Anita ir adītāja, un viņai ir problēmas ar redzi. Šobrīd ir darba meklējumos, taču oficiāli gan reģistrējusies bezdarbniekos nav, jo neredz tam jēgu. „Ar to pašu adīšanu ir taču ļoti grūti. Es arī esmu zvanījusi pa sludinājumiem. Nedod Dievs, ja es pasaku, ka man ir redzes problēmas. Tad ir pirmais jautājums: „Kā tad Jūs vispār varat adīt, ja Jums ir redzes problēmas?” Bet adīšanai ar redzēšanu vispār nekāda sakara nav. Bet to saprotu es. Ja man tas ir katram jāieskaidro…,” novelk Anita.
Viņa par galveno problēmu uzskata informācijas trūkumu.
„Pirmkārt, man nav nekādu zināšanu par iespējām. Ja būtu kādi sociālie uzņēmumi, kur es zinu, ka viņš nodarbojas ar to un to, tad es pati varu izlemt, vai es to varu izdarīt vai es nevaru izdarīt.
Bet nevis man darba devējs pasaka: „To Jūs nevarēsiet.” Es taču pati zinu, vai es varu vai es nevaru. (..) Ja būtu kāda mājaslapa, kur būtu rakstīts – tāds sociālais uzņēmums nodarbojas ar to un to, ir darba vietas. Tad es pati varētu zvanīt un piedāvāt sevi, ja es pati saprotu, ka es to varu izdarīt.”
Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītāja Madara Ūlande norāda, ka pagaidām datu bāzes veidošanai ir par maz tādu uzņēmumu. „Tie, kas ir, tie ir vēl tādā “start-up” stadijā. Nav tā, ka viņiem ir vakanču pilns. Viņi vēl tikai domā, kā to visu iedarbināt,” bilst Ūlande.
Viņa uzskata - datu bāze ir laba doma nākotnei.
Sociālā uzņēmuma likums Latvijā spēkā stājās pirms dažiem mēnešiem, aprīlī. Ar to vēlas sekmēt sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju nodarbinātību. Ir noteikti kritēriji, lai iegūtu statusu.
Šāda veida uzņēmumi strādā, lai radītu labvēlīgu sociālu ietekmi, piemēram, kultūras, izglītības jomā, dzīvnieku aizsardzībā un citās jomās. Tajā var nodarbināt, piemēram, cilvēkus ar invaliditāti. Tomēr tas nav obligāti. Uzņēmumi par statusa iegūšanu interesējas arī asociācijā. Jautā par to, kādās jomās drīkst darboties, uzdod juridiskus jautājumus un par attīstības iespējām un atbalsta programmām.
Ūlande norāda, ka izaicinājums būs gadījumi, kad sociālās un biznesa intereses uzņēmumiem nav līdzsvarā.
„Ja ir skaidri redzams, ka tā biznesa tur ir vairāk nekā sociālo mērķu vai varbūt tieši otrādi – sociālā ir vairāk nekā biznesa mērķu, tad ir jāskatās, kā to risināt,” norāda Ūlande. “Jo, protams, ka likuma mērķis ir veidot uzņēmumus, kam ir gan ilgtspējīgs biznesa modelis, gan arī tiek sasniegti sociālie mērķi. Un gadījumos, ja sociālie mērķi vai tā sociālā ietekme ir pievilkti aiz ausīm vai tikai dokumentos uzrakstīti, bet praktiski īstenībā var redzēt, ka uzņēmums darbojas kā parasts uzņēmums, tad ir jādomā, kā to risināt un ar kādiem instrumentiem; tomēr pārbaudīt vai likt saprast uzņēmumam, ka viņam tā sociālā ietekme - grib vai negrib - bet ir jārada, ja viņš grib to statusu,” pauda Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītāja.
Kad Latvijas Radio sarunājas ar Labklājības ministrijas projekta „Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” vadītāju Juri Cebuli, sociālā uzņēmuma statusu ieguvis bija viens uzņēmums. Drīzumā statusu plānoja piešķirt vēl pieciem uzņēmumi, kas nu jau to ieguvuši. „Tas pirmais mums ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību ''Sv. Lūkas darbnīca''. Viņi nodarbojas ar māksliniecisko darbību, saistītu ar datorprogrammām, ar video noformējumu un telpisko noformējumu. Viņi plāno nodarbināt savā uzņēmumā no ieslodzījuma atbrīvotas personas,” saka Cebulis.
Pirms Sociālā uzņēmuma likuma spēkā stāšanās ministrijai grantu programmā bija pieteikušies 98 sociālie uzņēmumi. Tagad statusu likuma izpratnē var saņemt tikai sabiedrības ar ierobežotu atbildību, nevis biedrības un nodibinājumi.
Kopš spēkā stājies likums, ministrija saņēmusi ap 10 pieteikumu statusa saņemšanai likuma izpratnē.
