Tautas lietišķās mākslas studijā "Staicele" dziesmas skan bieži, īpaši mēnesī, kad audēju pulciņš svin 65 gadu jubileju. Sākotnēji studiju dibināja, jo pēc garās darba dienas Staiceles papīrfabrikas darbiniekiem vajadzēja atrast kādu aizraušanos.
"Meitenes sākotnēji mājās sāka nodarboties ar rokdarbiem, un no 1958. gada tika nodibināts audēju pulciņš," atcerējās Tautas lietišķās mākslas studijas "Staicele" vadītāja Inese Timermane.
Gandrīz katru dienu aušanas darbnīcā dažādus daiļrades darbus auž 14 audējas.
70. un 80. gados audējām bija pievienojušies arī daži kungi, un toreiz dalībnieku skaits sasniedza pat vairāk nekā 70 dalībnieku.
"Tajā laikā arī nebija tik daudzas stelles, cik tagad ir. Tad ir bijis stingri pēc pieraksta," stāstīja Inese Timermane.
Aušana ir māksla, kurai daudzi pievērsušies jau no bērnības. Un tieši tas ir būtiskākais, lai arī tālāk dzīvē izvēlētos nodarboties ar šo amatu.
"Es uzaugu pie vecmāmiņas, un viņas vaļasprieks bija aust studijā "Staicele". Es, tāda maza meitene, tiku ņemta līdzi. Sēdēju zem stellītēm un adīju zeķītes. Vasarā, kad paaugos, tad drīkstēju sev lellēm aust tāda sedziņas no kokvilnas," stāstīja audēja Iveta Apsīte.
Ilgāko laiku aušanā aizņem idejas uzlikšana uz papīra. Pats aušanas ilgums ir atkarīgs no darba lieluma.
"Ideja dvēselē jāizdomā, tad tiek uzzīmēts mets un saskaitīti diegi. Tad ir jāveido audums, tiek šķērēts," klāstīja Iveta Apsīte.
Staicelietes tomēr satrauktas par to, kurš pārmantos viņu prasmes, kurš noturēs godā aušanu.
"Man liekas, tā tendence tāda, ka ir diezgan daudz vecāka gada gājuma cilvēku. Jauniešus vajadzētu vairāk piesaistīt aušanai, lai būtu pārmantojamība," sprieda Inese Timermane.
Šajā mākslas studijā jauniešu ir maz; arī daudzās citās aušanas studijās gados jaunāku cilvēku piesaiste būtu vairāk vajadzīga, lai varētu drošāk runāt par aušanas tradīciju saglabāšanu.
