Profesore un sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesībsardze Anda Rožukalne ir arī tā, kas izvērtē katru žurnālistikas darbu, par ko saņemts iesniegums.

"Dienā var būt vairāki iesniegumi, un var būt tikai pāris nedēļā, bet ne par visiem tiek veidots atzinums. Es varu pateikt par pagājušo gadu, jo šogad vēl viss notiek... Es atzinu, ka pārkāpums ir bijis vienā trešdaļā gadījumu. Kopā tie ir deviņi gadījumi gadā, kas nav daudz. Daudz vairāk ir iesniegumu. Vēl vairāk ir uzdoti jautājumi e-pastos, izteikti viedokļi, par kuriem es tad ar iesniedzējiem sarakstos," stāstīja Rožukalne.

Nav konstatēts neviens gadījums, kad medijs būtu rīkojies nepareizi tīšuprāt.

Mediju ombuda veiktajā pētījumā izskan, ka sabiedrība sagaidītu lielāku viedokļu daudzveidību pat tad, ja šiem viedokļiem nepiekrīt. Un kopumā sabiedrības domas ir cieši saistītas ar uzticēšanos žurnālistiem.

Latvijas Radio galvenā redaktore Anita Brauna atzina, ka nezina, "vai ir iespējams sasniegt, ka pilnīgi visi Latvijā tagad mums uzticas. Mēs skaidri zinām, ka ir kaut kādas ir mērķtiecīgas, organizētas kampaņas, kuru mērķis ir diskreditēt sabiedriskos medijus. Un tam, ka tas tiek pastāvīgi pilināts, arī droši vien ir kaut kāda ietekme. Un pret to cīnīties nav vienkārši".

Latvijas Televīzijas galvenā redaktore Sigita Roķe savukārt norādīja, ka "ir ļoti labi, ka ir sabiedrisko mediju ombuds, tāpēc ka mēs ne tikai reaģējam uz kaut kādiem ombuda iesniegumiem, bet ir bijuši arī gadījumi, kad mēs arī ombudam prasām viedokli. Tas ir arī medijpratības jautājums, par ko mēs jau vairākus gadus runājam. Un tā īsti neesam tikuši līdz tam, ka par šiem jautājumiem tiek runāts jau ar bērniem skolā".

Materiāli medijpratības mācīšanai ir pieejami, norādīja medijpratības eksperte un skolotāja Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā. Viņa šos jautājumus apskata savās stundās un stāstīja, ka, piemēram, jautājumā par Krievijas puses viedokļa publicēšanu pie ziņām par karu Ukrainā, bija jaunieši "kas teica, ka ir jāļauj to darīt, bet dominējošais viedoklis bija, ka šajā gadījumā tā ir izšķiršanās starp tiesībām uz vārda brīvību, no vienas puses, un tiesībām uz dzīvību, no otras puses. Un tad tur vienkārši nav diskusiju, un tā ētiskā robeža ir ļoti, ļoti skaidra. Protams, arī valsts drošība tika pieminēta".