brīvprātīgo vienības, kura pārstāja eksistēt. Bet šis acīmredzot ir ļoti populārs nosaukums, jo mēs atradām, ka Ukrainā ir arī viena specvienība ar nosaukumu "Дикі бджоли". Tad mēs pārtulkojam šo nosaukumu, un tās nonācām pie "Savvaļas bitēm".

Jums noteikti jau šobrīd ir miljons secinājumu par to, ko un kā labāk darīt. Ko jūs varbūt tagad darītu citādāk nekā sākumā, un ko esat sapratuši par to, kurp iet tālāk ar iesākto? 

Mēs esam sapratuši, ka cilvēki Latvijā ir diezgan noguruši no visa tā kara. Ir jādomā, kā piesaistīt līdzekļus pastāvīgai ražošanai. Iespējams,  mums ir jākļūst par SIA vai bezpeļņas organizāciju. Tādas tagad it kā drīkst nodarboties ar uzņēmējdarbību un pelnīt naudu, lai nodrošinātu savu pamatdarbību. Kaut ko ražot, pārdot, bet visa peļņa, kas ir gūta, jāiztērē noteiktajiem mērķiem. 

Mēs arī vēlamies atbalstīt mūsu bruņotos spēkus, tāpat arī mūsu grupiņas citās NATO valstīs, kas grib savas zemes atbalstīt. Bet vislielākā sapratne un pretimnākšana tam, ko mēs darām, ir Latvijā. 

Mēs kā organizācija esam tik ļoti izauguši, ka, lai arī 55% no visa saražotā top ārzemēs, mūsu ražošanas apjomi ir tik ļoti izauguši, ka mums būtībā spiestā kārtā ir jādomā, kā nopelnīt, lai nodrošinātu mūsu darbību, jo

mēs mēnesī iztērējam tikai materiālam vien 10 000 eiro.

Līdz šim ir bijis tā, ka pēc televīzijas intervijām, pēc "Mana balss" iniciatīvas mums cilvēki saziedoja, un mums materiāla vienmēr pietika. Bet tagad pieprasījums no Ukrainas pieaudzis tik ļoti, ka pēc pēdējām divām intervijām mums ienāca kopā tikai 2700 eiro. Ar to īsti nepietiek mūsu darbības nodrošināšanai. Es domāju, ka Latvijā visi patriotiski noskaņotie uzņēmumi par mums jau ir dzirdējuši, un, pat ja viņi grib mūs atbalstīt, dažādu iemeslu dēļ viņiem tas ir diezgan grūti. 

Tas nozīmē, ka jūs kļūtu vai nu par kādu atzaru valsts sistēmā vai iekļautos kādā atbalsta programmā, vai nonāktu zem kāda uzņēmuma, lai turpmāk varētu palīdzēt apgādāt Ukrainas armiju ar dažāda veida detaļām?

Jā, jo mums citādi viss ir – ir ne tikai 3D printeri, ir arī lāzergriezēji un CNC, un citas iekārtas. Bet pārsvarā mēs nodarbojamies ar 3D drukāšanu, atbalstot vērtīgas iniciatīvas īsā laikā.

Piemēram, kad bija kovida laiks, tad ļoti daudzi no tiem, kas tagad ir "Savvaļas bitēs", jau tad apvienojās mazās grupiņās. Toreiz pilsētas, kurās mēs dzīvojam, bieži vien vienkārši iedeva bezmaksas materiālus, no kuriem tālāk par brīvu drukāja sejas vairogus mediķiem un apgādāja vietējās slimnīcas. Tas būtībā ir žests no sirds un cēla rīcība. Bet,

ja tas ir jāturpina divu gadu garumā, tas ir ļoti grūti gan organizatoriski, gan finansiāli.

Sāk kļūt arvien smagāk. Bet jāsaka, valstij šādas nevalstiskas organizācijas ir apgrūtinoši atbalstīt tiešā veidā.

Es cerēšu, ka varbūt Ukrainas valsts varētu piešķirt kaut vai tik daudz līdzekļu, lai segtu materiāla izmaksas, vai arī materiālu tiešā veidā. Bet arī viņiem tas deķis ir par mazu visām lietām. 

Pirmais lielais dronu karš

Es lasīju piemēru par to, cik daudz jūs spējat paveikt ar sava darba rezultātu līdz šim un cik tas izmaksā, un cik izmaksā viena nu kaut vai "HIMARS" raķete, un kādu efektu tā spēj dot.

Būtībā viena "HIMARS" raķete ir mūsu gada finansējums. Es domāju – militārajiem budžetiem NATO valstīm tas galīgi nav sāpīgi, bet mums kā organizācijai tā nauda, ko "HIMARS" raķete maksā – ja pareizi atceros ap 130 000 – vai arī viena "Javelin" raķete – 70 000 dolāru. Ja mums būtu no NATO atbalsts vienas "HIMARS" raķetes apmērā, mēs varētu veselu gadu darboties un pat vēl izvērst ražošanu, paplašināt, izgatavot dažādus nomešanas mehānismus droniem jau gatavā veidā.

Lielākais, ko mēs sasniedzām Ukrainā… Kara sākumā liela daļa brīvprātīgo viņiem pārdeva šīs astītes un nomešanas mehānisms par lielāku vai mazāku naudu, armijas karavīriem bija jāpērk no personīgajiem līdzekļiem, bet mēs, nosūtot 700 000 astīšu un mazāk nekā 15 000 konfekšu granātu, esam panākuši to, ka vismaz astītes Ukrainā neviens vairs netirgo, un tās tiešām ir par brīvu. Armijas vienības var pieteikties caur vienu vai otru avotu, un viņi saņems tās brīvības cīņām.

Ko tu redzi Ukrainā, kādu efektu dod tas, ko Latvijā un vēl virknē citu valstu "Savvaļas bites" saražo? Kā strādā šie ražojumi, kādu rezultātu dod?

Droni un to nomestās konfekšu granātas, visa cita veida sprāgstvielas ir pieskaitāmas pie bezspārnu artilērijas. Otrkārt, šī artilērija ir ļoti efektīva, jo to var vadīt un tā darbojas ļoti lielu precizitāti. Pirmajā pasaules kara laikā bija miljoniem šāviņu, bet šodien jau tu vari precīzi ierakumos izsekot pretiniekam un nešaut stundām ilgi lielas lielgabala zalves, kas ir dārgi. (..)

Jāsaka, ka ukraiņi kara laikā saņēma no savas augstākās vadības aicinājumu uz informatīvo klusumu. Visa kara laikā mums atnāca ļoti maz video, bet, ja kādam ir vēlēšanās [redzēt], mēs tos esam ielikuši mūsu "Facebook" lapā.

Bet tas rada priekšstatu. Kādas ziņas viņi mums varētu dot, ja viņi neklusētu?

Ja viņi neklusētu, tad viņi droši vien parādītu, ka viņi ar šiem droniem spēj atbloķēt kājniekus, kuri ir ienaidnieka artilērijas, ložmetēju un tanku uguns dēļ piespiesti pie zemes un nevar pacelt plecā savu "Javelin" raķetes, lai atvairītu pretinieka tanku uzbrukumu.

Respektīvi, palīdz ukraiņu karavīriem veikt darbības, novēršot uzmanību, iznīcinot kaut kādus mērķus.

Jā, ukraiņi līdz ar to spēja izglābt vairāk savu kājnieku.

Viņi redz kaujas laukā no gaisa to situāciju, kā tas viss notiek. Ja tu spēj pietiekoši daudz ienaidnieku apšaudīt un turēt zem uguns, ja tev netrūks astīšu vai konfekšu granātu, tu spēj pietiekoši vājināt ienaidnieka uzbrukumus. Tādā veidā Krievija nespēja Ukrainā aplenkt lielākas karavīru grupas. Un reizēm šīs mazās kaujas pēc tam rada lielākas sekas karā, bet reizēm tādas detaļas tik ļoti neredz un nenovērtē.

Manuprāt, šis karš ieies vēsturē kā pirmais lielais dronu karš.

Ir bijuši konflikti, kur droni plaši pielietoti, piemēram, Kalnu Karabahā. Es vienmēr skatos ļoti daudzu kara video (..) un rūpīgi sekoju militārās sfēras jaunākajām tendencēm jau kopš bērnības, kad man vecāki uzdāvināja grāmatas par armiju un karu, un tādā veidā esmu vienmēr centies sekot tam, kas būs nākamais, kas parādīsies.

Kāda ir granātu astīšu nozīme kaujas laukā

Raksturo teorētiski, ne konkrētas kaujas piemēru – viens drons, viena drona pilots. Kā tas notiek, kā šāda astīte dodas misijā?

Kara sākumā ļoti plaši izmantoja dronus, kas ražoti Ķīnā, bet, tā kā tos piegādāja pats ražotājs, tad programmas, ar ko noteikt krievu artilēristiem viņu pozīcijas, varēja daudzus ukraiņu pilotus smagi ievainot vai nogalināt. Bet vēlāk ukraiņi centās atbrīvoties no šīs atkarības no Ķīnas, sāka ražot savus dronus. Sākumā tie bija kā kamikadzes droni, bet tagad, pateicoties efektīviem nomešanas mehānismiem, kuru joprojām trūkst, ir kļuvis iespējams izmantot šos kamikadzes līdz pat 10 reizēm. Pārsvarā šie droni nedzīvo ilgāk. (..)

Bet astītes ceļš šādā sistēmā? Ukrainā to saņem, uzskrūvē uz granātas, pieliek pie drona, un tad drons ceļas augšā, dodas uz koordinātēm un met to lejā. Tik vienkārši vai tas ir ļoti vienkāršots priekšstats?

Tas ir vienkāršoti. Viņi kontrolē dronu tiešsaistē un vada to. Viņi uzvelk brilles, un redz, kur lido. Viņi ir iemācījušies jau no diezgan liela augstuma konfekšu granātas trāpīt ļoti precīzi pa pretinieku. Jo zemāk nolaidies, jo lielāka iespējamība zaudēt savu dronu. Bet lielākais ieguvums, ka ukraiņiem ir relatīvi pietiekami daudz šīs munīcijas. Jā, protams, viņiem vajag vairāk. Šobrīd viņiem ir kaut cik pietiekamos apjomos. Viņu pasūtījumi ir arvien lielāki. (..) Ukraiņu karavīrs var piecelties kājās, nomērķēt "Javelin" un izšaut pa pretinieka tanku.

Respektīvi, tie ir ļoti aprēķināti uzdevumi, kur dodas vai nu pie artilēristiem "ciemos" vai kādiem citiem Krievijas okupantiem un novērš viņu uzmanību vai aptur viņu darbību, jā?

Es domāju, ka ukraiņu dronu piloti lieto astītes pēc saviem ieskatiem. Es vienkārši rūpējos par to, lai viņiem tās būtu kaut cik pietiekamas.

Par to pietiekamību – var jau aizsūtīt tieši tik, cik vajag, bet tad manas aizdomas, ka ir jāsāk taupīties un nevar karot tā, kā ir jākaro.

Man tas atgādina stāstu, ko es dzirdēju bērnībā, kad leģionāriem bijis jākaro Kurzemē un viņiem pateikuši: šodien tu drīksti tērēt tik un tik patronas un granātas mest, bet ne vairāk. Arī Pirmā pasaules kara laikā latviešu strēlniekiem Tīreļpurvā ļāva paņemt uz dienu tik daudz patronu, cik viņi, sagrābjot ar abām plaukstām, varēja paņemt, un arī ne vairāk. Tad, protams, karavīrs, pat redzot ienaidnieku, centīsies pieiet tuvāk, bet tas iekļauj sevī lielākas briesmas. (..) Ja tev netrūkst munīcijas, var justies drošāk un tev ir sajūta, ka ir nepieciešamais atbalsts piegādāts, lai tu varētu cīnīties par savas valsts brīvību.

Tā kā karš joprojām nerāda savu beigu seju, viss, kas tiek aizsūtīts, arī neapšaubāmi tiek likts lietā. Kā jūs šobrīd jūtat intensitāti no tā, ko ukraiņi jums prasa un cik daudz prasa?

Es esmu publiska persona, mūsu organizācijas seja. Lai neizstāstītu kaut ko par daudz, es vienkārši saku visiem, ar ko es runāju: lūdzu, nejautājiet man to, ko es nejauši varu izpļāpāt.

Šī arī ir vērtīga atbilde, jo mēs tad saprotam, cik svarīgi ir neizpļāpāties. (..) Cik saprotu, tā komunikāciju jums ir ļoti labi atstrādāta un sistēma ir tāda, ka jūs pietiekami precīzi varat noreaģēt uz to, ko ukraiņi jums saka, un, visticamāk, pat pietiekami ātri reaģēt.

Tā kā 3D printeriem ir priekšrocība, ka var drukāt katru reizi kaut ko citu, tad mēs vienkārši saņemam uzdevumu no Ukrainas armijas, un to arī mēs drukājam. Ja būtu iespējams, vislabāk būtu taisīt NATO valstīm pašām. Tad varētu piegādāt Ukrainai to visu. Tā ir diezgan smaga nasta, ko civiliedzīvotājiem nest uz saviem pleciem.

Es domāju, ja Ukrainai tiek piegādāti tanki, lidmašīnas, raķetes un viss, viss, viss no arsenāla, kas viņiem ir nepieciešams, tad šādi tehnoloģiski ļoti vienkārša lieta kā granātas astīte un korpuss, būtu vairāk kādas NATO inženieru vienības vai konstruktoru uzdevums. Jo valdībām, kurām ir budžets miljonos, nav tādas situācijas kā mums, ka mēs saņemam ziedojumus. Un paldies liels visiem, kuri mūs klausās, ziedo mums!

Bet diemžēl ziedojumi ir nepietiekami, lai nodrošinātu visu to, ko Ukrainas puse mums lūdz.

Darbs ražotnēm?

Es vēl gribēju pajautāt par cilvēcīgo pusi – kā tu un tev līdzīgie "Savvaļas bitēs" ar to tiekat galā? Tā ir pamatīga arī privātās dzīves izjaukšana vai ietekmēšana.

Pirmkārt, mēs cenšamies darbus dalīt uz maksimāli daudz pleciem. Tas atvieglo diezgan lielā mērā smagākos uzdevums. Reizēm ir ļoti daudz jāgatavojas, lai runātu ar presi, pat vairāk nekā nedēļu jāapkopo statistika un jāskaita viss kopā arhīvos, lai varētu sniegt konkrētus datus un atskaitīties mūsu ziedotājiem par izdarīto. Un arī personīgajā dzīvē visus brīžus, kas man ir brīvi pīppauzēs, darbā vai arī sēžot un skatoties "Panorāmu", es lasu ziņas, atbildu cilvēkiem, kuri rakstījuši, iesaistos komentāros, iesaku labākas idejas, kā kaut ko izdrukāt ātrākā laikā.

Būtībā tas jau ir kļuvis gandrīz par pilna laika darbu.

Labi, ka man darba devēji ir saprotoši un paldies viņiem par to!

Jums nav puse atlaista no darba un 10% jau šķīrušies šī visa dēļ?

Mums ārzemēs viens administrators gandrīz izšķīrās no sievas, jo viņa neatbalstīja astīšu drukāšanu, jo viņai nelikās pacifistiski. Bet tev nāk virsū ar tankiem, tad Ukrainā redzēts, ka pats ņem rokās ieročus un iet cīnīties ierakumos. Arī ir puiši no ārzemēm, kuri ir pat nedaudz iestiguši kredītos, jo viņi tik ļoti iekrita azartā pretēji maniem norādījumiem un drukāja astītes un granātu korpusus, viņi vienkārši nespēja apstāties. Tās lietas, kas Ukrainā notiek, tik ļoti viņus aizkustināja, ka viņi ar visu sirdi un dvēseli tajā iegāja. (..)

Tur tiešām būtu darbs NATO inženiertehniskām ražotnēm, kuras to varētu saražot.

(..) Es priecātos, ja NATO rīkotu kādu tikšanos un šo lietu lielākā vai mazākā mērā noņemtu no mūsu pleciem. Mēs bijām cerējuši, ka mēs to iesāksim, bet vēlāk šo stafeti un pieredzi varēsim apmācīt armijas vienības un vai kādu citu no oficiālajām struktūrām, valstiskām, kas to gribētu un varētu nodarboties. Arī mēs paši esam gatavi palīdzēt mūsu valstij.

Tā ka spiestā kārtā izskatās, – būs jāsāk vairāk nodarboties ar uzņēmējdarbību. Tad arī jādomā par to vairāk. Lielas pieredzes tajā mums nav, toties mums ir liela pieredze izdrukāt kvalitatīvas detaļas. Es domāju – jāsāk pieņemt pasūtījumus kādiem uzņēmumiem, varbūt viņiem vajag ražot kaut ko masveidā, jo

mēs esam lielākā 3D printeru apvienība NATO valstīs, un mums tā ražošanas jauda ir ļoti milzīga.

3D drukāšanas kopiena arī Krievijā

Arī tīri tehnoloģiskā pieredze un saprašana, ko un kā vajag darīt, pa šo laiku ir ļoti attīstījusies. Bet es neslēpšu klausītājiem, ka šajā sarunā ir diezgan daudz daļu, kuras mēs vienkārši nedrīkstam dot tālāk. (..) Cik daudz tu vari stāstīt par to, kādas ir jūsu attiecības ar okupantiem? Jūs esat internetā, jūs esat publiski, tu pats pateici – arī iesaistījies kaut kādās sarunās un komentāros. Cik droši jūs paši jūtaties? Otra lieta – tā kā tik daudziem cilvēkiem ir šīs tehnoloģijas, faili ar to, ko drukāt, vai tas jau sen nav nosperts aiz austrumu robežas?

Pirmkārt, jāuzsver, ka es esmu jurista dēls un es vienmēr esmu sekojis likumdošanai un vispār tiesiskām lietām, un man ir liela tiesiskā apziņa. Ja es redzu, ka ir kāds likumpārkāpums vai naida runa pret mums, tad es to noformēju, veicu ekrāna šāviņus un nododu tālāk Drošības dienestam. Cik mums ir bijusi darīšana ar viņiem, viņi vienmēr strādā ļoti efektīvi, un paldies viņiem, ka viņi ar agresoru atbalstītājiem ir tik labi tikuši galā.

Bet ir vēl visa plašā Krievija.

Nu, no tā mēs nekad nebūsim pasargāti pilnībā, jo mums ir pietiekoši gara robeža. Taču, lai aizsargātu mūsu zemi un iedzīvotājus, un mūsu bērnu nākotni, mēs esam izdrukājuši tik daudz materiālu, ka ar to varētu 1,6 reizes apvilkt Latvijai apkārt pa robežu. Tā kā mums tā robeža vēl nav līdz galam uzbūvēta, tad mēs, civiliedzīvotāji, esam apvilkuši stiepli gandrīz divas reizes apkārt.

Vai nav kaudze ar troļļu vai īstu Krievijas cilvēku pārmetumu? Un vai tiešām viņi arī nešpiko no jums?

Man ir vienalga, ko citi cilvēki domā, jo visiem mīļš nekad nebūsi. Es domāju, ka Krievijā arī ir ļoti ātri augoša 3D drukātāju kopiena un viņiem ir dažādas organizācijas. Es domāju – mēs viens otram sekojam līdzi. Ir arī bijis tā, ka Krievijas presē ir bijis raksts par mani, ka vietējais Latvijas nacists drukā astītes un aicina nogalināt krievu karavīrus. Bet tie karavīri ir iebrukuši, pastrādājuši zvērības, un kādu žēlastību no savas dzimtenes aizstāvjiem viņi var gaidīt?

Visaktīvākās grupas mums ir valstīs, kuras ir cietušas no padomju zvērībām.

Visnotaļ loģiski. Tad krievi arī brīvprātīgi… Vai ar kolēģiem redzat, ka tur ir līdzīga aktivitāte, drukāšana un viņi arī savu armiju ar kaut ko līdzīgu apgādā?

Jā, viņiem ir tādas pašas organizācijas kā mums dažādās valstīs, tikai dažādos reģionos. Viņiem tās problēmas nav tieši tādas pašas, bet kaut kas līdzīgs. Arī viņi cer uz lielāku valdības atbalstu un piedalās aktīvi visādās armijas izstādēs, piemēram, jaunākā krievu armijas bruņojuma izstādē piedalījās. Turi augsti virsnieki bija nofotografējušies pie viņu stendiem.

Tā ka izskatās, ka Krievijas armija arī varētu izveidot šādas tieši 3D drukātāju vienības vai arī pieņemt darbā 3D drukātājus, lai drukā viņu armijas vajadzībām.

(..) Viņi cenšas ļoti strādāt pie tā, lai uzlabotu savu ieroču tehnoloģijas. Tikai karā šīs tehnoloģijas attīstās ar lielu zibens ātrumu, kā tas notiek šobrīd. Līdz ar to, ja droni stāvēja uz vietas un attīstījās ļoti, ļoti lēnām, tad tagad tas vilciens jau ir uzņēmis ātrumu un brauc ar 300 kilometriem stundā.

Tas ir mājiens atkal NATO vai Latvijas valstij, – kamēr mums šādi cilvēki ir un šo dara, ķeriet to visu ciet, izmantojam. Neizskatās, ka tas būtu astronomiskās summās.

Kā palīdzēt granātu astīšu ražošanai

Tie cilvēki, kuri šobrīd klausās un iepriekš redzējuši tikai īsus sižetus, bet tagad dzird plašāk un arī tavu aizrautību… Ko tu viņiem ieteiktu, ja viņi pie sevis spriež – es varētu kaut kā palīdzēt? Protams, ziedojums ir visuniversālākais palīdzēšanas veids, bet, ja kāds redz, ka viņš varētu iesaistīties arī kā citādi – viņam ir laiks vai vienkārši vēlēšanās –, ko tu ieteiktu?

Pirmkārt, mums ir svarīgas finanses. Bet, ja ir cilvēki, kuri gatavi par 1000–1200 vai minimums 700 eiro nopirkt sev printeri, mēs viņus esam gatavi apmācīt no nulles. Tad viņi mums varētu palīdzēt ar drukāšanu. Bet āķis ir tāds, ka viņiem pašiem jāsamaksā par elektrību, kas ir aptuveni 40 eiro pēc jaunajām cenām mēneša laikā, un gada laikā tas būs ne mazāk par 2000 eiro materiālā.

Nopirkt printeri ir viens, bet pats dārgākais ir uzturēt to, barot iekšā pietiekoši daudz materiālu, lai tas neapstājās nevienā brīdī.

Visu kara laiku mums vienmēr trūka cilvēku, bet bija pietiekoši daudz materiāla. Bet tagad mums ir daudz iekārtu un materiāla trūkst jau vairākas nedēļas. Tā kā mēs pērkam lētāko materiālu, kāds ir, tad reizēm sanāk nedaudz iegrābties – tas materiāls ir grūti izmantojams vai daži ruļļi ir brāķēti, tad veidojas pietiekoši liels brāķa īpatsvars. Mēs centīsimies pārstrādāt šo materiālu, lai taisītu periskopu vāciņus, ko mēs arī tagad Latvijā darām.

Šie periskopi ir ļoti svarīgi ukraiņu dzīvību glābšanai. Jo viesuļuguns, kuras laikā pretinieks pietuvojas, ir aiznesusi ukraiņu karavīru dzīvības ļoti daudz tādēļ, ka ukraiņu karavīri nav varējuši redzēt ienaidnieka triecienvienības – pārsvarā  triecienvienības, ko viņas saformēja no cietumniekiem un sūta šķietami bezjēdzīgā nāvē, bet arī viņi kaut ko panāk reizēm, bet ar ļoti augstu cenu.

Un periskops šajā brīdī?

Periskops šajā brīdī ļauj ukraiņu karavīriem no drošības ierakuma nepārtraukti novērot kaujas lauku un redzēt ienaidnieka tuvošanos. Viņi nav ar palielinājumu, tikai retajam periskopam uzliek lēcas, lai varētu pievilkt tuvāk un redzēt tālumā, bet pārsvarā tās ir tuvas kustības savlaicīgai pamanīšanai, lai zinātu, kad paķert šaujamieroci un gaidīt pretinieku iznirstam virs tava ierakuma.

Un tās sekundes ir izšķirošs.

Jā, tas būtībā ir ļoti svarīgi. Pat kara sākumā, kad bija ļoti liela pretinieka artilērijas intensitāte un viņiem bija daudz vairāk artilērijas granātu, viņi varēja šaut tik daudz, ka ukraiņu karavīriem pat nevajadzēja nekādu triecienšauteni vai nekādu citu šaujamieroci uz kaujas lauka, izņemot tikai sapieru lāpstiņu. Ja nevarēja ierakties, viņi gāja bojā, un šaujamierocis tad bija sekundāras nozīmes lieta.

Mēs noskrējām no temata par palīdzēšanu. Kā uzņēmumi var palīdzēt, ja neskaita finansiālo atbalstu? Jo ir dažāda veida uzņēmumi, ļoti tehnoloģiski uzņēmumi. Es pieļauju, ka jau daļa jums ir nākuši talkā kaut kādā veidā. Es pieļauju, ka diezgan daudziem ir arī printeri, kuri pa nakti varbūt ne vienmēr ir aizņemti. Vai šeit būtu kāds aicinājums?

Tā ka mēs esam organizācija, kas apvieno cilvēkus ar dažādām ražošanas iekārtām, tad es varu teikt, ka mums noderētu metālapstrādes uzņēmumu palīdzība, lai izgrieztu no metāla plāksnēm nomešanas mehānismiem kronšteinus un izlocītu tos. Izgriezt – tas ir viens, mums arī ir dažas tādas iekārtas, kas varētu to darīt. Bet ir nepieciešami darbinieki, kas to dara, lai saražotu tik daudz palaišanas mehānismu Ukrainas armijai, kā tas ir nepieciešams. Tai nepieciešami desmitiem tūkstošu palaišanas mehānismu.

Vēl ir iespēja taisīt no nolietotiem automašīnu diskiem krāsniņas, jo ziema vairs nav aiz kalniem. Lietuvā ir puiši, kuri ar to nodarbojas. Viņi izgriež automašīnu disku vidus, sametina tos kopā, izveidojot krāsniņas. Tas ir diezgan laikietilpīgi, un tur ir jāiegulda laiks, darbs un materiāls. Bet, ja ir cilvēki, kuri ir gatavi to darīt, metināt un griezt, tad, ja nu tas entuziasms nav noplacis un tu vēlies sasildīt karavīrus, kuri cīnās arī par mūsu brīvību, mēs aicinātu atsaukties.

Tiem, kuriem vēl nav 3D printera, ar ko ir jārēķinās? Jautājums liekas varbūt smieklīgs, bet, kad mājās ož pēc plastmasas, ir nemitīgs troksnis, tas nav mazsvarīgi.

Ir jārēķinās ar pietiekoši lielu troksni un arī plastmasas smaku. Tā kā es tomēr aicinātu cilvēkus nelikt savā guļamistabā printeri kā daži no visaizrautīgākajiem puišiem to dara. Nakts vidū mostas, lai samainītu izdrukātās astītes un uzlikt jaunu drukāties. Protams, paldies viņiem par degsmi! Bet labāk būtu tam piemērotas telpas. Piemēram, birojā atstāt uz nakti drukāties. Mūsdienu printeri ir daudz ugunsdrošāki. Ziema jau it kā vairs nav vairs kalniem, un, ja tie ir telpās, kur ir grādi virs nulles, tie strādā.