Dzimtas mājvietu apvienība – tā "Varavīksnes" dēvē paši šejienes iemītnieki. Pirms 20 gadiem te bija tukša pļava, kuru iegādājās dzīvesbiedri Broņislavs Augucevičs un Inese Aleksejeva.
"Neliela kopiena, kur cilvēkiem ir kaut kādas kopīgas idejas par attieksmi pret dabu un par attieksmi pret sevi arī, varētu teikt, zaļā domāšana, vēlme mācīties, vairāk prasīt no sevis, nevis no valdības," sacīja Broņislavs.
Šis nav gluži privātmāju ciems, kur top lepnas kotedžas, galvenais princips – saimniekot videi draudzīgi.
"Varavīksnēs" katrai kopienas ģimenei ir hektārs zemes. Saimnieku vērtējumā, ar to pietiek, lai veidotu savu dzīves vidi.
"Lai ir vieta nelielam mežiņam, lai ir vieta, kur dārzeņus izaudzēt, lai ir vieta pļaviņai, kokiem, lai ir vieta, kur jūties kā paradīzē, kuru izveidoji pats ar savu ģimeni un dabu,"
sacīja Inese.
Inese un Broņislavs, izrādot savu dārzu, stāstīja, ka izmanto permakultūras principus un cenšas saglabāt augsnes auglību. Māja ir pašu rokām celta, un Inese, kuras profesija ir zobārste, atzina – tas nebija viegli.
"Tas prasīja diezgan ilgus gadus, bet tā bija mūsu izvēle, tas bija pakāpenisks process, kurā mēs baudījām gan rezultātus, gan dzīvi, gan romantiku, visu kopā," atminējās Inese.
Ceļot māju, daudz domāts, kā būt neatkarīgiem. Vispirms jau tā ir elektrība.
"No "Sadales tīkla" nav uz šejieni atvilkts vads, un mēs iztiekam ar savu enerģijas avotu, ar šiem paneļiem. Ziemā, protams, ir švakāk, bet visu pārējo laiku pietiek un paliek pāri," sacīja Broņislavs.
Tā kā Broņislavs ir inženieris, speciālists par apkuri un santehniku, tad licis savas prasmes lietā, lai iegūtu arī ūdeni.
"Viss ūdens, kas ir tajos dīķos, tiek savākts no māju jumtiem. 100 kvadrātmetri jumta gadā dod 60–70 kubikmetrus ūdens, zem terases ir telpa, tā kā maziņš pagrabiņš, kur stāv 5 kubikmetri ūdens, un mums tā rezerve apmēram diviem mēnešiem pietiek," skaidroja Broņislavs.
Šobrīd kopienā ir sešas ģimenes, te radīt savu autonomu dzīves vietu iecerējuši arī Aija un Artūrs Freiji. Artūrs ir permakultūras dārzu speciālists, tāpēc pirms trim gadiem arī nolemts pievienoties "Varavīksnes" kopienai.
"Sapratām, ka mēs gribam veidot ģimeni, un mēs meklējām domubiedrus. Gribējām dzīvot laukos un to lauku dzīvošanas pieredzi dot saviem bērniem," viens otru papildinot, stāstīja Freiji.
Aija un Artūrs savu izvēli veidot dzīves vietu "Varavīksnēs" nenožēlo, jo te, viņuprāt, ir ļoti daudz plusu.
"Ir tā savstarpējā palīdzība un atbalsts vajadzīgos brīžos, kaut vai pirmajos gados ar darbarīkiem, jo sākt saimniekot tukšā pļavā, kur nekā nav, tas ir milzīgs izaicinājums, it īpaši jaunai ģimenei ar diviem maziem bērniem. Mums, piemēram, pagājušajā gadā, kas bija otrā sezona,
izdevās izaudzēt kartupeļus visai sezonai, cūkas gan uzraka un pusi no kartupeļiem apēda, bet ar visu to mums pietika visai ziemai,"
pastāstīja Artūrs.
Inese un Broņislavs ir rīdzinieki, darba dēļ šobrīd iznāk braukāt, bet, kad būšot pelnītā atpūtā, tad pilnībā pārcelsies uz šejieni. Viņi atzina, ka gan viņu, gan citu kopienas dalībnieku izšķiršanās dzīvot šeit nav tikai vēlme aizmukt no pilsētas.
"Nevarētu teikt, ka tas, ka vienkārši gribas aizmukt no pilsētas uz laukiem, – nē, vispirms ir iekšā kaut kāda tāda atbildības sajūta pret nākamo paaudzi," sacīja Broņislavs.
"Ļoti vienkārši – negribas, lai bērni un mazbērni muktu no mūsu zemes, gribētos, lai viņiem būtu gan mūsdienīga telpa, gan veselīga, gan patīkama, radīta šeit uz vietas,
lai viņi redz priecīgus un laimīgus savus vecākus, un tad tas strādā kā magnēts, manuprāt," teica Inese.
