Dižgabala zalve ir zīme, ka Hercoga Jēkaba gadatirgus ir sācies. Vieta, kur reiz slējusies hercoga pils, nu ir Pilsētas dārzs, un tajā sabraukuši ļaudis no dažādām Kuldīgas novada vietām, lai dižotos ar savu saražoto, prasmēm un vērtībām. Lai arī laikapstākļi nelutināja, atnākušie ļāvās svētku gaisotnei.
"Meža veltes savestas, dārza veltes, kad sāku skatīties no viena gala – sīpolu virtenes. Un kas tik viss – sēnes, sēņu zupa ir savesta. Rumbas pagastā daudz mežu, tā kā mums viss, kas dārzā, tā kā cilvēki ir čakli," pastāstīja Rumbas pagasta pārstāve Andra Blūma.
Viss pašu rokām audzēts, novākts, vārīts, skābēts, marinēts, cepts, kūpināts, šūts, tamborēts, adīts un pagatavots. Un, protams, neiztikt arī bez mutīgiem pārdevējiem.
"Lūdzu, Kņopenes manta. Vēderpriekiem pīrāgi, olu liķierītis, jo Ēdolē ne tikai ēd olu, bet arī dzer olu. Gurķītis tāds, kāds ir tikai man, pīrāgi tādi, kādi ir tikai man, vislabākie," atvestos labumus slavēja Ēdoles pagasta pārstāve Sandra Ēķe.
"Jaukākais, ka daudzus tirgotājus var satikt no dažādiem pagastiem, redz, kas ir katrā pagastā, kas tiek ražots. Cilvēki ir atraktīvi. Izdomas pilni," sacīja keramiķe Inta Medniece no Padures pagasta.
Protams, Hercoga Jēkaba gadatirgū neiztikt arī bez paša hercoga un viņa kundzes. Šais lomās jau vairākus gadus iejūtas Arvis Šaroks un Baiba Mālniece.
"Mēs novērtējam, kas ir sadarīts pa gadu atkal, kas ir saražots, cik lieli meistari mums ir novadā. Paslavējam, daži pacienā, arī varam nodegustēt, tā kā novērtējam," pastāstīja Baiba Mālniece.
Turklāt šogad ražas laiks nācis ar īpašu vēsti – Kuldīgas vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Vienā no teltīm katram vecpilsētas iedzīvotājam dāvana – grāmata par iegūto nomināciju.
"Esmu priecīga, ka esmu šeit. Pie mums taču vairāk brauks un viss labi," sacīja kuldīdzniece Biruta.
Hercoga Jēkaba gadatirgus notika jau 12. reizi.
