Paļaujas uz zupas virtuvi
Talsu vietējā kafejnīcā "Bella" durvis veras ļoti lietainā pēcpusdienā, kad bez iemesla reti kurš izvēlas doties ielās, taču slikti laika apstākļi izsalkumu neatceļ. Jau otro sezonu kafejnīca pēcpusdienās kļūst par bezmaksas siltas zupas izsniegšanas punktu.
"Tā iet pa to dzīvi, ko var darīt," tā, liekot maisiņā spainīti, kas nupat piepildīts ar siltu zemnieku zupu, sacīja viens no zupas virtuves apmeklētājiem.
Latvijas Radio: Kāpēc jūs nākat šeit uz zupas virtuvi?
Tāpēc ka, redz, visa pensija aiziet par maksājumiem, un līdz pensijai kaut kā atkal jāizdzīvo ir.
Un, ja nav noslēpums, cik liela jums ir tā pensija?
Nu, cik liela… 300 ir.
Un kā tad jūs izdzīvojāt vasarā, kad zupas virtuve bija ciet?
Tad jau knapinās. Tad kaut ko nesamaksā un tā.
Rindas uz ielas nekad neveidojas, tāpēc nezinātājs varbūt par zupas virtuvi pat nenojauš. Tās apmeklētāji ikdienas steigā ļoti nemanāmi. Un tikai pērn, ieraugot, ka visi savus pilnos zupas traukus liek maisiņos, kļuva manāms, cik daudz cilvēku ar maisiņiem rokās ir uz šīs ielas zupas virtuves darba stundās.
Latvijas Radio: Bet ir arī jāsaņemas, lai šeit atnāktu?
Jā.
Kāpēc?
Man drusku ir kauns par sevi. Spēcīgs un strādājošs cilvēks un jānāk pēc zupas.
Tā atzina talsinieks, kurš tāpat kā citi, ienākot telpā un saprotot, ka tajā ir kāds svešinieks, nodur galvu.
Es jau katru dienu nenāku. Pie privātā darbs celtniecībā, āra darbi. Šīs divas dienas līst, un es nekur netieku.
Un tas arī nozīmē, ka jums algu maksā katru dienu?
Jā. Tas tiešām sanāk tā no rokas mutē. Jā.
Zupas virtuves saimniece savus pastāvīgos apmeklētājus pazīst labi un zina teikt, ka īsto skarbo situāciju viņi nemaz man neatklāj.
"Bet īstenībā pagājušajā gadā viņam bija ļoti grūti. Viņš pat uz ielas dzīvoja. Viņam nebija kur, viņš pat ēda ārā. Es redzēju, ka pie "Maksimas" viņš tur kaut ko, viņam pat karote nebija, un es viņam devu. Viņam nebija ne dzīvesvieta, nekā," pastāstīja kafejnīcas "Bella" īpašniece Gita Mauriņa.
Apmeklētāju kļuvis krietni vairāk
Pērn pirmajā dienā atnāca astoņi cilvēki, bet otrās sezonas pirmajā dienā – 47. Nedēļa noslēdzās jau ar 87 apmeklētājiem dienā, un, negaidot tik lielu apmeklējumu, bija diena, kad kādam zupa pat nepietika. Ja skaits turpinās augt, būs jāmeklē lielāks katls, prāto kafejnīcas īpašniece.
"Cilvēki ir, un nāk klāt jaunie. Jo ir slimas mammas, bērni nes mammām. Viņi paši strādā, nevar uztaisīt, bet mammas slimas, ir grupas, invalīdi… Nes, nes citi saviem vecākiem," pastāstīja Mauriņa.
Viņa atklāja, ka ir cilvēki, kuri, pirmo reizi nonākot zupas virtuvē, raud.
"Cilvēks jūtas tāds… pazemojoši," tā atzīst kāda astoņdesmitgadīga kundze, otrās grupas invalīde.
Un pa tiem veikaliem izskriet jau nav tik viegli. No viena uz otru. Mums jau šajā vecumā ar pensiju ir jāiet uz akcijām.
Un tad, ja nākat šeit uz zupas virtuvi, tad kaut kādu daļu naudiņas jums izdodas ietaupīt?
Nu bet, protams! Gan naudu, gan gāzi, gan visu. Un nav jāstaigā pa tiem vairākiem veikaliem un jāmeklē akcijas. Skaidri un gaiši.
Neprasa trūcīgā statusu
Zupas virtuves ideju pērn rudenī aizsāka biedrības "Baložu pasts" vadītāja Jana Biezā. Tobrīd Latvijā solīja nebijuši augstus elektrības un apkures rēķinus, un viņa baidījās, vai tamdēļ kāds talsinieks nepaliks nepaēdis. Viens no iemesliem, kas šo zupas virtuvi atšķir citu vidū, ir tas, ka jau no pirmās dienas tajā netiek prasītas trūcīgā vai mazturīgā statusa izziņas – var nākt jebkurš, kam nepieciešams.
"Es uzskatu, ka katrai sevis cienošai pilsētai šādai vietai vienkārši ir jābūt bez vērtējuma," uzsvēra biedrības vadītāja.
"Un mēs nekad ārēji nevaram pateikt – tam pienākas vai nepienākas, viennozīmīgi, nē. Ja mēs runājam par to, ka kāds nāk, kuram to nevajag, tad iedomājamies sevi tā cilvēka vietā – paņemt spainīti un iet pēc bezmaksas zupas. Tas nav viegli. Tas nav vienkārši, lai to darītu ‘just for fun’ vai aiz neko darīt. Vai "ai, šodien vārīsim ēst vai iesim uz zupas virtuvi? Aiziesim uz zupas virtuvi!". Tas jau tā nav.
Ja mēs arī pavērojam šos cilvēkus, nāk diemžēl ar kauna sajūtu.
"Diemžēl" man gribas teikt, jo es gribētu tomēr šos cilvēkus iedrošināt, ka, ja nav šo iztikas līdzekļu, tas nav kauns. Dzīves apstākļi tā ir sagadījušies, ka ir trūcīgāk, nekā gribētos," sacīja Biezā.
Zupas virtuve darbojas par ziedojumiem
Sestdien Talsos pirmo reizi notika Druvvalža labdarības tirdziņš, kurā vietējie, kas ikdienā darbojas pavisam citās sfērās, pārdeva savus pašceptos gardumus, košus puķu pušķus, rokdarbus un citas lietas, lai vāktu ziedojumus tieši zupas virtuvei.
Arī Talsu pensionāru biedrība, lai atbalstītu savus vienaudžus. Tieši seniori ir vieni no biežākajiem zupas virtuves apmeklētājiem.
"Tā iedzīvotāju daļa, kas ir mūsu, ko mēs pārstāvam un arī atbalstām: gan invalīdi, gan sociāli nelabvēlīgu apstākļu sakritība. Arī mūsu vientuļie seniori," pastāstīja Talsu pensionāru biedrības vadītāja Rita Tomsone.
"Aizkustinoši. Ļoti aizkustinoši. Ļoti," sacīja biedrības "Baložu pasts" vadītāja Jana Biezā. Viņas zupas virtuves ideja Talsos darbojas tikai no iedzīvotāju un uzņēmēju ziedojumiem. Labdarības tirdziņā savākti 2328 eiro, tādējādi nodrošinot gandrīz pusotru tūkstoti siltas zupas porciju.
"Man šķiet, ka man emocijas vēl ilgi nāks ārā. Tas ir kaut kas tāds, kas tā ‘zoom out’ Latvijas līmenī – nu, nenotiek nekur tā. Es nekur neesmu dzirdējusi par šādu pasākumu vai vispār par to, ka uz ziedojumiem var noturēt zupas virtuvi. Neatradu," sacīja Biezā.
Arī Saldū zupas virtuve pieprasīta
Kurzemē zupas virtuvju nav daudz. Dažviet par to rūpējas Latvijas Sarkanais Krusts, zupas virtuves ir arī Tukumā, Ventspilī un Saldus novadā. Tās nav pašvaldībām obligātas, bet brīvprātīga iniciatīva, kam mēģināt rast finansējumu.
"Nu, mums Saldū ir tā, ka Saldus novada pašvaldība dod savu līdzfinansējumu. Tie ir 10 000 eiro gadā," pastāstīja Maltas ordeņa palīdzības dienesta prezidente Daiga Ročkus, kura kalpo sirmgalvjiem, invalīdus un grūtībās nonākušiem cilvēkiem. "Pārējo tad pieliek klāt mūsu biedrība. Divus gadus mēs esam pārņēmuši šo zupas virtuvi Saldū."
Saldū zupas virtuve darbojas trīs reizes nedēļā, ar pārtraukumu vien jūlijā. Ierodas vidēji 80 cilvēku.
"Cik esmu runājusi ar dažiem mūsu virtuves klientiem, principā ir liela daļa tādu, kuriem tā mūsu zupa – šobrīd ne tikai zupa, mēs esam arī nedaudz paplašinājuši to savu ēdienkarti – principā ir vienīgais siltais ēdiens," atklāja Ročkus, atzīstot – dažos gadījumos tas var nozīmēt, ka cilvēks paēd vien ik pārdienu.
Zupas virtuvi atbalsta arī uzņēmumi, un Borisa un Ināras Teterevu fonda projektā izdevies tikt pie jaunas elektriskās plīts un saldētavas, kas samazina elektroenerģijas patēriņu.
Ročkus apstiprināja, ka strādāt katru dienu neļauj finansējuma trūkums: "Principā šo sistēmu mēs pārņēmām jau no iepriekšējiem gadiem. Tā tas bija iestrādājies, ka trīs reizes nedēļā zupas virtuve strādā, un uz tāda paša grafika mēs to pārņēmām un turpinājām. Šobrīd ar visām enerģijas cenām un visu, kā tas ir, jā, tas ir naudas jautājums. Tas nav kā mājās – izvāri mazu katliņu un ēd. Tur ir drusku savādāki visi apjomi."
Zupas virtuves bieži apmeklē seniori
Dažus līdz zupas virtuvei novedušas paša izvēles dzīvē, bet citus spiež apstākļi.
"Es uzskatu, ka mums tas ir jādara. Jo mēs jau nezinām, kā dzīve var pavērsties un kā mums katram pašam var dzīvē gadīties kaut kādi apstākļi.
Ir jau labi, ka ir tāda vieta, kur atnākt ne tikai pēc siltas maltītes, bet arī varbūt pēc kāda laba uzmundrinoša vārda.
Ka tu neesi tāds pavisam pamests tajos savos apstākļos, kuros tu esi. Lai kādi arī būtu tie iemesli, kāpēc tu esi tur nonācis," sacīja Maltas ordeņa palīdzības dienesta prezidente.
Jaunu cilvēku zupas virtuvēs ir ļoti maz. Reizēm daudzbērnu ģimenes, bet visbiežāk tie ir gados veci cilvēki. Talsu novada Sociālajā dienestā to skaidroja ar faktu, ka seniori ir vieni no apzinīgākajiem rēķinu maksātājiem.
"Un tāpat daudz līdzekļu aiziet medikamentiem, un līdz ar to viņiem paliek mazāk iztikai," sacīja Sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Tatjana Kuzmuka.
Talsu novadā deklarētie iedzīvotāji, kas nonākuši sarežģītā materiālā situācijā, var vērsties pēc mājokļa pabalsta, un arī šī statistika parāda, ka vairums ir seniori. Šogad deviņos mēnešos to saņēmusi 461 pensijas vecuma persona. Vairums ir seniori, kuri dzīvo vieni.
"Mums gluži tādas uzskaites nav, kurš ir vientuļais [seniors], bet kas dzīvo viens. Un nākamā kategorija ir divi [kopā dzīvojoši] pensionāri. Tagad mums ir vēl trešā kategorija – pensionārs vai invalīds, kas dzīvo ar nepilngadīgiem bērniem. To ir maz, bet arī tādi ir," pastāstīja Kuzmuka.
Trūcīgo personu skaits Talsu novadā šī gada deviņos mēnešos, salīdzinot ar iepriekšējā gada tādu pašu periodu, samazinājies par 12%, savukārt maznodrošināto skaits palielinājies par 30%.
Sociālās palīdzības nodaļas vadītāja aicina sabiedrību pievērst uzmanību, vai kaimiņš nav nonācis grūtībās, un arī pašiem negaidīt, kamēr problēma samilst. "Varbūt ir visa pensija atdota medikamentiem. Pieņemsim, tā arī var būt – pēkšņa operācija. Arī tad pie mums jānāk, ka ir bez iztikas līdzekļiem un domā, kas būs prioritāte – ēst vai komunālie [maksājumi]? Kad ir vienreizēja krīzes situācija, tad mēs arī varam palīdzēt," sacīja Kuzmuka.
Iedzīvotājiem ir tiesības pretendēt arī uz citiem sociālajiem pabalstiem un pakalpojumiem. Taču nosaukt vienu summu, ko faktiski cilvēks varētu saņemt, nav iespējams, jo katrs gadījums ir ļoti individuāls, atkarīgs no radušās materiālās un finansiālās situācijas un iesniegtajiem dokumentiem.
Izšķiroša nozīme – sociālajam atbalstam
"Te parādās būtiska atšķirība Latvijā no Eiropas, kur seniori ir viena no labi nodrošinātām grupām un kur tieši ir jaunu cilvēku nabadzība novērojama," norādīja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore un vadošā pētniece Baiba Bela.
Nabadzības riskam pakļauto skaits Latvijā turpina pieaugt katru gadu. Ar nabadzību bieži vien tiek saprasta tikai ienākumu nepietiekamība, taču tai nāk klāt arī citas problēmas, kas tieši izriet no maziem ienākumiem. "Nepilnvērtīga pārtika, piemēram, kas savukārt rada negatīvu ietekmi uz veselību. Arī mājoklis bieži ir nedrošs, nevar to uzturēt pietiekami siltu vai pietiekamā kvalitātē, lai tā dzīves telpa būtu veselībai labvēlīga," norādīja Bela.
Tāpat arī nepietiekama veselības aprūpe, ierobežota pieejamība mūžizglītībai, kultūrai, sportam un atpūtai. "Kā tiek uzskatīts pēc Eiropas Savienības definīcijas, tad
nabadzība ir saistīta ar ierobežotu līdzdalību ekonomiskās, sociālās, kultūras un politiskās aktivitātēs, kuras tomēr vairums sabiedrības uzskata par normu,"
sacīja pētniece.
Turklāt plaisa starp galvaspilsētu un reģioniem ir ļoti liela.
"Te patiešām Latgale un arī Vidzeme izceļas negatīvā ziņā stipri. Kurzeme un Zemgale kaut kur pa vidu. Rīgas plānošanas reģionā nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ir mazāks nekā Eiropas Savienībā vidējais," pastāstīja Bela.
Un ļoti būtiski runāt par nevienlīdzību starp trūcīgo un turīgāko sabiedrības daļu, kas atšķiras aptuveni sešas reizes: "Tas, ko mēs redzam, ka nabadzības riska rādītāji pirms sociāliem transfertiem (t.i. pensijām, sociālās palīdzības stipendijām u.tml.) Latvijā ir zem Eiropas vidējā. Mūsu kaimiņvalstīs Skandināvijā šie nabadzības risku rādītāji ir augstāki. Bet pēc sociāliem transfertiem situācija radikāli mainās. Tur viņi kļūst bez maz trīs reizes mazāki, un tad mēs paliekam zem Eiropas vidējā. Tas tomēr nozīmē, ka
sociāliem transfertiem ir izšķiroša nozīme nabadzības mazināšanā. Tas sociālais budžets ir jāpalielina, un bez tā to nevar izdarīt.
Un sevišķi dramatiska ir senioru situācija, ka pensijas netiek līdzi algu kāpumam un inflācijai. Tas rādītājs ir vienkārši traks un saglabājas šāds gadiem. Un, tikko mazinātu šo vientuļo senioru nabadzību, tad arī mūsu vidējais rādītājs strauji uzlabotos," skaidroja pētniece Bela.
