Sarunai par to, kā tad šobrīd sokas tūrisma jomā, Staiceles tūrisma informācijas centra vadītāja Inese Timmermane izraudzījusies plostu jeb Salacas ūdenstramvaju. Tā izveidotājs un kapteinis ir staicelietis Vairis Kuzins.
"Desmitā sezona, citur bija un uz Salacas nav, nu tad tapa arī uz Salacas, viņš uz plastmasas kannām turas, 200 gabali 20 litru kannas saliktas koka rāmī un grīda virsū," stāsta Kuzins.
Plosta kapteinis stāsta, ka par braucēju trūkumu sūdzēties nevarot, tie ir gan tūristi, gan arī ir, kas izvēlas, braucot pa Salacu, atzīmēt jubilejas, svinēt svētkus: "Vietējie, kas grib nosvinēt dzimšanas dienu, kāzas ir bijušas, pat sarakstīšanās ir bijusi uz plosta."
Bet kā ir ar tūristiem, kas apceļo Latviju, vai arī tie iegriežas šajā Vidzemes mazpilsētā? Tūrisma informācijas centra vadītāja Inese Timermane teic: "Ļoti darbīgi ir sākusies jaunā tūrisma sezona, man jau gribas teikt, ka vispār tā sezona nebija beigusies, kādreiz agrāk, kad es tikko sāku strādāt, bija tā, ka sezona sākās ar Muzeju nakti, tad arī visi sāka braukt ekskursijā, bet tagad jau brauc visu laiku, brauc ar grupiņām, brauc ar ģimenēm, vairāk jau ar ģimenēm, tas jau iesākās pandēmijas laikā. Pēdējos gadus tikai tie, kas ienāk tūrisma informācijas centrā, man ir 5-6 tūkstoši pa gadu, pat ir bijis līdz 9 tūkstošiem, tas nav maz priekš šādas te mazpilsētas, un katrs, kas atbrauc, jau neienāk tajā tūrisma informācijas centrā, es jau uzskaitu tikai tos, kas ienāk."
Inese Timermane stāsta, ka galvenokārt jau ierodas ceļotāji, kuri vēlas būt pie dabas un meklē mieru, klusumu: "Apkārt Staicelei ir pavisam 15 purvi, kuros ir iespēja iet ar purva kurpēm, mums ir purva zinātniece, viņa ļoti interesantas ekskursijas vada. Vēl viens no tūrisma objektiem ir lībiešu muzejs "Pivālind", ar visām savām tradīcijām un stāstiem par Staiceli. Ir Audēju namiņš, kur ir iespējams vērot, kā notiek aušana, iespējams pašam iesēsties stellēs. Bet ir jau, kas atbrauc: "Jums te nekā nav, te nekā nav, ko darīt."
Protams, mēs jau arī gribētu, lai mums būtu, kāds uzņēmējs, kas uztaisa, piemēram, ūdens atrakciju parku uz Salacas, ir jau idejas visādas."
Protams, Staiceles galvenais tūristu pievilkšanas objekts ir Salaca, un līdz ar to te daudzi uzņēmēji darbojas ūdenstūrismā, iznomā laivas, inventāru. Tā nesen no pierīgas uz Staiceli, nopērkot te īpašumu, sava uzņēmuma bāzi pārcēla Gita un Kaspars Apiņi-Niedras kas stāsta: "Tā veiksmīgi ir sakārtojies dzīvē, ka mēs esam nokļuvuši šeit un šeit mēs plānojam to galveno mūsu bāzi, kur turēt laivas, arī kempingu, kur aicināt draugus un klientus. Kad mēs vēl nebijām Staicelē, kad mūsu laivotāji brauca pa Salacu, mēs meklējām, kur viņiem palikt, īsti nebija nekā, pilnīgi nekā."
To, ka Staicelē tūrisma nozarē ienāk jauni uzņēmēji, arī Inese Timermane vērtē atzinīgi: "Ir ļoti jāstrādā pie tām atpūtas vietām, jo šeit šajā posmā, no Mazsalacas līdz pat Salacgrīvai, nav neviena vietiņa, kur varētu nakšņot zem jumta, izņemot Staicelē ir kempinga mājiņas, bet pamatā visur ir zem klajas debess jānakšņo, teltīs."
Ar ko vēl mazpilsētā varētu ieinteresēt tūristus? Vaira Kuzina vadītais plosts ir piestājis pie Staiceles papīrfabrikas, kas nu jau kuro gadu desmitu stāv tukša un laika zobs dara savu, taču interese par tās apskati esot. Inese Timermane turpina: "Tas jau ir sava veida Staiceles simbols, gan tas skurstenis, gan tas aizsprosts, par kuru tagad daudz runā. Ir tūristu grupas, kas grib ieiet arī fabrikā, viņi grib apskatīt, tas nekas, ka tur ir tā, kā ir, diezgan bēdīgā stāvoklī, bet viņi grib redzēt, mums ir idejas par to, ka mēs ar laiku tur varēsim kaut kādu ekspozīciju izveidot, mums ir sarunas ar tiem īpašniekiem un viņi arī ir ļoti pretimnākoši.
Tas industriālais tūrisms pasaulē vispār ļoti attīstās, tā kā par to ir visādas idejas."
Savukārt Salacas plosta saimnieks Vairis Kuzins stāsta, ka arī viņam jaunums ir plosta platforma, kuru varētu izmantot kā peldošu skatuvi: "Lapenīte virsū, peldošā estrāde uz ūdens, koncerti, vai teātri, vidū upei viņu noenkuro, uz viņas muzikanti, un skatītāji sēž krastā."
"Mums ir arī idejas, ka mēs kaut ko tādu gribētu arī Staicelē, centrā, bet nu visur jau tikai tā naudiņa vajadzīga, jāmeklē Eiropas finansējums, kāds atbalsts," teic Inese Timermane, norādot, ka iecere par peldošo skatuvi varētu īstenoties jau šovasar, vienā no Limbažu astoņsimtgades pasākumiem.
Pavisam drīz klāt Jāņi, kas Staicelē tiek svinēti ar kādu tradīciju, kas aizsākusies jau trīsdesmitajos gados. Inese Timermane skaidro: "Mums būs tradicionālais Ziemeļu–Dienvidu gājiens, kā jau katru gadu tajā dienā Staicele sadalās divās tādās nosacīti naidīgās frontēs Ziemeļos un Dienvidos, ziemeļnieki saģērbjas viscaur zilos tērpos un sapulcējas Līvānu ciematā, ņem kādu zilu traktoru, vai zilu mašīnu, visu, kas ir zils, dienvidnieki savukārt pulcējas pie baznīcas un viņi saģērbjas viscaur sarkani, tad dodas abi uz centra pusi, no vienas puses un no otras. Viņi satiekas uz tirgus laukuma, tad tur ir apdziedāšanās un pilsētas saimnieks sagaida ar sieru, alu, kvasiņu, apdziedās un tad dodas uz futbola laukumu, tad ir tā tradicionālā Ziemeļu-Dienvidu futbola spēle, pēc spēles vakarā ir teātra izrāde, vietējais amatieru teātris mācās jaunu lugu par Jāņiem un par līgošanu, pašā vakarā ir zaļumballe un tad līgo līdz rīta gaismai.
Tā kā brauciet pie mums līgot!"
Līgo naktī nu jau tradicionāli Salacā dodas arī Vaira Kuzina vadītais plosts.
