Programmai sākotnēji bija pieejami aptuveni 10 miljoni. Tā paredz, ka ārstam, medicīnas māsai, vecmātei vai ārsta palīgam, kurš izvēlētos strādāt reģionā, pienāktos vienreizējs pārcelšanās pabalsts. Kompensācijas apmērs ir atkarīgs no tā, cik ģimenes locekļu pārceltos ārpus Rīgas kopā ar ārstniecības personu. Tāpat jānoslēdz līgums, apņemoties reģiona ārstniecības iestādē nostrādāt piecus gadus.
Rīgas vietā izvēlas Cēsis
Šogad projekts noslēdzas. Viens no ārstiem, kurš vēl paspējis ielēkt tā pēdējā vagonā, ir Gustavs Laurāns – rīdzinieks, vidējo izglītību ieguvis Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā, no tās ar labām ķīmijas zināšanām un interesi par medicīnu startējis Rīgas Stradiņa Universitātē.
"Piektajā, sestajā gadā jau bija jāsāk kārtīgāk domāt, ko darīt. Tad slimnīcās varēja daudz dažādas lietas īstenot – gan internajā medicīnā, gan ķirurģijā. Un tad tas, kas mani ķēra visvairāk, bija ķirurģija, jo tur var praktiski daudz ko darīt," par specialitātes izvēli stāstīja Laurāns.
Studiju laikā viņš iepazinies ar savu nākamo sievu, apprecējies un izveidojis ģimeni – pārim ir divi bērni. Kaļot nākotnes plānus, sākuši apsvērt iespēju dzīvot un strādāt ārpus Rīgas.
"Bija vēlme izrauties abiem no Rīgas prom, bet, kā jau visiem, negribas pārāk tālu no Rīgas. Un tad tas kopējais apvidus bija Vidzeme. Es uzrunāju slimnīcu pirmā rezidentūras gada beigās, kad sāku dežūrēt Cēsīs, jo likās tāda pievilcīga slimnīca. Dežūras man tik ļoti iepatikās, ka dežūrēju, dežūrēju, dežūrēju, un tad jau mūsu dzīves ceļi sakrustojās tā, ka sapratām, ka Cēsu slimnīcā arī strādāšu," atminas Laurāns.
Kompensācija – kā bonuss
Par iespēju saņemt kompensāciju par pārcelšanos no Rīgas uz mazpilsētu ķirurgam pastāstījuši kolēģi. Apmēram pirms gada – laikā, kad kārtojis sertifikātu – Laurāns arī pieteicies dalībai programmā. Kad formalitātes nokārtotas, šā gada sākumā
ārsts saņēmis vienreizēju pārcelšanās kompensāciju – ap 10 000 eiro, pretī apņemoties piecus gadus strādāt Cēsu klīnikā vienu pilnu slodzi.
"Ir tāds labs nosacījums, piemēram, ja vienā reģiona slimnīcā strādā, paiet viens, divi, trīs gadi un kaut kas nesapas – vai nu kolēģi, vai kaut kas nav –, tikpat labi vari pamainīt citu reģiona slimnīcu. Piemēram, no Cēsīm kādu tuvāku slimnīcu. Tad viņi piedāvā vienkārši mainīt šo slimnīcu, un viss turpinātos tādā pašā veidā. Tas ir pluss vēl," atzina ārsts.
Laurānam gan domas par darbavietas maiņu neesot – Cēsu klīnikā patīkot gan kolektīvs, gan pati iestāde, kur nesen veikts remonts un labiekārtošana. Jautāts, vai Rīgā jaunam ārstam tomēr nebūtu vairāk iespēju un darbs kādā lielā universitātes klīnikā – prestižāks, ķirurgs atbildēja, ka apvienot pamatdarbu ar praktizēšanos citās klīnikās arī neesot aizliegts. Taču viņam pirmajā vietā tomēr bijusi mazpilsētas kā patīkamas dzīves vides izvēle; kompensācija nākusi kā noderīgs bonuss.
Uz jautājumu, vai nelielā klīnikā ir pietiekami daudz pacientu, lai noturētu augstu profesionalitātes līmeni, Laurāns atbildēja:
"Gads knapi pagājis, iesācis esmu, un absolūti uzskatu – ja praksi vēlas, vari vēl paņemt darbu papildus, kaut vai Stradiņa slimnīcā vai citā vietā, citā poliklīnikā, kur var arī operēt. Šobrīd mana prakse aug."
Kompensācijas saņēmuši 1522 mediķu
Kopumā projekta gaitā līdz šim noslēgti 1522 kompensācijas līgumi. Finanšu atbalstu saņēmuši 252 ārsti, 267 ārsta palīgi, 301 medicīnas māsa, 20 vecmātes, 42 fizioterapeiti, 10 ergoterapeiti, kā arī zobārsta asistenti, zobu higiēnisti, mākslas terapeits un audiologopēds.
Sākotnēji plānotie 10 miljoni eiro pieauguši līdz 17 miljoniem, naudu šim nolūkam pārceļot no citiem Eiropas Savienības finansētiem projektiem.
Kaut gan projekta īstenošanu var uzskatīt par veiksmīgu un nospraustos mērķus – par sasniegtiem, mediķu trūkuma problēmu šādi izdevies atrisināt tikai pavisam nedaudz, atzina Veselības ministrijas Nozares cilvēkresursu attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Kļaviņa.
"Attiecībā uz ārstiem speciālistiem situācija ir tāda, ka, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, mums ir tie paši skaitļi, bet izteikta ir ārstu novecošanās. Otra problemātika – tieši reģionos, kur ir visvairāk nepieciešami, valsts vai pašvaldību slimnīcās, neatliekamajā palīdzībā un noteiktās specialitātēs, viņu mums ļoti trūkst.
Ar māsām situācija ir dramatiskāka, jo māsu mums ir uz pusi mazāk nekā Eiropas valstu vidējais [rādītājs]; māsu trūkst gan Rīgā, gan reģionos. Rīgā pat izteiktāk,"
klāstīja Kļaviņa.
Kompensāciju mehānisms – ceļš pareizajā virzienā
Tātad būtu ne vien jāaizpilda esošais mediķu trūkums, bet arī jāapsteidz ar novecošanu saistītais, drīzā nākotnē paredzamais. Kaut gan ar šo projektu tas nav izdevies, esot vismaz pārliecība, ka sākusies kustība pareizajā virzienā un ka šāds kompensācijas mehānisms darbojas.
Gadījumu, kad kāds no projekta izstājies, bijis nedaudz.
"Desmit vai drusciņ vairāk, padsmit, bet jāskatās, kurā mirklī līgums tiek pārtraukts – vai tuvu jau finišam, vai pašā sākumā un kādā specialitātē. Gadījumi jau vienmēr ir individuāli skatāmi. Mēs to nevērtējam kā kritisku punktu, kas kaut ko stipri ietekmē," turpināja Kļaviņa.
Ja līgums tiek pārtraukts, nauda ir jāatmaksā. "Ja, piemēram, pieci gadi jānostrādā, vēl palikuši trīs gadi, tad tas atstrādātais paliek. Proporcionāli, jā," minēja ministrijas pārstāve.
Ģimenes ārsti ne pārāk vēlas strādāt reģionos
Ne visās situācijās pabalsts ir pietiekami vilinošs, lai vietā, kur ārsts ļoti nepieciešams, kāds sāktu strādāt. Piemēram, ir ģimenes ārstu prakses vietas, kuras nekādi neizdodas aizpildīt gadiem, neskatoties uz to, ka var iegūt gan Veselības ministrijas kompensāciju par pārcelšanos vai prakses nodošanu jaunam kolēģim, gan dažādus labumus no pašvaldībam, kuras ir ieinteresētas, lai ārsti to terotorijās būtu pieejami.
Stāsta Nacionālā Veselības dienesta Līgumpartneru departamenta pārstāve Anita Zolmane:
"Ir tā, ka jaunie ģimenes ārsti ne ļoti raujas strādāt kaut kur perifērijā, līdz ar to brīvās prakšu vietas, kuras mums ir, stāv diezgan ilgi. Ir tā, ka ļoti liels atbalsts aizpildīt brīvās prakšu vietas ir no pašvaldībām, jo Nacionālais veselības dienests slēdz līgumu, bet līgumi ir standartizēti, visiem vienādi, pēc MK 555. noteikumiem.
Pašvaldības mums tiešām ļoti nāk pretī – ar dzīvokļiem, ar iespējām ārstu bērniem bērnudārzus saņemt ārpus rindas, bet ar visu to ir tā, ka vēlēšanos strādāt perifērijas ģimenes ārsti neizsaka."
Attālākās vietās ārsti nevēlas strādāt gan tāpēc, ka tās ir mazapdzīvotas un prakses veidotos nelielas, kas finansiāli nav izdevīgi, gan tādēļ, ka nevēlas dzīvot nomaļus, atzina Zolmane.
Lai situāciju iekustinātu, pabalstu programmā vēl šogad aicināti pieteikties tikai ģimenes ārsti, bet, kā norādīja Kļaviņa, cilvēkresursu jautājums ir komplekss:
"Nav šāds viens projekts, kas var to atrisināt. Šeit ir darbs, ko mēs paralēli strādājam, pie rezidentūras, ja mēs runājam par ārstiem speciālistiem; mēs mērķtiecīgi aptaujājam ģimenes ārstus, kuri ir gatavi ņemt ģimenes medicīnas rezidentus un veidot sadarbību jau rezidentūras laikā. Tātad tā saucamie rezidentu uzraugošie ārsti nav koncentrēti tikai Rīgā, bet vairāk decentralizējas uz reģioniem, īpaši, ja viņi ir nodomājuši drīzumā lauzt līgumu."
Lai pakāpeniski risinātu ārstu un medicīnas māsu trūkuma problēmu, paralēli Veselības ministrija arī plāno vairāk valsts apmaksātu medicīnas studiju vietu, bet no nākamā gada iecerēts uzsākt jaunu Eiropas Savienības finansētu kompensāciju projektu, turpinot medicīnas darbinieku piesaisti reģioniem.
