Pulcēšanās "Dzīvo gājienam", kurā ik gadu simboliski piemin holokausta upurus un cietušos, sākās Vecajā ebreju kapsētā Rīgā, kur tagad izveidots parks.
Rabīns Menahems Barkahans sacīja: "Mēs sapulcējāmies šodien uz šo šausmīgo dienu, uziesim uz tiem kapiem, uzdedzināsim sveces un klusi iesim pa tiem pašiem akmeņiem, pa to pašu ceļu, ko Rīgas geto. Mums ir svarīgi visu izdarīt, lai to pieminētu. Visu izdarīt tā, lai tā vēlreiz nenotiek."
Gājiena simboliskā nozīme – atgādināt par katras dzīvības vērtību.
Holokaustā Latvijā nacistiskās okupācijas laikā nogalināja desmitiem tūkstošiem Latvijas ebreju un ebreju, kas uz Latviju tika deportēti no citām valstīm.
Rīgas geto muzeja izpilddirektore Jūlija Tereščenko norādīja: ""Dzīvo gājiens" ir piemiņas pasākums, ko rīko ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Šajā gājienā cilvēki iet, lai pieminētu savus radiniekus vai arī līdzpilsoņus, kuri gāja bojā holokaustā. Tas ir piemiņas akts ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbību, kas saliedē, jo gājiena process patiešām vieno tā dalībniekus."
To atzina arī gājiena dalībnieki:
"Man ir ebreju draugi, kuri ir par to runājuši, un es vienkārši pats gribēju redzēt, kā tas reāli manā pilsētā izpaudās."
"Mani arī pēdējā laikā interesē vēsture. Apzināties, ka arī pie mums ir noticis kaut kas tik šausmīgs. Parasti mēs runājam – Vācijā, kaut kur tālāk prom. Bet realitātē tas pats notika arī šeit. Man liekas, ir svarīgi sadzīvot ar to un pieminēt tos cilvēkus, kas gāja bojā."
Savukārt gājiena dalībnieces Doloresas tētis izdzīvoja. Viņa māsa ar mazuli un teju visi pārējie radi no Rīgas geto gan ne. Bojā gājuši visi radi, sākot no pašiem tuvākajiem, līdz pat otrās un trešās pakāpes māsīcām, brālēniem.
Doloresa stāstīja: "Otrās pakāpes un trešās pakāpes, tur simtiem. Un visi gāja bojā. No viņa puses pavisam nebija radinieku pēc Otrā pasaules kara. Pavisam. Mans tēvs atstāja atmiņas, un pēc viņa nāves 1985. gadā mēs ar māti izdevām viņa atmiņas grāmatā."
Garām karogiem ar sēru lentām, klusībā, pa bruģi un šaurākām ielām gāja desmitiem cilvēku. Gājiens veda pa bijušā Rīgas geto ielām, noslēdzās Dzirnavu un Gogoļa ielas krustojumā, pie Rīgas Lielās horālās sinagogas memoriāla.
Šeit gājiena dalībnieki iededza sveces mirušo piemiņai. Simboliski savā pirmajā gājienā, guļot bērnu ratiņos, devās arī divus mēnešus vecā Estele un viņas vecāki.
Meitenes tētis pauda: "Jā, manai sievai ir ebreju saknes. Viņa ir izaugusi ebreju ģimenē. Bet es pats tagad strādāju muzejā. Es neteiktu, ka es esmu ebrejs, bet, ka pie mums, Latvijā, par šo tēmu pārāk maz runā. Un par maz mēs runājam kā sabiedrība par to."
Taču Esteles māte sacīja: "Tradīcija ir svarīga, un ir svarīgi atcerēties par vēsturi. Un, protams, mēs visi esam šeit kā ģimene ar mūsu jauno ģimenes locekli."
Piemiņas pasākuma dalībniekus, gājienam noslēdzoties, uzrunāja valsts augstākās amatpersonas.
