Rihards Plūme: Saistībā ar Ukrainas pievienošanos NATO nesen lasīju frāzi, ka alianses durvis ir atvērtas, taču nav zināms, kur šīs durvis ir… Ukrainas prezidents izteicies, ka Kijiva vēlas saņemt skaidru lēmumu par tās nākotni aliansē. Vai šobrīd ir sajūta, ka samitā mēs to sadzirdēsim?
Baiba Braže: NATO Viļņas samitā ir vairāki jautājumu bloki. Viens ir pašu sabiedroto aizsardzības un atturēšanas plāni. Un šajā sakarā, protams, tas lielais darbs, kas sākās faktiski jau pēc 2014. gada, pēc Krievijas pirmā iebrukuma Ukrainā, kas saistījās ar sabiedroto pašu drošības stiprināšanu, sevišķi šeit Baltijā, Polijā un citur pie Krievijas robežas. Tas tālāk paātrinājās pēc otrās invāzijas. Arī praktiski redzējām daudz vairāk karaspēka mūsu teritorijā no dažādām valstīm – tā saucamā kaujas grupa, dažādas spējas, arī mūsu pašu paaugstinātais aizsardzības izdevumu līmenis, pretgaisa aizsardzības iepirkumi, citi iepirkumi. Tā ka tā koncentrēšanās uz savu aizsardzību atspoguļojas arī NATO lielajos aizsardzības plānos, kas ir virzīti uz to, lai ne tikai nodrošinātu pietiekamu klātbūtnes līmeni šeit NATO valstīs pie Krievijas robežas, bet lai arī būtu ātrās reaģēšanas spējas, respektīvi, ja nepieciešams – arī papildspēku ierašanās, lai būtu pareizās spējas, kas ir gan uz vietas, tā saucamā dažāda munīcijas vai cita aprīkojuma izvietošana, bet atkal – ja nepieciešams, arī loģistika, kas to var tālāk nogādāt Baltijā vai citur, komandu kontrolstruktūra – kas par to atbild, un jauna spēku struktūra – kādas valstis kādus spēkus ir gatavas izvietot un kā tos nogādāt. Tas saistās, protams, lielā mēra ar apmācībām, jo tas viss ir jātrenē praksē, jāverificē, ka tas tiešām strādā – kā karspēks ierodas, kā darbojas kopā. Tas ir ārkārtīgi liels darba virziens, kas pēc būtības NATO ir mainījis, un tas sākās 2014. gadā. Tas saistās ar no tā saucamo krīžu operāciju jeb ārpus NATO teritorijas esošu operāciju veikšanu uz atgriešanos pie kolektīvās aizsardzības un pilnīgi cita veida aizsardzības plānošanas. Tas ir viens lielais darba bloks.
Otrs virziens ir NATO atvērtās durvis. NATO atvērto durvju princips jeb nosaukums pats tika izgudrots vēlāk. Paplašināšanas un NATO jaunu dalībvalstu uzņemšanas princips ir nostiprināts NATO pamatlīgumā, viens no 14 pantiem, tas ir 10. pants.
Tas paredz, ka tai jābūt Eiropas valstij, ka ir jābūt dalībvalstu vienprātībai par uzņemšanu un ka valstij jāsniedz ieguldījums eiroatlantiskajā drošībā – tai jābūt tādai, kas stiprina, nevis samazina drošību.
Protams, durvis ir vaļā, to mēs redzējām ar Somijas uzņemšanu. Ceram un strādājam uz to, lai samitā tiktu uzņemta arī Zviedrija, un tad NATO būtu 32 valstis.
Kas attiecas ne tikai uz uz Ukrainu, bet arī Gruziju – politisks lēmums par viņu uzņemšanu NATO tika pieņemts jau 2008. gada Bukarestes samitā. Un, protams, tur bija atruna, ka nepieciešams šis dalības rīcības plāns (Membership Action Plan). Tāds nav ticis piešķirts. NATO pamatlīgumā paredzēts arī tāds nav. Tas ir viens no mehānismiem, kā valstis var pievienoties NATO, kā tas bija Baltijas valstu gadījumā. Vienlaikus ne Somijai, ne Zviedrijai nebija Membership Action Plan. Tā ka tādā ziņā šie precedenti ir dažādi.
Protams, attiecībā uz Ukrainas uzņemšanu ir jāapzinās tas, ka Ukrainai, pirmkārt, ir jāuzvar karš, tas ir tas, uz ko visi šobrīd koncentrējas.
Lai pēc kara jeb tajā brīdī, kad karš noslēdzas vai notiek kaut kādas sarunas vai kaut kas cits, būtu neatkarīga un demokrātiska Ukraina, kas joprojām grib iestāties NATO.
Tas ir būtiskākais šobrīd. Jo, ja nav valsts, kas grib iestāties NATO, tad nav, ko uzņemt NATO. Tieši tāpēc visi sabiedrotie ir koncentrējušies uz atbalstu Ukrainai – visas piegādes, militāras, nemilitāras, informācijas, izlūkdienesti, visi pārējie dati… ļoti plaša tā sadarbība ir. Medicīniskās un visas citas piegādes. Tagad, pēc dambja sagraušanas, protams, arī arvien vairāk humānās, ūdens un visas citas piegādes. Tas viss stiprina ne tikai Ukrainas spēju cīnīties, bet arī gribu cīnīties un uzvarēt.
Tad nākamais posms, protams, ir [noskaidrot], vai posmā, līdz Ukraina iestājas NATO, Ukrainai ir kaut kādas drošības garantijas. Ja tādas ir, tad kādas? Tās sarunas nenotiek NATO ietvaros. Mēs zinām, ka ir divpusējas sarunas, bet tas noteikti nav NATO process. Bet viss galvenais, uz ko tā visa palīdzība un rīcība tiek virzīta, ir uz Ukrainas pilnīgu interoperabilitāti jeb sadarbības spēju – ka Ukraina pilnībā atbilst NATO standartiem ne tikai kaujas laukā, bet arī civilajā dzīvē. Kādas komandas tiek izmantotas kaujas laukā, kādās valodās, kādas komunikāciju iekārtas. Tur ir vairāk nekā 1000 dažādu standartu. Kāds ekipējums tiek izmantots, vai var mainīties ar datiem ekipējuma ietvaros. Tas ir tas lielais sadarbības bloks, kur NATO gatavo jaunu palīdzības paketi 500 miljonu eiro ietvaros, kas ir tieši virzīts uz sadarbības spēju standartu ievērošanu un ļoti praktisku palīdzību Ukrainai. Tā ka tas uz samitu arī tiks virzīts, šie trīs elementi. Viens – politiskā vienošanās, kāda ir dalību perspektīva, otrs – par to, kas ir ārpus NATO, kas ir tās drošības garantijas, ko tas praktiski nozīmē, un trešais – viss, kas saistās ar praktisko atbalstu un sadarbību Ukrainai.
Nākamais lielais iznākums samitā ir sadarbība ar partneriem, kur nebūs kaut kādi jauni līgumi, bet tas ir tāds ikdienas process, kur mēs strādājam ar partneriem no Āzijas, Klusā okeāna reģiona – Japānas, Austrālijas, Jaunzēlandes un Korejas, kuri pilnīgi citādi apzinās to realitātes sajūtu, kas saistās ar ģeogrāfisko tuvumu Ķīnai, kas ir veikusi dažādas piespiedošas darbības pretrunā starptautiskajām tiesībām, kas ir kuģu piespiedu novirzīšana no maršruta, kiberuzbrukumi un dažādas citas lietas.
Šī Ķīnas rīcība hibrīdjomā, kas nav saistīta ar militāru rīcību Eiroatlantiskajā zonā, tomēr iespaido arī NATO dalībvalstis. Pastāvīgi kiberuzbrukumi no Ķīnas. Ķīna ir arī palīdzējusi Krievijai naidīgu informatīvo uzbrukumu jomā, arī vērsusies pret NATO. Tā ka [tiks vērtēts] viss, kas ir saistīts ar sadarbību ar partneriem, lai saprastu un savstarpēji apmainītos ar informāciju un labāk izprastu, kas saistībā ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai notiek plašākā pasaulē, ne tikai tieši Eiroatlantiskajā reģionā.
Šis vārdu salikums "drošības garantijas". No NATO kā bloka neko saistībā ar drošības garantijām mēs sagaidīt nevaram, bet tas ir jautājums divpusējs vai trīspusējs, starp valsti vai valstu grupu un Ukrainu?
Tieši tā, jo NATO savstarpējās drošības un aizsardzības garantijas attiecas uz NATO dalībvalstīm, tas ir tā saucamais 5. pants, un tā ir NATO pamatbūtība, un tas ir NATO dalībvalstīm savstarpēji.
Vai varētu teikt, ka tas, ko NATO var un spēj sniegt līdz brīdim, kad Ukraina iestāsies aliansē, ir maksimāli sagatavot to kā dalībvalsti?
Līdz tam brīdim, kad ir politiska vienošanās, ka ir uzvara, ka šis ir tas pareizais brīdis, kad to var darīt. Un, kad un kā tas notiks, es šobrīd negribu spekulēt.
Ukraina strādā cieši kopā ar NATO dalībvalstīm, tā arī saņem NATO dalībvalstu militāro bruņojumu. Kāda šobrīd ir Ukrainas savietojamība ar NATO spēkiem, cik lielā mērā Ukraina militāri jau ir kļuvusi par nosacītu NATO dalībvalsti?
Ukraina nav NATO dalībvalsts, bet neapšaubāmi šobrīd tās bruņojuma, ekipējuma un dažādu iekārtu piegādes un tas, kādā veidā ukraiņu karavīri tiek apmācīti, kas pārsvarā notiek NATO dalībvalstīs – Vācijā, Lielbritānijā un citur, tas neapšaubāmi ir tas mērķis Ukrainai un tās karavīriem būt spējīgiem un to spējām pilnībā atbilst NATO standartiem.
Izskanējis arī šis vārdu salikums "ceļa karte", proti, kāda tad tā varētu būt Ukrainai. No Vācijas ārlietu ministres ir izskanējusi frāze, ka Ukraina, kamēr ir karš, netiks uzņemta. Saprotu, ka no Ukrainas amatpersonām tomēr izskan vēlme saņemt skaidru laika grafiku, kā un uz kādiem priekšnoteikumiem varētu notikt šī uzņemšana.
Šobrīd es saku, protams, tai perspektīvai jābūt, un tā perspektīva ir, ka tā būs dalībvalsts.
Uzvara karā, tas, ka ir neatkarīga, demokrātiska, spēcīga Ukraina visu šo šausmu beigās, tas ir visu mūsu interesēs, tam vienkārši jānotiek, tur nedrīkst būt citādi.
Kas arī tad rada to pilnīgi citādo situācija attiecībā uz dalību.
Bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens izteicies, ka dažas NATO dalībvalstis, apvienojoties grupā, varētu būt gatavas izvietot karaspēku Ukrainā, ja alianse samitā Viļņā nesniegs Kijivai taustāmas drošības garantijas. Šāds scenārijs patiešām ir reāls?
NATO ietvaros tāds scenārijs nav diskutēts. Par to, kas ir diskutēts kaut kādās divpusējās sarunās, vai ko bijušās amatpersonas runā, es negribētu spekulēt vai kaut kādā veidā izteikties.
Saistībā ar Zviedrijas pievienošanos NATO iepriekš izskanēja pieņēmums, ka Turcija šo lēmumu par labu iestāšanās protokola ratifikācijai atliks pēc vēlēšanām. Vēlēšanas tagad ir noslēgušās, tādēļ arī rodas jautājums, cik tuva pašlaik izskatās Zviedrijas pievienošanās NATO? Vai lēmums varētu būt līdz samitam?
Jā, protams, tai brīdī, kad Krievija uzbruka Ukrainai, notika arī milzīgs pavērsiens gan Somijas, gan Zviedrijas iedzīvotāju uztverē par drošību, par drošības sadarbību un tiem mehānismiem, kādi šīm valstīm ir. Ja Somijai savā ziņā tas ir bijis tāds piespiedu militārās nepievienošanās princips tās attiecību dēļ ar PSRS pēc Aukstā kara beigām, tad Zviedrijai tomēr tā neitralitātes politika un militārās nepievienošanās politika ir vairākus gadsimtus ilga. Tur tomēr bija būtiska atšķirība starp abām valstīm. Un Somija neapšaubāmi gan vairākus likumdošanas punktus, gan izmaiņas, kas bija vajadzīgas, lai pievienotos NATO, kas bija Turcijas bažu pamatā, veica ātrāk. Zviedrijai palika vēl vairāki punkti.
Madrides samitā pērn tika noslēgts trīspusējs dokuments, kas nav NATO dokuments. Un Zviedrijai palika vairāki Turcijas bažu specifiski punkti, kas bija jāatrisina. Tie bija attiecībā uz pretterorisma likumdošanu, attiecībā uz ieroču eksportu ierobežojumiem uz Turciju. Un Zviedrija pakāpeniski to ir veikusi.
Jauna likumdošana stājās spēkā 1. jūnijā, vēl vairāki soļi ir veikti, Turcijā vēlēšanas ir bijušas. Tāpēc arī NATO ģenerālsekretārs bija Turcijā, un mēs sagaidām, ka neapšaubāmi uz Viļņas samitu jau varēs Zviedriju uzņemt.
Protams, ir vajadzīgs Turcijas politisks lēmums. Un Ungārijas, kura arī vēl nav ratificējusi. Bet Ungārija nav paudusi kādas specifiskas bažas. Tas vairāk acīmredzot ir saistīts ar kaut kādu parlamenta darba ritmu. Šobrīd tas ir darba procesā, iesaistās ik pa laikam arī ģenerālsekretārs. Katrā ziņā ļoti ticam un virzāmies uz to, lai Zviedrija tiktu uzņemta.
Vai ir novērojama aktīva Krievijas darbība centienos sabotēt Zviedrijas pievienošanos NATO?
Negribētu to atklāti komentēt, bet izslēgt to noteikti nevar un jebkura uzmanība, jebkura piesardzība šeit ir pilnīgi vietā.
Kas ir NATO mērķi saistībā ar Baltijas valstu drošību, kādus uzlabojumus Baltija savā drošībā var sagaidīt no NATO samita? NATO ģenerālsekretārs minējis konkrētākus un detalizētākus plānus attiecībā uz Baltijas valstu drošību. Tad samitā varam sagaidīt uzlabojumu uz papīra, bet uz zemes ne, un tam nav iemesla šobrīd?
Tas viss ir sasaistīts kopā. Protams, plāni ir pamatu pamatā, jo nav jēgas izvietot karaspēku bez apziņas, kas ir teritorija, kas ir piegādes, kurā vietā kas atrodas, kas ir ceļi, kas ir gaisa telpas un tā tālāk. Tā kā plāni ir pamatu pamatā. Jo pagājušajā gadā uzreiz pēc Krievijas iebrukuma pie mums ieradās pamatīgi papildspēki, arī ASV papildspēki, kas faktiski ieradās jau pirms iebrukuma tajā naktī un arī citi, Kanādas, Spānijas un citi spēki.
Šobrīd būtiskākais ir nodrošināt, ka tas viss ir ilgtspējīgā veidā.
Ka ir gan spēku daudzums, kas ir uz vietas, ka ir ekipējums un spējas uz vietas, ka ir ātra papildspēku ierašanās, ja nepieciešams. Ka ir tā saucamā brīdinājuma sistēma, kas ļauj laikus gatavoties un paredzēt, kas kopumā notiek.
Tā ir pietiekoši komplicēta sistēma, kurā tad, ja pretinieks pārvieto kaut kādus zināmus spēkus, izvieto zināmas spējas savā teritorijā vai ir lielākas kustības, tas viss kopumā rada tādu signālu kopumu, kas pāriet no zaļa uz oranžu vai uz sarkanu un tā tālāk. Tā ka tas viss kopums rezultējas tajā, ka mums ir ne tikai pašu Latvijas spēki stiprāki un paši esam ieviesuši obligāto militāro dienestu, kas ir pareiza rīcība šādā situācijā, bet arī tajā, ka pie mums izvietotie citu valstu spēki ir tādā ikdienas mācību režīmā.
Plus tiek vingrināta papildspēku ierašanās. Pirms dažām nedēļām Polijā bija lielas amerikāņu mācības, kur tieši vingrinājās, kā šie papildspēki tiek atvesti un izvietoti. Tas pats tika darīts arī Igaunijā. Tas pats būs arī Lietuvā un pie mums.
Tas ir veids, kā ne tikai plānus radīt, bet arī, kā tos pārbaudīt, verificēt. Tie neapšaubāmi ir arī papildus aizsardzības izdevumi, kas visām valstīm ir vajadzīgi, lai to visu īstenotu.
Tā ir mūsu drošība, tas jau vairs neattiecas tikai uz to, ka mēs gribam palīdzēt Ukrainai, tā ir mūsu pašu drošība, un to valstis saprot, un tāpēc arī tas viss tiek darīts. Tas nav tikai par to, ka tagad nāks kādi ārēji spēki. Tas ir par mūsu pašu spēku, sabiedrības apziņu, par atbalstu Zemessardzei, par obligāto militāro dienestu, apziņa, ka esam daļa no aizsardzības līnijas un ka viss, kas saistās ar loģistiku, apgādi, komunikāciju, ar pretošanos hibrīdkaram, tieši attiecas uz mūsu civiliedzīvotājiem. Apziņa, ka Krievija mūsu prātus un dažādas informācijas sistēmas mēģina ietekmēt, kiberuzbrukumi, informācijas zādzība, finanšu ietekme, korupcija, tā ir daļa no hibrīdkara.
Baltijas drošības sakarā pēdējā laikā vairāk dzirdam par pretgaisa aizsardzību un šeit izvietotajiem spēkiem, bet kā ir ar loģistiku un cik tā šobrīd ir spēcīga?
Jā, to mēs redzam arī Ukrainā kara ietvaros, cik vāja loģistikas ķēde bija Krievijai, kādā veidā tā mēģināja veikt šo ātro uzbrukumu pagājušajā gadā, kas lielā mērā neizdevās ļoti vājas spēju plānošanas, loģistikas, apgādes un citu jautājumu dēļ, kas nebija tieši saistāmi ar tām militārajām spējām, ko Krievija mēģināja izmantot.
Tā ir viena lieta, kas ir pamatu pamats ar tā saucamajiem kritiskās infrastruktūras izmantošanas jautājumiem. Apgāde ar degvielu, ar komunikāciju iespējām un viss pārējais. Un NATO ir jauna komanda. Ir divas stratēģiskas komandas Beļģijā un ASV, kas plāno lielās operācijas. Reģionos ir izvietotas operacionālas komandas, kas attiecas uz specifisku operāciju veidu – LANDCOM ir zemes komanda, kas ir Turcijā, AIRCOM ir gaisa komanda, kas ir Vācijā, MARCOM ir jūras komanda, kas ir Lielbritānijā. Tās koordinē spēku veidus. Un ir jauna komanda Vācijā, Ulmē, kas ir tā saucamā apgādes un loģistikas komanda. Tā tieši atbild, lai visas operācijas, kas ir atsevišķos spēku veidos, tiktu savilktas kopā, nodrošinātas ar loģistiku.
Uz Kosovu tur izcēlušos sadursmju dēļ, kurās tika ievainoti arī miera uzturēšanas spēku karavīri, NATO nesen nosūtīja papildspēkus. Cik nestabila pašlaik ir situācija Kosovā?
Tas, protams, savā ziņā parāda, ka NATO spēj izpildīt vairākus savus pamatuzdevumus. Viens ir aizsardzība un atturēšana. Otrs ir krīžu vadība, un operācija Kosovā ir mūsu lielākā krīžu vadības operācija. Tai ir ANO mandāts, un tā ir operācija, kurā pēc lielajām traģēdijām 90. gados Balkānos NATO tika specifiski aicināta iesaistīties, nosūtīt spēkus. Tur ir arī Latvijas karavīri šobrīd, ļoti labi strādā, ļoti labas atsauksmes dzirdam par viņiem. Un šī spriedze, situācijas saasināšanās Kosovas ziemeļos neapšaubāmi paņēma lielu uzmanību un pūles arī no mūsu miera uzturētājiem. Lai nodrošinātu mandātu un miera uzturēšanu visā Kosovas teritorijā, tika pieņemts lēmums izvietot papildu spēkus, 700 papildu karavīrus no Turcijas. Tas tik izdarīts ļoti ātri. Šobrīd ir atjaunots miers, turklāt, protams, ir lielas diplomātiskas pūles, kas tiek pieliktas, lai noregulētu situāciju, ir pilns spektrs ar dažādiem instrumentiem, kas tiek izmantoti, lai atjaunotu mieru un drošību visā teritorijā. Bet no NATO puses tas parāda, ka mēs varam veikt gan kolektīvo aizsardzību, gan nodrošināt zināma apjoma krīžu vadības operācijas.
