Luksemburgā mīt aptuveni 660 tūkstoši cilvēku jeb par teju 50 tūkstošiem vairāk nekā Latvijas galvaspilsētā Rīgā. Mājokļu krīze šajā valstī ir kļuvusi par galveno problēmu daudzu cilvēku – kā pilsoņu, tā arī ārvalstnieku ikdienā, vēstīja ziņu aģentūra AFP.
Paskāla Zorū ir skolotāja un trīs bērnu māte. Viņa uz pašvaldības piešķirto mājokli gaidījusi piecus gadus.
"Mājokļu tirgū divu istabu dzīvokļa īre ir vismaz 2000 eiro, un ar viena cilvēka ienākumiem to nosegt ir grūti," viņa stāstīja AFP. "Trūkst pieejamu mājokļu – īpaši jauniešiem un nepilnām ģimenēm," viņa piebilda.
Viņas teiktajam piekrita arī Luksemburgas Mājokļu tirgus izpētes centra pētnieks Antuāns Pakū:
"Arvien vairāk Luksemburgas iedzīvotāju pārvācas uz Vāciju, Beļģiju vai Franciju tikai tāpēc, ka īres maksa un nekustamā īpašuma cenas tur ir zemākas."
Saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) statistikas aģentūras aplēsēm, vidējā neto alga jeb samaksa pēc nodokļiem Luksemburgā 2022. gadā bija 47 tūkstoši eiro gadā jeb gandrīz 4000 eiro mēnesī, kas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā.
Galvaspilsētā dzīvokļi jaunbūvēs tiek pārdoti par 13 000 eiro kvadrātmetrā, bet vecākās ēkās – par gandrīz 11 000 eiro par kvadrātmetru.
Tas nozīmē, ka apmēram 30 kvadrātmetru liels vienistabas dzīvoklis jaunbūvē maksā aptuveni 390 tūkstošus, bet vecākā ēkā – 330 tūkstošus eiro.
Tikmēr vidējā cena par māju Luksemburgā ir 1,5 miljoni eiro.
Gada laikā līdz 2023. gada jūnijam īres maksa Luksemburgā pieauga par gandrīz 7%, bet inflācija šajā periodā bija 3,4%.
Mājokļu krīze šobrīd ir galvenais jautājums valstī, kas aizēno visus pārējos, vērtēja Luksemburgas Universitātes politikas analītiķis Filips Poirjē. Nozarē ir jārisina dažādi jautājumi – zemes pieejamība jaunu mājokļu būvniecībai, augstās būvniecības izmaksas, kā arī mājokļu īres un iegādes cenas.
Valstī arvien attīstās arī starptautiskā uzņēmējdarbība, kas sekmējusi mājokļu cenu pieaugumu. Šobrīd aptuveni puse no Luksemburgā dzīvojošajiem nav šīs valsts pilsoņi.
Tiesa, mājokļu īpašnieku īpatsvars starp Luksemburgas iedzīvotājiem un ārvalstniekiem krietni atšķiras. Teju 80% valsts pilsoņu pieder nekustamais īpašums, kamēr ārvalstnieku vidū tādi bija vien 50%.
Kamēr daudziem valsts pilsoņiem ir gandrīz garantēta darbavieta valsts iestādēs, ārvalstniekiem nākas saskarties ar mainīgo darba tirgu.
"Tie, kas Luksemburgā atrodas viszemākajā līmenī, visdrīzāk ir ārvalstnieki," sacīja Poirjē.
Lielhercogistē jau šajā nedēļas nogalē, 8. oktobrī notiks parlamenta vēlēšanas. Un abas Luksemburgas lielākās politiskās partijas, kas cer kļūt par nākamās valdības līderēm, ir apņēmušās rīkoties.
Premjerministra Ksavjē Betela pārstāvētā Liberālā partija solīja izveidot ministriju, kas risinātu dažādus ar mājokļu pieejamību saistītus jautājumus un apņēmās ieguldīt valsts līdzekļus sociālajos jeb pašvaldības piešķirtajos mājokļos.
Tikmēr Sociāldemokrātu līdere un Luksemburgas premjerministra vietniece Paulete Lenerta rosināja veikt lielus valsts ieguldījumus iedzīvotājiem pieejamu mājokļu jomā.
Taču problēmas, kas šo krīzi izraisījušas, ir dziļas un atrisināt tās nebūs viegli, vērtēja Pakū. Mantojuma nodokļa trūkums un tikai simboliski nodokļi par zemi to īpašniekus mudinājuši sev piederošo īpašumu nedz apbūvēt, ne arī pārdot.
"0,5 procentiem iedzīvotāju jeb 3000 cilvēku pieder puse no apbūvējamās zemes," viņš teica. "Šie īpašnieki tur savu zemi pēc iespējas ilgāk, jo cenas par to pieaug."
Neraugoties uz augstajām algām un oficiāli noteikto minimālo algu, kas ir 2571 eiro mēnesī, Luksemburga ir iekļuvusi eirozonas nabadzības riskam visvairāk pakļauto viena vecāka ģimeņu topa trijniekā, liecina nesen publicēts Nodarbinātības aģentūras ziņojums.
