Dažu pēdējo gadu laikā Lietuva elektroenerģijas apgādes ziņā ir novērojusi ievērojami atšķirīgā situācijā nekā iepriekš un dažkārt tā saražo pat tikai 10% no patērētā, bet parasti – mazāk nekā 50%. Vai tas tomēr nav zināmā mērā izaicinājums drošībai un vai sistēmas operatora darbībai?
Importa daļa Lietuvas energoapgādē ir atkarīga no tirgus situācijas, un tieši tirgus nosaka, gan no kurienes pirkt elektroenerģiju, gan cik daudz to pirkt. Savukārt pārvades sistēmas operators uzrauga to, lai elektroenerģijas piegādes ir drošas un nepārtrauktas - 24 stundas diennaktī.
Un, ja mēs redzam, ka imports ir pārāk liels, tad mēs aktivizēsim pieejamās rezerves, kuru mums netrūkst. Pirmkārt, tā ir Krones hidroakumulācijas elektrostacija, kura aptuveni divu minūšu laikā spēj nodrošināt pat 900 megavatus jaudas. Savukārt, ja Krones hidroakumulācijas elektrostacijā beigsies ūdens, tad varam ieslēgt arī Elektrēnu elektrostacijas ģeneratorus, un neaizmirsīsim arī iespēju saņemt piegādes no kaimiņu sistēmām.
Lietuva kā energoapgādes reģions ir neliels, visa Baltija ir neliela, un nav īsti pareizi pat vērtēt atsevišķi tikai situāciju pašā Lietuvā, kā minimums ir jāvērtē situācija visā Baltijas reģionā. Savukārt visas Baltijas energobilancē deficīts ne tuvu nav tik liels, kā Lietuvā. Latvija, ja arī importē, tad daudz mazāk nekā Lietuva, tāpēc, ja saskaita visu reģionu kopumā, tad tas imports nebūt nav traģiski liels. Attiecībā uz esošajiem importa avotiem – ar kolēģiem Latvijā un Igaunijā mēs nepieļaujam, lai tiktu pārsniegti tehniskie ierobežojumi, un vienmēr tiek uzturētas arī avārijas rezerves, lai gadījumā, ja tas nepieciešams, novērstu iespējamā avārijas reģionā.
Vēl pirms 2010.gada, slēdzot Ignalinas atomelektrostacijas otro bloku, tika prognozēts, ka reģionā būs visai saspringta energoapgādes situācija, tomēr šobrīd šķiet, ka situācija tomēr nav tik nelabvēlīga. Kādi ir operatora secinājumi par šiem gadiem?
Lietuva kopā ar citām Baltijas valstīm zaudēja savu lielāko ražošanas avotu, un tā rezultātā Lietuva no liela eksportētāja kļuva par Eiropā lielāko importētāju. Tomēr, pirms tas notika, tika veikti būtiski sagatavošanās darbi, modelējot dažādas iespējamās situācijas, plānojot, kā būtu, ja būtu, un uzskaitot rezerves. Secinājumi ir tādi, ka situācija tika veiksmīgi pārvaldīta, un gan Lietuva, gan Latvija, gan Igaunija veiksmīgi sagatavojās. Ignalinas atomelektrostacija nodrošināja vairāk nekā 80% enerģijas, un tas tiešām ir daudz, tomēr nevaru viennozīmīgi pateikt, kurā no situācijām strādāt ir vieglāk. Kad strādāja Ignalina, tad vairāk vajadzēja uztraukties par ražošanas stabilitāti, savukārt šobrīd vairs nav tik daudz jāuztraucas par ražošanu, bet vairāk jādomā par pārvades drošību. Tomēr abos gadījumos situācijas ir kontrolējamas, ja vien esi tām sagatavojies.
Runājot par iespēju, ka Lietuvā darbu varētu uzsākt jauna atomelektrostacija, nozares ekspertu ziņojumos tiek minēts, ka jaunas lieljaudas elektrostacijas darbība mūsu reģionā tomēr būtu izaicinājums? Kāpēc tā, ja ņem vērā, ka Ignalina jau veiksmīgi strādāja?
Integrējot jebkuru ražošanas avotu energosistēmā, it īpaši lielu, jāņem vērā ne tikai tirgus, bet arī tehnoloģiskie apsvērumi, un uzņēmuma “Gothia Power” veiktais pētījums, kuru pasūtījām kopīgi ar kolēģiem no Latvijas un Igaunijas, liecināja, ka mēs nevaram vadīties pēc tiem pašiem principiem, kā strādāja vecā atomelektrostacija. Kopš tiem laikiem ir pārskatīti tīkla kodeksi un pielāgoti Eiropas standartiem, un tajos ir krietni stingrākas prasības drošībai un stabilitātei. Ja tā var salīdzināt – lietus laikā var arī iet laukā nepietiekami apģērbies, bet tad arī rēķinies, ka samirksi un saslimsi.
Pievēršoties jau tuvākai nākotnei – Baltijas valstis jau drīzumā gatavojas pievienoties kontinentālās Eiropas tīkliem, un ir izskanējis viedoklis, ka Baltijas valstu elektrostacijas nav īsti gatavas darbam Eiropas energosistēmām un tām būs nepieciešamas investīcijas. Cik lielas tās varētu būt un vai tas nozīmē, ka daļa vecāko jaudu varētu arī tikt likvidētas?
Atsevišķi investīcijas elektrostacijām nevarēšu pateikt, bet Baltijas valstu kopīgajā pētījumā kopējās aptuvenās investīcijas sinhronizācijas projektam tika prognozētas aptuveni no 600 miljoniem līdz vienam miljardam eiro. Tomēr līdzšinējie testi, cenšoties modelēt Baltijas valstu energosistēmu izolētu darbību, liecina, ka tehniski ir iespējams nodrošināt arī mūsu sistēmu darbību izolēti no Krievijas, visas pārbaudes patiesībā bija veiksmīgas. Patiesībā, strādāt lielākā sistēmā šajā gadījumā ir nevis vajadzība, bet drīzāk gan papildus ērtība, savukārt darbs izolētā veidā būtu tikai izņēmums - avāriju vai kādu problēmu gadījumā. Tāpēc kopumā investīcijas šajā projektā kopumā ir izdevīgas.
Ja mums izdodas pavirzīties ar šo projektu, tad dienaskārtībā nonāk jautājums, kāda ir Kaļiņingradas apgabala nākotne, vai šis apgabals varētu kļūt par daļu no Eiropas sistēmas?
Kaļiņingrada ir viens no politizētākajiem jautājumiem, tāpēc varbūt sarunas un vienošanās būs jāmeklē nevis tiešās sarunās ar Krieviju, bet gan jau sarunās starp Eiropas Savienību un Krieviju. Tehnoloģiski – patiesībā pat nevajadzētu runāt par Kaļiņingradas izolāciju, tā vietā pareizāk būtu runāt par tehniski atšķirīgiem savienojumiem uz robežas starp Baltijas valstīm un Kaļiņingradu, asinhroniem savienojumiem. Kaļiņingrada nebūtu izolēta, un tā joprojām varētu saņemt gan balansēšanas un pat, ja vajadzīgs, pārvaldīšanas pakalpojumus no Krievijas kontinentālā tīkla caur Baltijas valstu sistēmu, bet jau ar asinhroniem savienojumiem.
Strādājot sinhroni, gadījumos, ja Lietuvā ir problēmas ar tīklu, tad tās ir kopīgas ar Latviju, un otrādi, un jāstrādā tā, lai pēc iespējas mazāk traucētu kaimiņus. Asinhronā režīmā savstarpējā palīdzība un problēmas starp kaimiņiem neizplatīsies automātiski, bet tas nenozīmē, ka kaimiņiem nebūs iespējams vajadzības gadījumā sniegt palīdzību. Būs tikai cita tehnoloģija – attiecīgi savienojumi no sinhroniem kļūs par asinhroniem.
Bet kādas ir Jūsu prognozes par to, kas notiks Baltijas valstu elektrības tirgū pēc tam, kad nākamgad tiks pabeigts Lietuvas savienojums ar Poliju? Kāds šobrīd izskatās Polijas tirgus?
No iepriekšējiem finanšu tirgus indikatoriem varam secināt, ka 2016.gadā Baltijas valstīs elektrības cenas būs aptuveni līdz 20 procentiem zemākas, nekā 2014.gada. Arī mūsu, Baltijas valstu ekspertu aplēses ir līdzīgas, ja runājam par vidējo gada cenu.
Bet ja runājam par Centrāleiropas un Polijas tirgiem, tad 2013.gadā un 2014.gadā novērojām tur visai būtiskas atšķirības no Skandināvijas, un līdzīgi kā pie mums, arī tur ir bijuši periodi ar izteikti augstu cenu. Kopumā tirgus ir dinamisks, un, ja mēs ļoti precīzi varētu pateikt gaidāmo cenu, būtu ļoti vienkārši un arī neinteresanti. Tomēr pieļaujam, ka gadījumā, ja Skandināvijas tirgū saglabāsies tik zemas cenas kā šobrīd un cenu kritums atbilstoši prognozēm turpināsies, tad var būt dažādi attīstības scenāriji.
Šobrīd Polijas cena ir nedaudz lielāka nekā Zviedrijā, bet mazāka nekā Latvijā un Lietuvā, nu, aptuveni pa vidu starp Lietuvu un Zviedriju. Pieļauju, ka, ja Zviedrijā cena būs zema un Latvijā un Lietuvā – arī zema, tad elektroenerģija plūdīs no Zviedrijas un Lietuvas uz Poliju. Viss būs atkarīgs no cenas un cik mums būs vajadzīga elektroenerģija no Zviedrijas. Tas ir iespējams tad, ja ir plaši pieejama elektroenerģija no Somijas vai no degakmens elektrostacijām Igaunijā, vai arī no hidroelektrostacijām Latvijā.
Runājot par elektroenerģijas tirgu šobrīd – nereti rodas iespaids, ka Lietuva ražo salīdzinoši maz elektroenerģijas pat mirkļos, kad tirgus cena šķietami atļautu ražot lielākus apjomus, kāpēc tā?
Ja runājam par 2013.gadu, tad tiešām šajā laikā tirgus un ražotāji mācījās saprast, cik iespējams saražot augstu cenu apstākļos, savukārt 2014.gadā situācija jau būtiski atšķīrās. Bet runājot par Baltijas valstu tirgu, jāmin arī likviditāte – šeit ir mazs tirgus un, ienākot tirgū ar pārāk lielu ražošanas jaudu, cena var kristies tik stipri, ka kļūst neizdevīgi, tāpēc pamatā ražošanas apjomi tagad tiek balstīti uz konkurences apsvērumiem, it īpaši starp tām elektrostacijām, kuras strādā bāzes režīmā.
Konkurence patiesībā nav maza, tās ir Lietuvas gāzes elektrostacijas un hidroakumulācijas stacija, visai daudzveidīgs portfelis ir arī “Latvenergo”, tāpat būtisks konkurents ir arī “InterRao”. Bet, jā, kopumā, plānojot ražošanu, jārēķinās gan ar tehniskajām iespējām, gan tirgu, gan likviditāti, un iespējams, tirgus dalībniekiem nepieciešams laiks, lai labāk apgūtu darbu šajos apstākļos.
Ja ielūkojamies tālākā nākotnē – kādu “Litgrid” redz Lietuvas elektroenerģijas sektora nākotni, piemēram, pēc desmit gadiem, kādi enerģijas ražošanas veidi šajā laikā varētu segt Lietuvas vajadzības? Vai kopbilde atšķirsies no šī brīža, vai Lietuva kļūs neatkarīgāka?
Mēs prognozējam, ka elektroenerģijas patēriņš Lietuvā ik gadu augs par aptuveni diviem procentiem, bet savukārt runājot par avotiem – ir skaidrs, ka izteikti dominēs piegādes no Skandināvijas tirgus un no kontinentālās Eiropas, kuru saņemsim no “NordBalt” un “Estlink” kabeļiem, kā arī no Polijas caur “LitPol link” elektropārvades savienojumu. Un es arī redzu, ka tuvākajos desmitus gadu varētu mainīties situācija ar atjaunojamiem energoresursi, kurus šobrīd nākas subsidēt - tie jau varētu strādāt pēc citiem principiem. Bet kopējā situācija nebūs radikāli atšķirīga, joprojām liela loma būs ražošanai no degakmens Igaunijā, tāpat arī periodos, kad ir pietiekami daudz ūdens, liela loma būs Latvijas hidroelektrostacijām, jebkurā gadījumā joprojām izmantosim arī termoelektrostacijas, jo pilsētām šā vai tā nevarēsim atļaut nosalt – gan Rīgā, gan Viļņā, gan Kauņā.
Bet runājot par importu, jāatceras, ka mēs esam neliels tirgus, kopā patērējam piecas sešas reizes mazāk nekā Zviedrija, nemaz nerunājot par visu Skandināviju, un mūsu patēriņš ir arī piecas sešas reizes mazāks nekā Polijā, nemaz nerunājot par visu Centrāleiropu. Attiecīgi – ja tur cenas būs augstas, tad importa apjoms samazināsies un vairāk ražos mūsu elektrostacijas. Ja cenas tur būs zemas, tad importēsim vairāk.
Runājot par Austrumu tirgu – šobrīd Krievijā cenas nebūt nav zemas un augstas ir arī infrastruktūras izmantošanas izmaksas, tāpēc, ja šī tendence turpināsies, tad Krievijas apjomi tirgū turpinās mazināties. Palūkojieties uz to, kā strādā Somijas un Krievijas savienojums: ja agrāk Krievija visu laiku eksportēja uz Somiju, tad tagad eksports notiek tikai naktī, bet dienā Krievija iepērk no Somijas. Un vēl, protams, jāatceras, ka tirgū vietu saglabās arī prioritāri ražotāji, kuriem ražošanā ir priekšroka tehnoloģisku vai politisku apsvērumu pēc – neskaitot atjaunojamos resursus, tas attiecas arī uz termoelektrostacijām. Jebkurā gadījumā – ja ražošana mūsu reģionā kritīsies līdz apjomam, kad rodas problēmas nodrošināt tīklu stabilitāti, mēs, operatori, neklusēsim.
