Aizvadītajā nedēļā Hojers piedalījās arī diskusijās Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas sanāksmē Vašingtonā, kur Ukrainas atbalsts bija viens no centrālajiem tematiem.

ASV galvaspilsētā viņu uz interviju aicināja Latvijas Radio korespondents Artjoms Konohovs. 

Artjoms Konohovs: Kur ir Eiropas Investīciju bankas vieta starp dažādām pasaules iestādēm, kas atbalsta Ukrainu?

Verners Hojers: Mēs piedzīvojām fundamentālas pārmaiņas 2014. gadā, jo tad notika Krimas aneksija. Tobrīd mēs izdarījām skaidrus secinājumus un sapratām, ka šis cilvēks neapmierināsies tikai ar Krimu. Mēs redzējām, ka Ukraina varētu būt tikai pirmais mērķis un tālāk viņu interesētu arī visa Dienvidaustrumeiropa. Tādēļ mēs atteicāmies no liela projekta sadarbībai ar Krievijas ražotājiem un tā vietā novirzījām šos līdzekļus projektiem Ukrainā un citās Eiropas Savienības (ES) kaimiņvalstīs. Paldies Dievam, ka mēs esam pieņēmuši šo lēmumu ļoti laicīgi. Līdz ar to, tagad mēs aktīvi strādājam Ukrainā, mēs to labi pazīstam, cilvēkiem ir pieredze, un tāpēc es domāju, ka mēs varēsim panākt jūtamu rezultātu. 

Starp starptautiskajām finanšu iestādēm ir dabīgs pienākumu sadalījums. Mēs spēlējam savu lomu un gribam to turpināt darīt. Mūsu gadījumā tam ir vajadzīgs atbalsts no Eiropas Savienības dalībvalstīm un Eiropas Komisijas, jo, ja mēs, piemēram, ieguldām infrastruktūras projektos Ukrainā un finansējam tilta izbūvi, ko nesen jau sagrāva Krievijas armija, tad pastāv iespēja, ka to atkal sagraus. Līdz ar to tam ir augsts risks un šis risks ir jāatsver. Tādēļ mums ir vajadzīgas Eiropas Savienības un visu dalībvalstu garantijas.

Cik lielu atbalstu Ukrainai jūs esat snieguši, kopš sākās iebrukums?

Kopš sākās iebrukums mēs esam izmaksājuši gandrīz divus miljardus eiro. Ātrums šajā gadījumā nav pats svarīgākais, tomēr ir būtiski, ka cilvēki var paļauties uz izvēlēto virzienu un to, ka nauda nonāks tur, kur tā ir nepieciešama. Tas var paņemt nedaudz ilgāku laiku, bet, manuprāt, tas ir prātīgs veids, kā saglabāt uzticību šim procesam. Turklāt tad, kad runa ir par konkrētu palīdzību Ukrainas iedzīvotājiem, tad Eiropas Investīciju bankas uzticamība ir ne ar ko nesalīdzināma.

Cik gatavas Eiropas Savienības valstis šobrīd ir sniegt jums garantijas? Un ko tas, jūsuprāt, liecina par viņu vēlmi palīdzēt Ukrainai?

Protams, ja es būtu finanšu ministrs, tad es arī nesteigtos sniegt šādas garantijas. Bet tas ir tehniski nepieciešams.

Tomēr mani pozitīvi pārsteidz ES dalībvalstu noturība. Tā ir apbrīnojama. Valdības tagad sāk izjust spiedienu no saviem vēlētājiem, kuri vaicā – cik ilgi tas viss vēl turpināsies?

Kāpēc mēs vēl neesam panākuši veiksmīgu iznākumu? Tāpēc mums būtu ne tikai jāapbrīno ukraiņu noturība, bet arī pašiem jāpaliek noturīgiem un jāsaka, ka esam uz pareizā ceļa un turpināsim atbalstīt Ukrainu.

Jūs piedalījāties sanāksmē par atbalstu Ukrainai, un tās sākumā Starptautiskā Valūtas fonda vadītāja Kristalina Georgijeva sacīja, ka Ukraina ārkārtīgi labi tiek galā ar saviem uzdevumiem par spīti ļoti sarežģītai situācijai. Vai jūs piekrītat viņas viedoklim?

Pilnībā! Turklāt, zināt, es neesmu naivs, kad runa ir par Ukrainu. Pēdējo 20 gadu laikā man ir bijusi dažāda pieredze ar šo valsti. Es atceros, ka kāda Kijivas apmeklējuma laikā toreizējais prezidents Porošenko un viņa komanda man skaidroja, ka šajā valstī šur un tur nevar iztikt bez nelielas korupcijas. Pašreizējā valdība nopietni cenšas to pārvarēt, un mums tas būtu jāatbalsta.

Dažreiz mēs tiekam kritizēti, ka mēs pārāk lēni izmaksājam naudu. Bet tas ir tādēļ, ka mēs neuzskatām sevi par Ukrainas krājkasi. Mēs izmaksājam līdzekļus tikai tad, kad akmens ir ielikts zemē. Tas nozīmē, ka mēs tērējam naudu tad, kad tā tiek tiešām izmantota tiltiem vai universitātēm, vai dzelzceļa sliedēm, kas ir nepieciešamas.

Ja runājam nedaudz plašāk: vai jūs saredzat pietiekami lielu vēlmi turpināt atbalstīt Ukrainu un atrast vajadzīgos līdzekļus? Runa ir par 411 miljardiem dolāru. Protams, ka ne visa nauda ir vajadzīga uzreiz, bet tik un tā – tā ir milzīga summa.

Jā, tā ir milzīga summa. Kad es oktobrī Berlīnē piedalījos Ukrainas samitā, es teicu sanākušajiem, ka viņi mētājas ar skaitļiem, ko neviens Eiropas iedzīvotājs līdz galam nevar saprast. Tas vairāk traucē, nekā palīdz.

Mums būtu jāsaka, ka tas būs ārkārtīgi dārgi. Bet ir skaidrs, ka, ja mēs neatbalstīsim Ukrainu jau tagad un nesāksim tās atjaunošanu jau tagad, tad kādā brīdī, kad tiks parakstīts miera līgums un uz tā nožūs tinte, mēs redzēsim, ka šī summa būs tikai lielāka.

Visbeidzot, izskan arī kritika, ka visi šie aizdevumi iedzīs Ukrainu pārāk lielos parādos, ko tā nekad nespēs atmaksāt. Tāpēc viņiem drīzāk vajadzētu piešķirt, nevis aizdot naudu. Kāds ir jūsu viedoklis par to?

Ir skaidrs, ka Ukrainai vajadzēs piešķirt daudz naudas. Mēs nevaram to piešķirt tāpat vien, jo mums šī nauda vispirms pašiem ir jāaizņemas. Tādēļ mēs varam tikai iedrošināt mūsu akcionārus, Eiropas Savienības dalībvalstis, piešķirt vairāk grantu. Tomēr es gribētu teikt, ka šo naudu būtu lietderīgāk dot tādām starptautiskajām finanšu iestādēm kā Eiropas Investīciju banka, jo mēs spējam to pavairot. Viens miljons, kas ir iedots kādam saņēmējam Ukrainā, ir viena lieta. Savukārt miljons, kas iedots tādai starptautiskai finanšu iestādei kā Eiropas Investīciju banka, kas var krietni palielināt šo summu, nozīmē, ka būs pieejami desmit, piecpadsmit vai divdesmit miljoni eiro. Mēs varam būt krietni efektīvāki, ja mēs apvienojam aizdevumus un grantus, nevis tikai izmetam naudu grantos.