Zelenska vizīte – vēl viens solis tuvāk ES
Kristīne Ņigalkova agrāk dzīvoja Odesā, Ukrainā, tagad jau divus gadus Rīgā. Viņa mācās latviešu valodu un šajā valodā arī runā. Viens no Kristīnes trim bērniem ir ar īpašām vajadzībām. Algotu darbu viņa nevar strādāt, jo jābūt blakus bērnam, bet nāk palīdzēt citiem bēgļiem – šķiro mantas, ko sūtīt uz fronti.
Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīti Baltijā viņa uztver kā vēl vienu soli tuvāk Eiropas Savienībai (ES).
"Abām valstīm ir ciešas saites. Latvija, kas tik līdzīga Ukrainai, savu neatkarību izcīnīja barikādēs. Tas notika daudz ātrāk un mierīgāk. Bet mēs ticam, ka šī saikne arī mums palīdzēs uzvarēt. Esmu priecīga, ka Zelenskis veido saites ar Eiropas Savienību un mēs virzāmies uz Eiropas Savienību," pauda Kristīne.
Aicina Ukrainas prezidentu palikt savā vietā
Raiti, raiti ukrainietes Jūlijas Korosteļenko pirksti veido kārtējo gruzīnu pelmeni jeb hinkali. Tas tagad ir viņas darbs. Harkivā viņa studēja tirgzinības. Diploms sadega līdz ar universitāti.
"Man pat atestāta vairs nav! Par diplomu nerunāsim! Viss sadega!" viņa saka.
Jūlija ir no Izjumas, arī šajā pilsētā nekas daudz palicis vairs neesot. Vēl viņai ir dzīvoklis Harkivā. "Tas gaida, bet mana Izjuma sagrauta. Nav ne tiltu, ne skolu," teic Jūlija.
Latvijā Jūlija kopā ar vīru un kaķi dzīvo pusotru gadu: "Atbraucām 14. maijā, un 15. maijā man dzimšanas diena! Visi bija tādā uztraukumā, tikko no kara, neziņa. Bet man jubileja - 20 gadi. Nosvinēju un pēc trim dienām jau iekārtojos darbā," viņa pastāstīja.
Jūlija atzīst, ka viņai pietrūkst savas – ukraiņu valodas: "Saprotu jau latviski, uz kursiem negāju, bet gribas ukraiņu valodā parunāt."
Ukrainas prezidentu Jūlija aicina palikt savā vietā: "Baltijā tik daudz mūsējo. Tas mūs ļoti stiprina, ka viņš ne tikai domā par mums, bet atbrauc. Būs atkal vēlēšanas, lai viņš mūs nepamet, lai paliek mūsu prezidents arī turpmāk."
Cilvēki sāk nogurt no kara
Savukārt Jūlija Lapata atzīst: "Mums viss ir. Ir darbs, un es esmu tikusi ukraiņu kolektīvā. Ziniet, reizē sajūta kā mājās, tajā pašā laikā – nē."
Viņai latviešu valodu māca dēlēns. "Bērnam tobrīd bija trīs ar pusi gadiņu. Tagad viņš iet dārziņā. Ideāli runā latviski, jo man bija svarīgi, lai viņš ir latviskā vidē un lai nemācās agresora valodā," norāda Jūlija Lapata.
Līdzīgi kā citas bēgles, arī Jūlija nevēlas Zelenskim neko vaicāt. Drīzāk apķert, dodot spēku:
"Novēlēšu viņam spēku un izturību! Palīdzība Ukrainai šobrīd visvairāk vajadzīga, jo visi nogurst no kara. Un tas ir pats briesmīgākais, kad parādās šis nogurums."
Cer drīz atgriezties mājās, Ukrainā
Jaroslava Ardašova ir pirmais cilvēks, kuru kara bēgļi satiek Rīgā, Ventspils ielā, biedrības "Tavi draugi" milzu noliktavā. Te bez maksas var saņemt visu, sākot no auto sēdeklīša un gultas, beidzot ar apģērbu un pārtiku.
"Latvija ir viena no labākajām vietām bēgļiem no Ukrainas. Lai gan sociālā palīdzība nav liela, ja salīdzina kaut vai ar Vāciju, – te tev iedod gan pagaidu mitekli, gan produktus. Ir mūsu centrs un citi, kur var ņemt jebko, kas vajadzīgs," norāda Jaroslava.
Viņa novērtē pat to, ka Rīgā visur redzami Ukrainas karogi: "Es sajutos kā mājās."
"Tas, ka mēs nepadevāmies, ir liels viņa [Zelenska] nopelns. Es viņu atbalstu un esmu ļoti priecīga, ka viņš šurp brauc. Redzēs, kā mēs te dzīvojam, un cerams, ka drīz atgriezīsimies mājās, brīvā Ukrainā," vēlē Jaroslava.
Jaroslava, Kristīne un abas Jūlijas brīžiem pat apjūk, kad jāizrēķina, cik ilgi viņas jau ir Latvijā. Te ir labi, bet te nav īsto māju.
