Tiesas priekšā saistībā ar savu profesionālo darbību reiz stājusies arī Latvijas Radio žurnāliste Zane Eniņa.
"Kāds jurists, kurš bija arī pašvaldības deputāts, bija mani iesūdzējis tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Šo lietu izskatīja visās instancēs, un galu galā prasību atzina par nepamatotu," norādīja Eniņa.
Nevar gan apgalvot, ka tā bija stratēģiskā tiesvedība, tomēr tajā bija saskatāmas vairākas šādu procesu pazīmes, kuras tika uzskaitītas Latvijas Mediju ētikas padomes rīkotajā seminārā: prasība bija vērsta pret viņu kā žurnālisti, kaut gan atsevišķa prasība bija arī pret laikrakstu, kurā Eniņa tolaik strādāja. Tika prasīta liela atlīdzība un tiesvedība bija ļoti ilga, vairāku gadu garumā.
Diskusijā žurnāla "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele pauda pārliecību, ka visas piecas izdevuma vēsturē notikušās tiesvedības bijušas šāda veida prasības, un arī portāla "Tvnet" galvenais redaktors Toms Ostrovskis uzskaitīja gadījumus, kad viņa pārstāvētais plašsaziņas līdzeklis iesūdzēts tiesā tiesāšanās pēc:
"Bija viens tiesas process, sākot no 2014. gada. Tas beidzās 2021. gada rudenī. Tas bija par viedokļu rakstu kontekstā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un Krimas okupāciju. Bija tāds festivāls "Jaunais vilnis" Jūrmalā. Galvenais iemesls, kāpēc mums bija 7,5 gadus jātiesājas, bija, ka Latvijas Nacionālās operas tā laika direktors uzskatīja, ka mēs esam aizskāruši viņa godu un cieņu, uzrakstot publikāciju par to, ka ir vismaz neētiski ļaut "Jaunā viļņa" organizētājam atzīmēt dzimšanas dienu Latvijas Nacionālajā operā."
Diskusijā vairakkārt tika pieminēts arī nesenais gadījums ar ārstu, kuru iesūdzēja tiesā elektronisko cigarešu ražotājs, jo ārsts publiski bija paudis, ka šīs cigaretes ir kaitīgas.
Stratēģiskās tiesvedības var tikt vērstas arī pret dažādām nevalstiskajām organizācijām vai vienkārši sabiedriski aktīviem cilvēkiem – pamatā ar nolūku tos apklusināt vai izraisīt šaubas par viņu teikto. Tamlīdzīgu tiesas procesu nolūks ir vājināt medijus, jo, kamēr notiek tiesāšanās, žurnālisti īsti nevar darīt savu pamatdarbu.
Diskusijā piedalījās Eiropas Preses un mediju brīvības centra vadības komitejas locekle Flutura Kusari, kura atgādināja, ka pret Maltā pirms 5 gadiem nogalināto žurnālisti Dafni Karuanu Galiciju viņas profesionālās darbības dēļ iepriekš bija ierosināti vairāk nekā 40 tiesas procesi, ar kuriem viņas dēli cīnās vēl arvien. Tam turklāt jātērē arī ļoti daudz redakcionālo resursu. Arī gadījumā, ja prasītājs prāvā uzvar, redakcijai tas var nozīmēt milzīgus materiālos zaudējumus,
tāpēc var notikt tā, ka apzināti vai neapzināti redakcijas vai mediju īpašnieki no tiesvedībā ievilktajiem žurnālistiem novēršas un viņus neaizstāv.
Nacionālā līmenī par likumu izmaiņām jālemj valdībām
Runājot par to, kā medijus no tā pasargāt, Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde no Eiropas Tautas partijas (Kristīgie demokrāti) grupas pastāstīja, ka tapis direktīvas projekts, kas, ieviešot attiecīgas normas nacionālajās likumdošanas, medijus pasargātu no šāda veida tiesvedības, taču tikai gadījumos, kad tiesvedība ir pārrobežu rakstura, proti, ja žurnālists iesūdzēts tiesā citā valstī, kurā pastāvošā likumdošana prasītājam varētu būt labvēlīgāka, jo tur vārda brīvība tiek mazāk respektēta.
Līdz ar to par nacionāla, nevis pārnacionāla mēroga likumu izmaiņām būtu jālemj valstu valdībām pašām. Kā norādīja Melbārde, Latvijas gadījumā tā būtu par medijiem atbildīgā Kultūras ministrija sadarbībā ar Tieslietu ministriju.
To, ka Latvijā attiecīgs likumu regulējums mediju aizsardzībai būtu nepieciešams, apstiprināja tiesību zinātņu doktore, zvērināta advokāte Viktorija Jarkina, kura bijusi mediju advokāte dažādās tiesu lietās kopš 2008. gada. Viņa novērojusi dažādas tendences, kas šo nepieciešamību apstiprina:
"Tendence ir tāda, ka [intervētā persona, persona, par kuru ir publikācija] mēģina panākt, lai pirms publikācijas publicēšanas attiecīgais preses izdevums, izdevniecība vai žurnālists saskaņo publikācijas tekstu."
Cita advokātes Viktorijas Jarkinas novērota tendence –
žurnālistus biežāk iesūdz nevis par nepatiesiem faktiem, bet par viedokļa paušanu, kas ir absurdi, jo tā ir vēršanās pret vārda brīvību.
Taču par papildu tiesisko regulējumu mediju aizsardzībai juristu vidū nav vienprātības. Piemēram, advokāts Andris Tauriņš pauda, ka neko papildus nevajag, jo monētai ir arī otra puse – ir mediji, kuru īpašnieki paši savus izdevumus vai portālus izmanto savās interesēs stratēģisku viedokļu paušanai.
