„Kalnleimaņu” mājās uz galda goda vietā „Sējēja” statuja, kuru saimnieki intereses pēc arī nosvēruši. Protams, prieks par balvu, bet, kā atzīst Lolita un Egons Zvirgzdi, tai pamatā ir ļoti smags darbs daudzu gadu garumā.
''Es saimniekoju no 1996. gada un sāku ar vienu gotiņu,'' stāsta Lolita.
''Tas ir viss pa ķieģelītim, pa gadam krāts un krāts, un viss ar savām rociņām nopelnīts, un sava veselība tur ir aizgājusi, pašu darbs no saulītes līdz saulītei,'' atceras Egons.
„Kalnleimaņos” tagad saimnieko arī Lolitas dēls Didzis Volrats ar savu dzīvesbiedri Daigu Baltiņu, viņš tad arī iepazīstina ar saimniecību, kurā pamatnozares ir piena lopkopība un gaļas lopu audzēšana:
''Vecākiem ir piena lopkopība, un es tā kā blakus tā lēnām, lēnām uz gaļas lopkopību [virzījos]. Nekas nav tā paņemts kā milzīgs kredīts un iepirkti lopi, tas viss pašu nopelnīts, tas ir kā blakus bizness, vairākas nišas, ar vienu nekas nav. Astoņdesmit ar kapeikām galvas ir, mēs to spējam un varam arī vairāk, bet vai vajag daudz?
Man nevajag strādniekus, es to daru pats, tad es zinu, ka es no rīta piecelšos, aiziešu izdarīšu un būs. Pats sev saimnieks un kalps.''
Saimniekojot te iztikts bez kredītiem, jo, kā vērtē jaunais saimnieks, tas gan liek paļauties tikai uz paša spēkiem, bet tā ir arī drošības sajūta, ka neesi nevienam parādā.
''Neviena tehnika nav kredītā, vienīgais, kas ir kredītā, tas ir mobilais telefons, vairāk nekā. Jo - ja tu nenopelni, ko tu vari zināt rītā, vai tu varēsi atmaksāt kredītu; tas ir Latgalē un visi lielie - kurš vainīgs, ka tu nevari atmaksāt kredītu, viņi paši, tā ir viņu atbildība.
Tas pats siens, kas palika un tais plūdos bija - nu jā, varbūt nepaspēja, bet es domāju, ka ik vienam sakarīgam saimniekam, par saviem lopiem domājošam... Man kā speciālistam gribas teikt, ka tam sienam jau vajadzēja būt pirms tam šķūnī, vai kaut kur citur novestam. Sienam bija jābūt jau mājās, tā ir pašu bezdarbība!'' savu uzskatu pauž Didzis.
Vidzemes laukos nu jau lielākoties gan lopkopībā, gan zemkopībā veidojas lielsaimniecības, bet „Kalnleimaņos” vērtē, ka mūsu laukos ir arī sava vieta nelielām ģimenes saimniecībām:
''Vidzemē, jā, nu te jau vairāk pārņem lielie, vecās mājas nojauks, nolīdzinās, būs kur iesēt graudus. - Piemēram, es negribētu tādā lielā, lielā saimniekot, es gribu pati par sevi, ar savu ģimeni, visus nodrošināt ar pašu audzētu, ar ekoloģisku, tīru produkciju. - Es domāju, ka arī mums saglabāsies tās ģimenes saimniecības, jo kaut vai ārzemēs, tai pašā Vācijā, ir nelielas saimniecības ar savām 60 slaucamajām govīm. Tās ir ģimenes saimniecības, tur arī neņem nevienu tādu darbinieku blakus, lai apsaimniekotu, es domāju, ka arī Latvijā būs tās ģimenes saimniecības. - Te visi ir pielikuši savu roku, lai kaut kas taptu! - Mums nevajag nekādus kalnus, mums, var teikt, ka savai izdzīvošanai, savai iztikšanai mums pietiek, mums pietiek,'' cits caur citu saka ''Kalnleimaņu'' apsaimniekotāji.
„Kalnleimaņos” šoruden vēl kāds nozīmīgs notikums – piedzimis desmitais mazbērns, viņa tēvs Didzis Volrats ne bez lepnuma saka – būs nākamais saimnieks – Alberts, kam drīz būs trīs nedēļas.
''Bērni ir izaudzināti, labi bērni ir izaudzināti, visi ir Latvijā, nekur nav projām ārzemēs, mazbērni aug, tagad jau desmitais mazbērniņš mums ir mājās, droši, ka būs nākošais saimnieks,'' priecājas Lolita.
''Jā, vēl druscītiņ vēlos palielināties, lai varu izaudzināt dēlu,'' - lai arī ir doma saimniecību paplašināt, tomēr, kā saka Didzis Volrats, tas būs pašu spēkiem, soli pa solim.
