ES kohēzijas komisāri uz sarunu aicināja LTV žurnālists Krišs Kairis.
Krišs Kairis: Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kā Latvijai veicas ar Eiropas Savienības fondu apgūšanu?
Eliza Ferreira: Jā, Eiropas Savienībā mums ir saliedētības princips – mēs intensīvāk atbalstām tos, kuri ir vājāki un kuri nevar sevi uzturēt. Viņi nevar atbalstīt savu izaugsmi. Un šajā ziņā Latvija no ienākumu līmeņa, kas bija zem puses no Eiropas vidējiem rādītājiem, ļoti ātri nonāca līdz vidējam. Un tagad tas ir ļoti tuvu 75%. Tas strauji tuvojas. Otrs rādītājs ir līdzekļu izpildes līmenis, jo jāpārliecinās, ka 2014.–2020.gada periodam ir limits.
Tātad tas ir ilgtermiņa finansējums, lai tiešām mēs varētu uzsākt projektus, kas ir arī ilgtermiņa un kas veicina valsts attīstību ilgtermiņā. Un, kad mēs sakām 2014.–2020. gadu, noteikums ir tāds, ka jūs varat saņemt samaksu līdz 2023. gadam. Tātad šogad ir jāslēdz finansējums un programmas, kas sākās 2014. gadā. Un šis ir brīdis, kad mēs intensīvāk skatāmies uz izpildi. Latvija patiesībā ir ļoti tuvu Eiropas vidējam rādītājam, vēl ir nedaudz darāmā.
Bet domāju, ka līdz šī gada beigām jūs varēsiet izmantot visu šo pieejamo naudu un sākt jauno finansēšanas periodu. Tātad nauda šobrīd nav problēma.
Cita lieta, ko jūs darāt ar naudu. Un tieši tur mēs vēlamies koncentrēt arī savu uzmanību, jo šobrīd Eiropas Savienības atbalsts ļoti lielā mērā ir vērsts uz tādas attīstības veicināšanu, kurā tiek izmantota mazāk fosilā enerģija, kas nav atkarīga no importētā fosilā kurināmā, jo īpaši no austrumiem, no Krievijas.
Otra joma ir cilvēku kvalifikācija, inovācijas, pētniecība. Tātad ekonomikas vērtības palielināšana. Un trešā dimensija ir līdzsvarot visu valsti attiecībā pret labākajiem Eiropā, bet arī iekšēji.
Un mēs zinām, ka ir atšķirība starp dzīves līmeni šeit, Rīgā, salīdzinājumā ar valsts austrumu daļu. Tiešām ir sanācis, ka Latvijas valdība un Eiropas Komisija strādā kopā, lai uzlabotu dzīves kvalitāti šajās jomās.
Tātad, ja es izvēlētos trīs vispārīgus vēstījumus, tie būtu minētie, un Latvija darbojas ļoti labi. Un dialogs ar valdību parādīja, ka mēs esam saskaņoti ar šiem mērķiem.
Latviju, tāpat kā daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis, var iedalīt divās zonās – galvaspilsētā, mūsu gadījumā Rīgā, un citās vietās. Vai Eiropas Savienības kohēzijas fondu finansējumam vajadzētu nonākt tikai pie nomaļākām valsts daļām?
Jā, tā ir parādība, kas vērojama ne tikai Latvijā. Eiropā mums ir daudz reģionu, kas zaudē iedzīvotājus un noveco.
Tā nevar noturēt kvalificētus jauniešus. Tā ir Eiropas problēma. Mēs to risinām. Bet tas ir vairāk jūtams atsevišķos reģionos.
Tātad, ko mēs cenšamies darīt, ir dialogā ar valdībām sagatavot attīstības plānus, kuros ņemtas vērā dažādu reģionu atšķirīgās iezīmes un jo īpaši lauku apvidos. Ir svarīgi, lai noteiktas funkcijas būtu pieejamas reģionu centros, jo jums ir jābūt pieejai veselības sistēmai, piekļuvei izglītībai, piekļuvei internetam, piekļuvei sabiedriskajiem pakalpojumiem.
Šiem centriem ir ļoti svarīga funkcija, tie ir kā enkuri apkārtējām teritorijām. Tātad attiecības starp pilsētu un apkārtējo lauku teritoriju ir ļoti svarīgas, ļoti svarīgas.
Lai cilvēkiem, kas dzīvo ārpus pilsētām, kā pilsoņiem ir viss, kas vajadzīgs mūsdienu Eiropā.
Mēs visā Eiropā redzam lauku apvidus, kam izdevies izveidot interesantu biznesu, kas rada pievienoto vērtību noteiktiem lauksaimniecības produktiem. Daži izstrādā jaunus ķīmiskos produktus lauksaimniecībai. Daži attīsta tūrismu, ilgtspējīgu tūrismu.
Citi izdara likmi uz atjaunojamo enerģiju, ilgtspējīgiem mežiem. Tātad jūs redzat daudz labu piemēru, un mēs arī veicinām sava veida tīklu starp dažādiem reģioniem visā Eiropā, lai mēs varētu iegūt labus piemērus, kas var būt iedvesmas avots mums visiem.
Un tāpēc, kad es dodos uz kādu valsti, cenšos doties ārpus galvaspilsētām, un to es arī šeit darīšu. Tātad, mēģinot izprast dažādus apstākļus, un patiesībā šeit jums ir daudz vēstures, daudz arī mantojuma, daudz kultūras un daudz vides vērtību. Uz tā ir iespējams attīstīt ilgtspējīgu biznesa modeli, kas rada darba vietas arī ārpus lielajām pilsētām.
Pandēmijas laikā mēs sapratām, ka, lai attīstītu uzņēmējdarbību vai strādātu uzņēmumā, nav obligāti jāatrodas pilsētas centrā.
Tātad vidēja lieluma pilsētām tagad ir milzīga iespēja augt, attīstīties. Un valsts interesēs ir veidot daudzpolāru attīstības stratēģiju, nevis izdarīt likmi tikai uz vienu centru. Kā mēs visi zinām, dažādošana vienmēr ir labākais noturības mehānisms.
