STRUKTŪRA
“BaltCap“ ir Baltijas valstīs lielākais nebanku tiešo investīciju pārvaldītājs. Uzņēmums dibināts 1995. gadā Igaunijā, un tā struktūrā ietilpstošie “tematiskie” ieguldījumu fondi kopš šī gadsimta sākuma kļuvuši par ierastu sastāvdaļu reģiona korporatīvajā ainavā. Latvijā “BaltCap” fondiem piederējušas kapitāla daļas uzņēmumos “Stenders”, “Coffee Inn”, “Depo DIY”, “HansaMatrix”, “LightSpace Technologies”, “Pure Chocolate”, “Kool”, “Adam auto”, “Līgatnes papīrfabrika”, “Microlink”, “Primekss” un citos. Gandrīz 30 darba gados “BaltCap” ieguldījis apmēram 700 miljonus eiro aptuveni 100 uzņēmumos Baltijas valstīs un Polijā. Skandāls ar, iespējams, nozagto naudu saistīts ar vienu konkrētu fondu – Infrastruktūras, kas strādāja ar projektiem Lietuvā un Polijā, bet ne Latvijā.
Baltijā lielākais tiešo investīciju fondu pārvaldītājs "BaltCap" par to, ka atlaidis "vienu no labākajiem direktoriem", paziņoja jau pagājušā gada rudenī. Formulējumā bija minēts "finansiāls nesaimnieciskums", bet aizdomas bija par ko citu, – un Lietuvas tiesībaizsardzības iestādes sāka izmeklēšanu par iespējamo izšķērdēšanu. Janvāra beigās publiski izskanēja pirmais vērtējums, cik, iespējams, ticis izlaupīts – 17 miljoni eiro. Uzreiz kļuva skaidras divas lietas.
Pirmkārt, Baltijas balto apkaklīšu noziedzības vēsturē tas varētu būt rekords.
Otrkārt, šī lieta var kļūt par piemēru, kas tiks iekļauts vietējo biznesa augstskolu mācību programmās.
Parādoties jaunām detaļām (izlaupīti, iespējams, jau 40 miljoni, bet iepriekš minētie 17 miljoni ir "tikai" daļa, kas noteikti nospēlēta kazino; nu labi, bet kur tad pārējais? Un, starp citu, kur ir pats aizdomās turamais?), stāsta žanrs mainījās.
No krimināldrāmas līdz vodeviļai, no vodeviļas līdz patriotiskam bojevikam un atpakaļ līdz drāmai:
Šarūns Stepukonis dažos mēnešos paspēja vispirms bez pēdām pazust, pēc tam it kā doties karot uz Ukrainu ("nomazgāt kaunu ar asinīm" – tā joko konkurenti; drošticamu detalizētu informāciju par Stepukoņa militāro dienestu Ukrainā Rus.LSM.lv atrast neizdevās), bet gandrīz uzreiz atgriezties un nodot sevi tiesībsaizsardzības iestāžu rokās.
Kā kaut kas tāds vispār iespējams?
Šis jautājums saistībā ar "BaltCap" skandālu tiek uzdots viens no pirmajiem.
Neparasts ir viss.
Pirmkārt, summa. Jaunākā informācija ir par 40 miljoniem eiro, tomēr nav skaidrs, vai tā ir galīgā summa.
Otrkārt, termiņi. Pēc Igaunijas finanšu regulatora datiem, nauda no uzņēmuma nepamanīti aizplūda piecus ilgus gadus, no 2018. līdz 2023. gadam.
Treškārt, apmēram 17 miljoni tika pārskaitīti un nospēlēti kazino, turklāt gan bankas (kas veica maksājumus), gan pats kazino esot pārbaudījuši šīs transakcijas un… uzskatījuši šādu summu izcelsmi par drošu.
Visbeidzot, ceturtkārt. "BaltCap" ir Baltijas privātā kapitāla nozares veterāns un līderis ar pieredzi, kas gūta vairāk nekā 25 gadus, arī "mežonīgajos deviņdesmitajos", un varētu likties, ka tam ir procedūras, kas spēj novērst – un tām būtu jānovērš! – banālas iekšējās izlaupīšanas riskus. Tā instrumentos tika ieguldīti gan Eiropas Investīciju bankas līdzekļi, gan iedzīvotāju uzkrājumi (ar "Swedbank", SEB, "Citadeles" un LHV starpniecību). Pēc idejas, tas arī ir uzticamības apliecinājums.
"Kurš vainīgs? Fonds, kurā nebija pienācīgas iekšējās kontroles? Bankas, kuras neapturēja miljonu pārskaitījumus, kas adresēti kazino? Pats kazino?" – jautā viens no Lietuvas finansistiem tīklā "LinkedIn". Atbildes acīmredzot sekos vēlāk. Rus.LSM.lv aptaujātie investīciju fondu pārvaldnieki pirmām kārtām sliecas saskatīt problēmu "BaltCap" iekšējā uzraudzībā.
Kā tika atklāts caurums. Anekdote vai patiesība?
Stāsts par to, ka finanšu caurums "BaltCap" tika atklāts gandrīz vai nejauši – urķīga analītiķa dēļ – nozarē tiek stāstīts jau vairākus mēnešus. Lūk, tā būtība.
Lai novērtētu kāda investīciju projekta Polijā vērtību un ienesīgumu, "BaltCap" piesaistīja finanšu analītiķi. Grāmatvedības atskaitēs viņu mulsināja netipiski liels avansa maksājumu apmērs par pakalpojumiem. Analītiķis sāka uzdot pārvaldniekam – bet tas bija Šarūns Stepukonis – jautājumus: bet kāpēc mēs šim uzņēmumam tik daudz maksājam avansā? Atbildes viņš vai nu nesaņēma, vai arī neuzskatīja par pārliecinošām, bet savus jautājumus pāradresēja "BaltCap" galvenajai mītnei Igaunijā. Tā, teikt, es te kaut ko nesaprotu, vai jums šīs summas nešķiet dīvainas?
Galvenajā birojā paskatījās un saķēra galvu: kas tad tas?
Skan kā korporatīvā anekdote. Vai tā patiešām bija?
"Mēs varam apstiprināt, ka "BaltCap" kopīgie risku pārbaudes un pārvaldīšanas instrumenti palīdzēja atklāt prettiesiskas darbības," tā, īstenībā neko neapstiprinot, bet arī nenoliedzot, uz Rus.LSM.lv jautājumu atbildēja viens no "BaltCap" pārvaldošajiem partneriem Simons Gustainis.
Kāpēc neviens neko neredzēja. Divi iemesli
Viens no "BaltCap" konkurentiem, atbildot uz Rus.LSM.lv jautājumu, kā tā var būt, nosauc divus iespējamos iemeslus. Acīmredzot uzņēmumā nav bijis iekšējās kontroles sistēmas, turklāt zagšanā aizdomās turamais darbinieks bijis ļoti labi ieredzēts.
"Šarūns bija pazīstams ar to, ka savu darbu darīja ļoti labi, – viņš bija ļoti sekmīgs menedžeris. Pelnīja uzņēmumam daudz naudas, slēdza izdevīgus darījumus.
Tātad viņam uzticējās un viņu ne īpaši pārbaudīja.
Un tā ir galvenā problēma – acīmredzamā risku kontroles sistēmas izgāšanās pašā "BaltCap". Tas ir tāpat kā izsniegt ģenerālpilnvaru – ņem un dari, ko gribi," saka RusLSM.lv avots.
Ideālā situācijā – ja iekšējās uzraudzības sistēma darbojas efektīvi, zādzība jāpamana jau pēc pirmā lielā naudas pārskaitījuma. Ļaunākajā gadījumā – sagatavojot ceturkšņa finanšu atskaiti, tas ir, ne vēlāk kā pēc trim mēnešiem.
"Ja mūsu uzņēmumā vadītājs brutāli nozagtu vairākus miljonus – bet tehniski tas ir izpildāms, veikt šādu naudas pārskaitījumu [ir iespējams] –, viņam tūlīt pat būtu jābēg. Jo akcionāri par to uzzinātu – ne vēlāk! – kā pēc divām nedēļām. Bet visticamāk, ka agrāk. To var salīdzināt ar aplaupīšanu: tīri tehniski tu vari uz ielas pieiet cilvēkam un atņemt mobilo tālruni, taču šis noziegums nepaliks nepamanīts.
Taču nozagt tā, lai neviens nepamanītu, – man likās, ka investīciju fondu pārvaldīšanā kaut kas tāds nav iespējams.
Ja transakcijās parādīsies kaut vai kaut kas nedaudz neparasts – vispirms grāmatvedis uzdos jautājumus, bet pēc tam arī padome pieprasīs atbildes. Taču "BaltCap" šī zagšana turpinājās, cik saprotu, piecus gadus vai vairāk. Un neviens neko neredzēja?" viens no kolēģiem un konkurentiem ir neizpratnē.
Pašā "BaltCap" atbild, ka sistēma viņiem bijusi, taču…
"Enerģiska un apdāvināta personība, kas nevērīgi izturas pret savu nākotni, var kādu laiku palikt nepamanīta," Rus.LSM.lv skaidro pārvaldošais partneris Simons Gustainis. Nozares pārstāvjus tāds paskaidrojums ne īpaši pārliecina: ja zagšana turpinājās gadiem, tas vairs nav "kādu laiku". (Lietuvas sabiedriskajiem medijiem Gustainis teiks, ka investīciju biznesā ir pieņemts, ka fonda partneris saņem uzticības kredītu un lielu varu uzņēmumu un to finanšu pārvaldīšanā.)
Iespējams, lieta tāda, ka "BaltCap" vēsturiski nav bijis bankas meitasuzņēmums, tāpēc nav "mantojis" masīvu iekšējo birokrātiju, arī pārmērīgi piesardzīgajās iekšējās uzraudzības procedūrās. Šī versija izskan no tiem finansistiem, kuri agrāk paši strādājuši bankās.
"Normāla situācija ir tāda, ka ir sistēma un tiek kontrolēta izpilde, ir atbildīgie par ievērošanu, kā arī reizi gadā to visu pārbauda auditors, kurš nav atkarīgs no jūsu priekšnieka.
Viss ir ļoti garlaicīgi un apnicīgi, ne soli pa kreisi, ne soli pa labi, viss tikai pēc šablona.
Domāju, ka "BaltCap" gadījumā tādas sistēmas nebija vai arī sistēma ietvēra tikai pašu fondu, bet ne zem tā esošos uzņēmumus," pieļauj viens no Rus.LSM.lv sarunbiedriem.
Kā nozagt 30 (vai jau 40?) miljonus
Bet kā tieši var izņemt no uzņēmuma miljoniem vērtas summas? Pašā "BaltCap" detaļas neatklāj, atsaucoties uz izmeklēšanas noslēpumu.
Saka vienīgi, ka tikuši viltoti dokumenti un paraksti. Tāpat zināms, ka līdzekļu piesavināšanās, domājams, atklāta vairākos Stepukoņa vadītā "BaltCap" infrastruktūras fonda uzņēmumos. Šis fonds nodarbojas ar būvniecību un infrastruktūras projektu iegādi Baltijas valstīs un Polijā.
Gadījumā konkrēti ar infrastruktūras fondu visticamākais variants ir fiktīvi pakalpojumi, pieļauj Rus.LSM.lv avoti finanšu nozarē:
"Ir divi iespējami zagšanas varianti. Pirmais, ja fonds jau visus [objektus] uzbūvējis un nekustamais īpašums jau ģenerē naudas plūsmas no īres un citiem maksājumiem, tad var notikt šo maksājumu piesavināšanās, to pāradresēšana uz "vajadzīgu" uzņēmumu kontiem. Tomēr, spriežot pēc izskanējušajām summām desmitiem miljonu apmērā, tāds variants ir maz iespējams. Izīrēšana nedos tik lielus ieņēmumus.
Otrs variants, kurš šķiet reālāks, – pāradresēt nevis ieņēmumus, bet izdevumus.
Tātad vēl būvniecības stadijā – piemēram, slēgt līgumus ar "saviem" uzņēmumiem un maksāt tiem par fiktīviem pakalpojumiem. Šajā stadijā aiziet daudz naudas, un šīs lielās finanšu plūsmas hipotētiski ir vieglāk pāradresēt "uz turieni, kur vajag". Un kā tu pārbaudīsi, ka pakalpojums bija fiktīvs un netika sniegts?"
Investori zaudē arī vairāk. Bet ne kazino
"Varu vienīgi apstiprināt, ka Šarūns bija viens no labākajiem investīciju direktoriem kompānijā. Pēc virknes spožu un veiksmīgu investīciju viņš nodibināja "BaltCap" infrastruktūras fondu un kļuva par tā vadītāju, kā arī veica tajā vairākus paraugdarījumus. Uzticības līmenis, kuru viņam izrādīja firma, patiešām bija ļoti augsts," Rus.LSM.lv skaidro "BaltCap" pārvaldošais partneris Simons Gustainis.
Savukārt Šarūna kolēģi un konkurenti nesliecas uzskatīt, ka veiksmīgais profesionālis jau no paša sākuma plānojis izlaupīt miljonus, – tādā gadījumā viņš droši vien ar naudu pazustu daudz agrāk. Visdrīzāk, ka problēma ir viņa mānijā uz azartspēlēm.
"Man šķiet ticamāk, ka cilvēks gribēja nepamanāmi paņemt no uzņēmuma konta, teiksim, 300 tūkstošus eiro, paspēlēt kazino, kļūt ļoti bagāts un tikpat nepamanāmi atlikt šos 300 tūkstošus atpakaļ.
Tomēr pakāpeniski zaudētā summa palielinājās, likmes kazino auga. Iespējams, viņš līdz pašām beigām cerēja, ka spēlējot kuru katru brīdi atvinnēs," pieļauj viens no nozares kolēģiem.
Ja runājam par sekām Latvijas pensiju nozarei, kas "BaltCap" dēļ zaudējusi vairākus miljonus eiro, tas patiešām ir sīkums uz to septiņu miljardu eiro fona, kas ir Latvijas pensiju sistēmas otrajā līmenī. Cits jautājums ir par principu, ka naudu var tā vienkārši paņemt.
"Pensiju un jebkuri citi fondi dažkārt zaudē daudz lielākas summas tirgus svārstību dēļ. Tas ir normāli, tas ir sistēmas risks, ar kuru mēs strādājam," Rus.LSM.lv skaidro viens no pensiju ieguldījumu nozares dalībniekiem.
Taču risks, ka fonda pārvaldnieks jūsu naudu vienkārši nospēlēs kazino, – tas jau ir aiz normālā robežas.
Investori tādas spēles nespēlē, bet, ja kādreiz zaudē, tad ne tādā veidā!"
Un ko tagad
Lietuvas un Igaunijas regulatori neatzīst savu atbildību un rāda ar pirkstu viens uz otru. Lietuvas centrālā banka paziņoja, ka ar Igaunijas "BaltCap" uzraudzību bija jānodarbojas Igaunijas kolēģiem. Tie savukārt atgādināja, ka iespējamais noziegums atklāts Lietuvas un Polijas meitasuzņēmumos.
Šarūns Stepukonis atgriezās Lietuvā 12. februārī, un tiesa viņam noteica drošības līdzekli apcietinājumu uz divām nedēļām. Izmeklēšana turpinās. Daži pensiju pārvaldnieki jau pauduši cerību, ka "BaltCap" tiem atlīdzinās zaudējumus.
