Istras pagasts ar tā centru Vecslabadas ciemu, kas atrodas Krievijas un Baltkrievijas pierobežā, ir viens no tālākajiem Ludzas novada pagastiem – līdz pašvaldības centram vai pussimts kilometru, līdz tuvākajai pilsētai Zilupei – divdesmit. Šīs nošķirtības dēļ pagastam ir izdevies pasargāt no slēgšanas Istras vidusskolu. Taču tagad, kad skolā palikuši vien 22 skolēni, tās pastāvēšanas apdraudēta. Ulmaņlaikos pagastā dzīvoja vairāk nekā 8 000 iedzīvotāju, bet pašlaik palikuši vien 500 iedzīvotāju.
Pirmais, ko ikviens iebraucējs ievēro, nokļūstot Istras pagastā, ir neskartā, skaistā daba, neskaitāms daudzums dažāda lieluma ezeru, pauguraine, kuru ieskauj stalti priežu un egļu meži un klusums.
No pagasta centra līdz tuvējām pilsētām var aizbraukt vien pa desmit kilometrus garu grants ceļu, toties atlikusī ceļa daļa jau braucama pa melnā seguma šoseju. Nepacietīgāks braucējs var arī izvēlēties īsākos - pašvaldībai piederošos grants seguma ceļus, taču jārēķinās gan ar bedrēm, gan trepi.
Vecslabada, kas ir pagasta centrs un arī visbiezāk apdzīvotā vieta pagastā, izskatās pēc vecpilsētas. Tur daudz diezgan labi saglabājušos koka ēku, taču visskaistākais skats paveras, uzkāpjot Tiškova pakalnā, tepat Vecslabadas ciema centrā.
"Te, lūk, Istras ezers un Audzeļu ezers, kādreiz tas bija viens ezers. Šī ceļa nebija. Audzeļu ezers ir pats mazākais, tā dziļums apmēram trīs metri. Tas ir Istras ezers, bet šajā pusē Dziļezers – Glubokoje," Vladimirs stāsta par lielāko no Vecslabadu iekļaujošajiem ezeriem - Istras ezeru. Tur atrodas dabas liegums. Ezerā ir arī leģendārā Panu sala, kur savulaik tika stādītas retas koku šķirnes un nometināti zivju gārņi, uz kurieni brauca mākslinieki, dziedātāji, kultūras elite no Krievijas un citām kaimiņvalstīm.
Vecslabadas ciemata vārds pirmo reizi vēstures hronikās minēts 1646.gadā un te tajā laikā dzīvoja 38 saimnieki. Mūsdienās Istras pagasta un Vecslabadas ciemata dzīve vairs nav tik aktīva kā tas bija pagājušajā gadsimtā. Tagad Istras pagasts atrodas tālu no pilsētām – līdz novada centram Ludzai ir savi pussimt kilometri braucami. Līdz blakus novada Zilupes centram ir 20 kilometri. Šķiet, būtu loģiski, ka Istras pagasts būtu piederīgs tieši šim novadam, taču novadu veidošanas laikā politiskā situācija diktēja citus noteikumus.
Istras pagasta centrā Vecslabadas ciemā senajām, pirms un pēc Ulmaņlaikiem celtajām ēkām padomju laikos pievienojušās arī trīsstāvu un pat piecstāvu daudzdzīvokļu mājas.
Rudenī un it īpaši ziemā tiek pamanīts katrs svešāks cilvēks. Savukārt vasarā iedzīvotāju skaits Vecslabadā ievērojami palielinās, jo tieši atvaļinājumu laikā uz dzimto pusi atgriežas daudzi ciemata iedzīvotāji, kuri dzīvo gan citās Latvijas pilsētās, gan ārzemēs. Atbrauc, lai atpūstos, baudītu dabu, tiktos ar radiem un draugiem. Pēc tam kādreizējie ciematnieki atkal dodas prom.
Pagastā trūkst darba iespēju
Istras puse ir īpaša ar to, ka tur latviešu valodu var dzirdēt tikai valsts un pašvaldības iestādēs, bet savstarpējai saziņai tiek izmantota pārsvarā krievu valoda.
No visiem pagastā dzīvojošajiem cilvēkiem latviski runā tikai trīs ģimenēs.
Pagasta bibliotēkā no 130 lasītājiem tikai trīs lasa grāmatas latviešu valodā.
Dzīve Vecslabadā rit daudz rāmāk nekā pilsētā. Uz ielas satiktie vietējie iedzīvotāji labprāt stāsta par savām ikdienu, rūpēm un priekiem.
Anatolijs tur dzīvo visu mūžu. Viņš stāsta, ka Vecslabadā daudz maz labi dzīvo, ja ģimenē ir divi pensionāri, kas saņem pensiju, taču tādu ir maz. Vecslabadā ir liels bezdarbs un jebkura iespēja nopelnīt tiek izmantota. Taču ir cilvēki, kuri algotu darbu neesot strādājuši pat kopš padomju laikiem.
Stāstot par ciema ikdienu, Anatolijs ar nožēlu atceras, kā viena pēc otras tika likvidētas dažādas iestādes – spirta dedzinātava, pīļu fermas, kur tolaik strādāja vai visas apkārtnes cilvēki, kā pazuda pienotava, ugunsdzēsēju depo, pansionāts cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kur bija 40 darba vietas, bet galvenais – izpostīta padomju saimniecība "Istra", kas savulaik Ludzas rajonā bija viena no šajā apkaimē spēcīgākajām.
Šodien Istras pagastā deklarēti aptuveni 500 iedzīvotāji, 300 no viņiem dzīvo Vecslabadā. Taču vietējie steidz stāstīt, ka šie skaitļi neesot precīzi, jo ļoti daudzi ir aizbraukusi prom, bet nav izdeklarējušies.
Atrod darbu ārpus ciema
Savukārt Irina, kuras bērni arī dzīvo ārzemēs, bez darba nav palikusi. Savulaik pēc Latvijas lauksaimniecības akadēmijas pabeigšanas strādājusi Istras mežniecībā. "Es ar savu darbu eju līdzi reformām. Pamazām notiek apvienošanas. Sāku strādāt Istras mežniecībā, tad Zilupes mežniecībā, tagad jau Ludzas mežniecībā. Katru dienu braukāt varbūt arī varētu, bet ir ziema ar snieg, sasnigušiem ceļiem un tas pavasara, rudens šķīdonis. Automašīnas ir žēl," stāsta Irina.
Tieši tāpēc Irina uz mājām Vecslabadā, kur viņu gaida vīrs un kaķis, parasti brauc tikai brīvdienās. Irina saka, ka cilvēki pielāgojas dažādām situācijām – cilvēki no Vecslabadas un apkārtējiem ciemiem spējuši atrast darbu ne tikai Ludzā, bet arī gandrīz 100 kilometru tālajā Rēzeknē.
"Vecslabada tomēr noveco ļoti stipri un ļoti strauji, un jauniem cilvēkiem tur praktiski nav ko darīt, lai vai kā mūsu laikos bez naudas iztikt nevar. Tā pamazām, pamazām arī aizbrauc," saka Irina.
Ciematā tukšas mājas un dzīvokļi
Pie pasta ēkas satiktā Svetlana atklāj, ka viņa ilgi centusies kaut kā izdzīvot šeit – savā dzimtajā ciematā, taču nu ir padevusies:
"Esmu atradusi darbu Rīgā un atbraucu paņemt mantas. Tāpēc, ka darba te nav.
Strādāju pansionātā, to pie mums likvidēja, klientus aizveda uz citām iestādēm. Paliku bez darba. Paldies, bērni palīdzēja. Tagad atradu darbu Rīgā, jau mēnesi tur strādāju. Tikai vakar atbraucu un rīt jau braucu atpakaļ."
Svetlana atzīst, ka ir priecīga, ka strādājot Rīgā veikalā "Maxima" par apkopēju, saņem ne tikai algu, bet arī iespēju dzīvot kopmītnēs. Taujāt par to,a ko dara bērni, sieviete ne bez lepnuma atzīstas, ka meita ar ģimeni dzīvo Holandē, labi iekārtojušies un visticamāk, atpakaļ uz Latviju vairs neatgriezīsies. Bet pati Svetlana tomēr visus tiltus nesadedzina – atstāj Vecslabadā dzīvokli, uz kurieni ļoti cer kādreiz atgriezties.
"Te māja tukša stāv, šī arī tukša, te arī neviens nedzīvo," vedot garām Vecslabadas ciemata tukšajiem namiem, rāda vietējā iedzīvotāja Svetlana. Daudzas, vēl Ulmaņlaikos celtās vēju un lietu nomelninātiem dēļiem apšūtās mājas ar tā laika spītīgu lepnumu pārdzīvo piespiedu pamestību. Ciematā nav sašķiebušo, pussagruvušu ēku, un mājas ar aizvērtiem slēģiem un durvīm joprojām gaida atgriežamies mājiniekus.
Vidusskola ar 22 skolēniem
Pašlaik Vecslabadas ciematā darbojas tautas nams, bibliotēka, ēkas otrajā stāvā izmitinājusies pagasta pārvalde. ir medpunkts, kur divas reizes nedēļā pacientus pieņem ģimenes ārste ,un viens veikals, kur var iegādāties pārtikas un saimniecības preces.
Zīmīgi, ka Vecslabadā līdz šim ir izdevies saglabāt Istras vidusskolu, kuru savulaik kā izglītības ministrs atklāja Rainis. Skolas ēku 1928.gadā uzcēlis arhitekts Indriķis Blankenburgs. Trīsstāvu ēka ar plašām kāpnēm pie ieejas skolā, majestātiski paceļas virs citām ciemata ēkām. Ulmaņlaikos skolā bijušas pat septiņas paralēlklases, taču šis mācību gada sākums apstiprināja lielākās vietējo iedzīvotāju bažas – 1.septembrī Istras vidusskolas durvis vēra vien 22 skolēni.
Vietējie saprot, ka skolas pastāvēšana ir tikai laika jautājums,
jo pagastā gadā piedzimst viens līdz trīs bērni. Skolā mācības notiek krievu un latviešu valodā.
"Daba ir apveltījusi ar visu, kas vien var būt pats skaistākais Istrai, bet bērnu skaits ir strauji samazinājies," saka Ludzas novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītāja Sarmīte Gutāne. Viņa atzīst, ka bērnu trūkuma dēļ skola var tikt slēgta, taču šo pagastam un ciematam sāpīgo jautājumu lems Ludzas novada domes deputāti.
"Šobrīd skolā mācās tikai 22 bērni. To, ka skola tiks slēgta, zināja visi, jo jau vairākus gadus vidusskolā skolēni netika uzņemti. Šie skolēni mācas trīs klašu komplektos, kas arī apgrūtina zināšanu apguvi. 2.,3. un 4.klasē seši skolēni vienā komplektā, 6. - 8.klasē arī kopā astoņi un 9.klase, kur ir viens skolēns, mācās kopā ar 12. klases septiņiem bērniem," stāsta Gutāne.
Gadījumā, ja Istras skola tiks slēgta, pagasta bērniem būs jāmēro tālais ceļš vai nu uz Zilupi, vai arī Ludzu, jo abās pilsētās ir bilingvālās apmācības skolas.
Strādā pastā, mežā un piemājas dārziņos
Vecslabada ir viens no retajiem ciematiem Latgales laukos, kur ir saglabāta pasta nodaļa. Par to, ka tur kūsā dzīvība, liecina gan divas vieglās automašīnas pie vienstāva koka ēkas durvīm, gan arī cilvēki, kuri tur iegriežas viens pēc otra. Pastā strādā trīs pastnieces, kuras kā reiz rīta stundā sašķiro avīzes, dažus žurnālus, sūtījumus un ir gatavas braukt pa visu nodaļas apkalpojamo teritoriju.
"Visu var te: nosūtīt naudas pārvedumu, parakstīt avīzes, veikt pārskaitījumus bankām, saņemt pensiju gan pastā, gan mājās, sūtījumus sūtīt un saņemt," stāsta pastniece Valentīna.
"Pasts ir palicis, veikals, pagasta pārvalde, pagaidām arī skola," uz vienas rokas pirkstiem iespējamās darbavietas Istras pagastā uzskaita Valentīna. Viņa atklāj, ka liela daļa cilvēku strādā mežā: "Mežā. Jā, pie zviedriem strādāt. Strādā ne tikai vīrieši, bet arī sievietes. Stāda mežu, kopj jaunaudzes."
Sieviete norāda, ka vēl viens iztikas un arī peļņas avots ciematniekiem ir ogošana un sēņošana: "Šogad ir ļoti daudz dzērveņu, arī gaileņu bija daudz. Vācot dabas veltes, cilvēki, kuriem nav algota darba, vismaz tā var iztikt." Valentīna stāsta, ka arī viņas meita ar ģimeni jau sen dzīvo Rīgā, bet dēls – Anglijā.
Ejot pa ciemata galveno ielu garām zem ābolu smaguma nolīkušajām ābelēm, negribas ticēt, ka šoruden šī lieliskā ražā daudzviet paliks nenovākta. Taču iepriecina tas, ka pie daudzām mājām joprojām kūsā dzīvība, gan pensionāri, gan gados jaunāki saimnieki rok kartupeļus, šiverē piemājas dārzā. Dzīve rit ierastajā ritmā.
Sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem atklājas viņu bažas par to, ka skolas ēka, kur vairs nenotiks mācības, varētu netikt izmatota. Vietēji uztraucas, ka to varētu izdemolēt un atstāt novārtā. Tāpēc lielas cerības tiekot liktas uz šo telpu piemērošanu tūristu vajadzībām.
Tūrisma objekti ir, bet uz ceļotāju plūsmu necer
Jau tagad skaistās dabas un interesantu vēstures liecību dēļ pagastu apmeklē arī tūristi. Viena no Vecslabadas pērlēm, ko aktīvi apmeklē arī svētceļotāji, ir pareizticīgo baznīca. 20.gadsimta 30.gados Vecslabadas draudze sasniedzot pat 4 000 ticīgo, bija pati lielākā pareizticīgo lauku draudze Latvijā, tāpēc tika nolemts izbūvēt jaunu, daudz ietilpīgāku dievnamu. Draudzes baznīca uzbūvēta krusta formā ar sešiem torņiem. Iebraucot ciematā, to nevar nepamanīt, jo dievnams atrodas līdzenā vietā. Pagaidām no ārpuses tas izskatās diezgan apbružāts, taču vietēji zina stāstīt, ka ēkas ārpuses remonts jau ir saplānots.
Novadpētnieks Vladimirs Marudenoks stāsta, ka šis greznais dievnams tiek pieskaitīts pie Latvijas labākajām šāda veida pareizticīgo celtnēm gan arhitektūras, gan mākslinieciskās apdares ziņā. Sevišķi iespaidīga ir iekšpuse ar apgleznoti ikonostasa sienu, ko sedz zeltītas un sudrabotas metāla plāksnes ar iedobtu senlaicīgu zīmējumu. Tā ir vislielākā pareizticīgo konfesijas lauku celtne Latvijā, te vienlaikus lūgties var 2000 cilvēku.
To, ka Vecslabadā, tuvākajā apkaimē tūristiem ir ko redzēt, apliecina Ludzas tūrisma centra vadītāja Līga Kondrāte: "Istras puse ir tiešām otrs nozīmīgākais reģions vai teritorija Ludzas novadā, jo ir pietiekoši bagāts ar tūrisma objektiem. Jau Istras pauguraine, dabas parks un Istras ezers ar salām jau ir viena no tādām vērtīgākajām lietām, ko tur redzēt dabas mīļotājiem.
Tā puse es teiktu ir nozīmīga divos aspektos – viens ir daba, neskarta, interesanta tā ir mozaīkveida lauku ainava ar pauguriem ezeriem pa vidu. Tiem, kas meklē klusumu un grib aizbēgt no civilizācijas, no stresa, tad tā ir tā īstā vieta. Otra lieta ir kultūrvēsturiskais aspekts. Šajā apvidū ir ļoti daudz kultūras objektu, vēstures objektu, sakot ar 17.gadsimtu un beidzot ar 20.gadsimta miju."
Taču Līga Kondrāte arī atzīst, ka Vecslabada atrodas nomaļus no tūristu iecienītajiem maršrutiem,
tāpēc vismaz pagaidām par kādu ievērojamu tūristu pieplūdumu šajās vietās būtu pāragri runāt. Tam esot vairāki iemesli.
"Pirmais, protams, ir grants ceļš. Lai gan tas nav no sliktākajiem grants ceļiem, tik un tā grants ceļus tagad ne īpaši mīl, vēl jo vairāk, ka tik liels ceļš braucams pa grants ceļu. Tā ir vislielākā problēma, manuprāt, jo infrastruktūra ir un tā ir daļēji izbūvēta. Tur ir trīs atpūtas vietas pie skolas, sporta laukums, tur ir dienesta viesnīca un arī brīvdienu istabas. Nav tā, ka tur galīgi nekā nav, bet tas ir tagad tūrisma attīstības galvenais pamatlikums par pudurošanos, jo tev vairāk vienā vietā apskates objektu ir, jo viņi labāk sasienas kopā vienā paketē, jo vairāk viņus arī izmanto."
Vietējie vēl cer uz darbavietām
Aleksandrs Sovāns Istras pagastu vada nu jau astoto gadu. Ieguvis izglītību Rīgā, viņš tomēr atgriezās Vecslabadā un jau 26 gadu vecumā kļuva par pagasta pārvaldnieku. Tagad Aleksandram ir 33 gadi, un viņš stāta, ka aizvadīto gadu laikā ir centies vismaz saglabāt tās darbavietas un dzīves līmeni pagastā, kāds tas bijis iepriekš.
Diemžēl tagad nākas atzīt, ka skolu laikam nosargāt neizdosies, jo nav ne ar vienu jācīnās par tās saglabāšanu, vienkārši skolas soli palikuši tukši: "Iedzīvotāju skaits samazinās, pie mums tas ir krasi izteikts, ka iedzīvotāju sastāvs noveco, bērnu piedzimst maz, tāpēc arī ir skola zem jautājuma zīmes. Diskusijas vēl notiek, bet raugoties nākotnē, mēs redzam, ka skolēnu nekļūs vairāk."
Protams, vietējie gribētu, lai pagastā tiktu atvērts kāds ražošanas uzņēmums, kur varētu strādāt kaut vai 10 – 15 cilvēki. "Uzņēmējiem ir savas intereses. Istras pagasts konkurē ar citām vietām, kur varētu atvērt kādu uzņēmumu, droši vien, ka piepilsētā to darīt ir izdevīgāk. Protams, gribētos, lai valsts vairāk iesaistītos lauku apvidu attīstībā. Pierīgas reģionos uzņēmumu dibināt un vadīt ir vieglāk nekā Latgales austrumos. Tāpēc būtu ļoti labi, ja valstī parādītos kaut kāda programma tādiem reģioniem. Ne tikai Latgale, arī Vidzeme, Zemgale, Kurzeme," saka Sovāns.
Tiesa, jau pāris gadus Vecslabadas iedzīvotāji, gaidot jaunas darbavietas, ar cerībām raugās uz bijušās ciemata katlumājas pusi, jo tur kāds uzņēmējs no Krievijas nolēmis uzsākt biznesu un nodrošināt ar darbu desmit vietējos cilvēkus. "Ir investors no Krievijas, viņš ir dibinājis uzņēmumu. Uzņēmuma juridiskā adrese nav mūsu pagastā, bet viņam ir plāni atvērt te spirta rūpnīcas ražotni. Pašlaik tur notiek būvniecības process, un, kad būs jau atvērta rūpnīca, man pagaidām nav informācija," saka Sovāns.
Lai arī ar jauno darba devēju īstas skaidrības vēl neesot, vietējie cilvēki, raugoties uz demogrāfisko situāciju pagastā, jau tagad pamatoti uztraucas, ka vēl pāris gadus gaidot darbavietas, pagastā vispār nepaliks strādāt spējīgu cilvēku.
Tomēr, neskatoties uz diezgan drūmu perspektīvu, Vecslabadas iedzīvotāji ir apņēmības pilni. Cilvēki nenolaiž rokas un paši domā, kā savu dzīvi padarīt gan interesantāku, gan saturīgāku. Tautas namā aktīvi darbojas pašdarbnieki. Ciemata jaunieši un pieaugušie īstenojuši ideju par Leļļu teātri Vecslabadā. Vietējie aktieri ir iestudējuši vairāk nekā 40 lugas gan pieaugušajiem, gan bērniem latviešu, krievu un lietuviešu valodā un uzstājas ne tikai vietējā mēroga koncertos, bet arī brauc ciemos uz kaimiņu novadiem, pat starptautisko leļļu teātru festivālā Lietuvā.
Vietējie cilvēki nav gatavi padoties un, meklējot darbavietas citviet Latvijā un pat ārzemēs, patur prātā, ka Vecslabada ir tā vieta, kur atgriezties.