ĪSUMĀ:
- Robertam ir dziļa garīga atpalicība, bet pēc pilngadības sasniegšanas likuma priekšā viņš lēmumus pieņem pats.
- Ģimene jau mēnesi gaida bez jebkādiem ienākumiem, tiesa vēstules sūta Robertam.
- Tiesas spriedumu par rīcībspējas ierobežošanu vai neierobežošanu var gaidīt vairākus mēnešus pat līdz pusgadam.
- Tieslietu ministrijā par nekavējošu risinājumu uzskata pagaidu aizgādnības noteikšanu.
- Labklājības ministrijā mudina ģimeni vērsties sociālajā dienestā, lai izvērtētu iespēju piešķirt krīzes pabalstu.
Roberts piedzima stipri priekšlaicīgi un ar smagām diagnozēm – viena no tām ir ļoti dziļa garīga atpalicība. Viņš ir nepārtraukti aprūpējams, puika nerunā un nestaigā, nespēj kontrolēt savas kustības. Pirms mēneša Roberts kļuva pilngadīgs, un tas nozīmē, ka likuma priekšā viņš lēmumus pieņem pats.
Ģimene vairs nesaņem nekādu valsts atbalstu – pabalsta saņemšanai jāpiesakās pašam Robertam, bet izdarīt to viņš nevar. Ģimene gaida jau mēnesi – bez jebkādiem ienākumiem un arī neziņā, jo pastā ierakstītās vēstules no tiesas nāk uz Roberta vārda.
"Pirms mēneša es iesniedzu pieteikumu prokuratūrā un bāriņtiesā, lai tiesa lemj par dēla rīcībspējas ierobežošanu un piešķir man aizgādnību par viņu. Un šobrīd gaidām," sacīja Roberta mamma Jolanta Kalniņa. "Nu, man nav jābūt ekstrasensam, lai zinātu, ka tās vēstules ir no tiesas, jo viņam neviens cits nekad nav rakstījis un nerakstīs."
Aiziet pēc vēstules un parakstīties par tās saņemšanu Roberts nevar.
Ģimenes sāpe nav tikai par iesaldētiem pabalstiem un atceltu atbalstu – Jolantas gadījumā viņai ir atbalstoši draugi, kas spēj palīdzēt. Pilngadība nozīmē patstāvīgu lēmumu pieņemšana it visā, arī ārsta apmeklējumā.
"Kad ejam pie ārsta, mēs parakstāmies par veiktajām manipulācijām, ka mēs tām piekrītam, ka nesam atbildību par to, ka mūs ir informējuši. Šobrīd Roberts to nevar izdarīt, jo viņam nav aizgādņa, viņš ir pats par sevi," paskaidroja Roberta mamma. "Viņam pašam ir jāizskaidro, kas viņam vainas. Viņam ir jāparakstās, ka viņš piekrīt medicīniskām manipulācijām, narkozei, ja tas ir nepieciešams, zobu izraušanai."
Mamma kopā ar Robertu gaida tiesas spriedumu par rīcībspējas ierobežošanu vai arī neierobežošanu, un to var gaidīt vairākus mēnešus pat līdz pusgadam.
Tiesa Latvijas Televīzijai sniedza rakstisku atbildi un skaidroja, ka tāda ir esošā kārtībā. Likuma ietvaros tiesa nevar rīkoties savādāk, jo rīcībspējas ierobežošana ir ļoti nopietns cilvēktiesību lēmums, jābūt neapšaubāmiem pierādījumiem, un tam ir nepieciešams laiks.
"Tiesas pieņemtā pagaidu lēmuma vai tiesas sprieduma sekas attiecībā uz personu, par kuru tiek iesniegts šāds pieteikums, ir būtiskas," pauda Rīgas pilsētas tiesas priekšsēdētāja Anda Kraukle. "Likums neparedz tiesai izvēles iespēju nepiemērot to kārtību, kādu paredz attiecīgās Civilprocesa likuma normas. Tiesai ir pienākums par ierosināto lietu paziņot personai un lūgt viņai sniegt paskaidrojumu."
Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna atzina, ka
situācija nav normāla, bet nekavējoties būtu jālemj par pagaidu aizgādnību.
"Par pagaidu aizgādnību – to var neatkarīgi no tā rīcībspējas ierobežošanas procesa, ka var lemt pusgadu. Par pagaidu aizgādnību jāizlemj nekavējoties, un faktiski nevar būt tāda situācija, kur cilvēks tiek atstāts uz pusgadu bez valsts aizsardzības," teica Paegļkalna.
Jautājumu par sarežģītu dēvē Labklājības ministrijas pārstāve Aiga Lukašenoka. Ja ģimenei nav iztikas līdzekļu, lai nodrošinātu pamatvajadzības, ir tiesības vērsties sociālajā dienestā, lai izvērtētu iespēju piešķirt krīzes pabalstu, iesaka atbildīgie.
"Mēs piekrītam un atzīstam, ka šīs nav ne emocionāli viegls process, ne ātrs process. Jautājums ir par cilvēktiesību ierobežošanu," norādīja Lukašenoka. "Ne vienmēr, protams, tā ir pietiekama, bet tas [krīzes pabalsts] vismaz ir kaut neliels spilvens tajā situācijās, kad ienākumu nav vispār."
Tikmēr Tieslietu ministrija un Labklājības ministrija strādā pie grozījumiem likumā, kas izslēgtu iespēju ģimenēm palikt bez valsts atbalsta.
"Kur varētu pati lieta tikt ierosināta pirms 18 gadiem, teiksim, kādus trīs mēnešus pirms, lai tiesa var veikt šo nepieciešamo izpēti un jau uzreiz pēc 18 gadiem nodibināt šo pagaidu aizgādnību," iespējamās izmaiņas iezīmēja Paegļkalna.
Priekšlikums ir arī par iespēju pieprasīt pabalstus likumiskajam pārstāvim, ja ir iesniegts iesniegums tiesai par rīcībspējas ierobežošanu. Tas nodrošinātu iztikas līdzekļus līdz tiesas lēmumam. Bet, kamēr valsts iestādes mēģina sakārtot likumus, tikmēr Jolanta un līdzīgas ģimenes cīnās saviem spēkiem.
"Grūti ir, tā ir zināma bezspēcība. Es it kā esmu stiprs cilvēks. Līdz 18 gadiem izaudzinājusi smagi slimu bērnu, kurš ir totāli aprūpējams un kopjams, un tas nav viegli," atzina Jolanta. "Ar bērnu nav viegli, kur nu ar pieaugušu vīrieti. Emocionāli visus šos papīrus kārtot un pierādīt to, ka tu neesi stulbs. Tas ir tā pieaugušā cilvēka labā. Ja Roberta nav – es esmu pilnvērtīgs, vesels cilvēks, kurš var iet strādāt, kurš var iet sabiedrībā. Roberts to nevar. Tagad man ir jākārto papīri, lai es varētu viņa vietā nopirkt maizi un uzturēt savu bērnu."
