Rīta pusē Smiltenes kultūras centra zāle cilvēku pārpilna; pamatā darba meklētāji, saimnieku gan pārāk daudz nav, un tie, kas šurp braukuši stāsta, ka visvairāk vajadzīgi strādnieki sezonas darbiem. To arī, kā galveno akcijas pamatdomu uzsver „Lauksaimnieku apvienības” pārstāve Dace Baikova:
„Tas ir tas laiks, kad zemniekiem visvairāk ir vajadzīgi strādnieki, piemēram, pilsētā atbrīvojas skolotāji, trīs mēnešus ir brīvi, varbūt, ka grib kaut kur piestrādāt, odziņas palasīt vai arī savādāku, nopietnāku darbiņu meklē.”
Tā arī zemnieku saimniecības „Ludzītes” saimniece Liene Gūtmane šurp braukusi, lai nolīgtu strādniekus sezonas darbiem - zemeņu lasīšanai:
„Katru gadu meklējam no jauna, jo ir tas periods tik īss, ka nesanāk nevienu noturēt pastāvīgā darbā. Ja tu dabū labu strādnieku, tad jādomā, kā viņu noturēt, ir jau tādi, kas nāk gadu no gada.”
Ceļu no Gulbenes novada uz Smilteni mērojis arī Ainārs Sebris, arī viņš cer atrast strādniekus sezonas darbiem.
„Gulbenē diemžēl šāds pasākums nenotiek, atbraucām apskatīties, kas ir, un atstāt par sevi informāciju. Uz ražas novākšanu būs vajadzīgi cilvēki. - Kā ir ar to strādnieku atrašanu laukos? - Ar katru gadu paliek arvien grūtāk, ir diemžēl tā, ka ar katru gadu paliek smagāk,” atzīst SIA „Dimdiņi Agro” pārstāvis Ainārs Sebris.
Bet cik apņēmības pilns noskaņojums darbam pie lauku saimniekiem ir pašiem darba meklētājiem? Lūk, dažas sarunas:
- „Mēs meklējam kaut ko, nu lai naudiņu nopelnītu. - Ir jau pie saimniekiem strādāts? - Nav vēl. - Un ko labprāt darītu tai lauku saimniecībā? - Vienalga ko. Ko liks.”
- „Es vēl domāju. - Bet ko gribētos? Ar lopiņiem, vai tīrumā strādātu? – Nu, jādomā.”
Vērojot zālē notiekošo, šķiet, sarunas nemaz tik ātri nevainagojas ar rezultātu. Piemēram, zemnieku saimniecības „Olgas muiža” īpašniece Olga Rimdenoka meklē strādniekus, kas varētu apkopt zirgus:
„Pagaidām nekā, man tieši vajag, kas var apkopt un kurš mīl zirdziņus, bet ļoti švaki, cilvēki domā, ka viss tik viegli; un nav atbildības vispār - tu vari maksāt 100 eiro, vari maksāt 1000 eiro, un vienalga būs tas pats…”
To, ka ne visi potenciālie darba meklētāji vēlas rēķināties ar lauku darbu specifiku, kā galveno iemeslu uzsver arī Dace Baikova:
„Lielākai daļai cilvēku, kas nāk uz lauku saimniecībām, jau ir problēmas ar alkoholu, un noturēties, ka tev ir jābūt tajā dienā, jo gotiņa negaidīs, kamēr tur beigsi svinēt Jāņus… viņai ir vajadzīgs šodien pienākt pie viņas.”
Nodarbinātības valsts aģentūras Valkas filiāles vadītāja Erna Pormeistare vērtē, ka reizēm arī saimnieki nav bez vainas, ka neizdodas atrast strādniekus - vai tā ir zemā samaksa, vai arī sliktie darba apstākļi, kad netiek domāts par darbinieku.
„Arī nākas mums uzklausīt šos pašus bezdarbniekus, ka viņš atnāk un pretenzijas darba devējam izsaka, bet es domāju, ka pagale viena pati nedeg un jācenšas sadzīvot ar to darba ņēmēju, lai šī sapratne būtu. Tie, kas grib, tie to darbu atrod, un es domāju, ka tāda bezdarba jau nav,” spriež Pormeistare.
Un vēl – darba meklētāju vidū daudz arī cilvēku, kuriem gadu skaits pāri pusmūžam. „Ir viens tāds „bet” liels - es jau vairs nekāds jauneklis neesmu, un darba tirgū ir tā – 40 plus un uz redzēšanos!” secina kāds vīrs.
„Biju smagi strādājusi visu laiku, tagad veselības dēļ meklēju vieglāku darbiņu, bet pagaidām es priekš savas veselības nevaru atrast, nu laukos vienīgi es vēl varētu pie teļiem, es jau te runāju ar vienu saimnieci,” saka cita uzrunātā.
Vakanču tirgus ir tikai pirmais solis, lai satiktos darba devējs un darba ņēmējs, nākamā tikšanās - jau darba vidē, un tad ir gan tādi, kas nobīstas, ieraugot lielu fermu, un tomēr neizlemj palikt, bet ir kas paliek un strādā.
Šopavasar akcija „Esi nodarbināts laukos!” noritēja septiņās pilsētās.
