ĪSUMĀ:
- Trešo valstu investīcijas vajadzētu pieskatīt
- ES dalībvalstīs trešo valstu investīcijas būtiski atšķiras
- Latvijā trešo valstu investīcijas nenozīmīgas
Jautājums par iespējām pilnveidot trešo valstu investīciju kontroles mehānismus un informācijas apmaiņu starp ES dalībvalstīm ir arī Eiropas Parlamenta dienaskārtībā.
„Draudi ir acīmredzami. Noteiktā brīdī valsts vai organizācija zaudē spējas pieņemt lēmumus, piemēram, par ārējo tirdzniecību. Var nonākt pat līdz zaudētai autonomijai kādā rūpniecības sektorā,” norāda Eiropas Parlamenta deputāts no Francijas Franks Prusts.
Viņš ir Eiropas Parlamenta ziņotājs par Eiropas Komisijas iesniegto priekšlikumu, kas tapis, reaģējot uz mudinājumiem pilnveidot no tā dēvētajām trešajām valstīm nākošu ārvalstu tiešo investīciju kontroli.
Dalībvalstu intereses atšķirīgas
Dalībvalstu vēlmes ir šķietami pretrunīgas – no vienas puses, tās vēlas saglabāt atvērtību pret investīcijām, kam ir nozīmīga loma jaunu darbavietu radīšanā un esošo saglabāšanā, taču, no otras puses, neslēpj bažas, ka daļu investoru uz ieguldījumiem mudina politiski, nevis ekonomiski apsvērumi.
Tas, ka valstu intereses ir atšķirīgas, ir likumsakarīgi, uzskata tirdzniecības un ārvalstu tiešo investīciju eksperte no „Copenhagen Economics” Eva Rītere Sunesena:
„Statistikas datos mēs redzam, ka vajadzība pēc ārvalstu tiešo investīciju pārbaudēm dažādās valstīs ir ļoti atšķirīga. Dažās valstīs potenciālo jūtīgās nozarēs ieplūst lielas valstij piederošu uzņēmumu investīcijas, kamēr citās tās ir ļoti nelielas. Vismaz vēsturiski.
Tas vedina atbalstīt mehānismu, ko varētu saukt par vietēja mēroga pieeju ārvalstu investīciju pārbaudēm. Tās lielā mērā atstātu vietējo valdību ziņā to, kādi investīciju pārbaužu mehānismi piemērojami konkrētās valsts situācijā.”
Latvijā trešo valstu investīcijas nelielas
Pie valstīm, kurās trešo valstu investīcijas uzskatāmas par samērā nelielām, pieder arī Latvija. Ārvalstu tiešo investīciju kopapjoms Latvijas ekonomikā sasniedz 14 miljardus eiro, kas ir aptuveni 54% no iekšzemes kopprodukta.
Dalot šo summu ar iedzīvotāju skaitu, sanāk vairāk nekā 6000 eiro uz vienu iedzīvotāju. Šis rādītājs ir būtiski mazāks par Eiropas Savienības vidējo rādītāju, kas ir 23 tūkstoši eiro uz vienu iedzīvotāju.
Latvijas Bankas Makroekonomikas analīzes daļas ekonomiste Linda Vecgaile atzīst, ka trešo valstu investīciju apjoms ir salīdzinoši nebūtisks.
„Par pēdējo desmit gadu periodu tās ir veidojušas aptuveni vienu ceturto daļu no visām uzkrātajām ārvalstu investīcijām. Pērn šī daļa pat nedaudz samazinājās. TOP desmitniekā ir tikai viena valsts, kas ir ārpus Eiropas Savienības. Tā ir Krievija. Pārējās valstis šajā topā ir Zviedrija, Igaunija, Kipra, Nīderlande, Lietuva, Vācija,” stāsta Vecgaile.
Viņa uzsver, ka dažviet par politiski jūtīgām uzskatīto Ķīnas tiešo investīciju īpatsvars Latvijā ir pavisam neliels:
„Pēdējos pāris gados uzkrātās tiešās ārvalstu investīcijas no Ķīnas ir 77 miljoni eiro. Kopumā šis rādītājs ir salīdzinoši mazs.
Ja mēs to pretstatām uzkrāto tiešo investīciju uzkrājumam no ārpus Eiropas Savienības valstīm, tad Ķīnas daļa veido 2%, bet, ja mēs to pretstatām visām uzkrātajām investīcijām, tā ir pusprocents. Lielākās ārvalstu tiešās investīcijas no Ķīnas ir koncentrējušās kokapstrādes, apģērbu un apavu ražošanas, kā arī nekustamā īpašuma un ēdināšanas nozarēs.”
Latvijā pie investoriem no trešajām valstīm tiek pieskaitīti arī investori no Norvēģijas un Šveices.
