Iļja Kozins: Tu biji hospitālī. Tu ārstējies pēc ievainojuma. Kas ar tevi notika pēdējo vairāk nekā četru mēnešu laikā? 

Sergijs Ianiuks: 16. jūnijā izrakstīja no poliklīnikas. Un atsāku strādāt ar ievainojumu, taču darbs ir arī tādiem kā es. Tas ir attālināts darbs ar droniem, snaiperu darbi un tamlīdzīgi. 

Kāda kopumā ir sajūta? Cīņas spars vai arī noskaņojums kopumā gan militārpersonām, gan civiliedzīvotājiem? 

Neko tādu pat aptuveni nevarēju iedomāties. Līmenis ir augsts. Es nezinu, pie kuru valstu dalības mums bija tik stiprs cīņas spars, tādā augstumā. Katru dienu visi dzīvo uz adrenalīna, pilda uzdevumus, ne no kā nebaidās.

Pat tie, kuri domāja, ka viņi nevarēs neko darīt un sastings kritiskajā brīdī, pilda visus uzdevumus vājprātīgā ātrumā, ne no kā nebaidās un dara visu maksimāli. 

Pastāsti nedaudz par Ukrainas Neatkarības dienu.   

Neatkarības diena, ja neieslīgst detaļās, ir ļoti asiņaina lappuse mūsu valsts vēsturē. Pārāk bieži Krievija mēģināja atņemt šo neatkarību. Un ar miljonu dzīvību zaudējumiem.

Mums Neatkarības diena ir nevis vienkārši kaut kādi valsts svētki, bet tās ir mūsu asinis, principi, ideāli, vēlme būt brīviem un mūsu senču piemiņa.  

Kā jūtas tavi cīņu biedri? 

Ir daudz ievainoto. Daudzu vairs nav. Taču tie, kuri pilda kaujas uzdevumus, jūtas pacilāti un visi ies līdz galam. 

Uz ko tu pašlaik ceri visvairāk? 

Cerēt? Vislielākā cerība ir tāda, ka šī asiņainā lappuse ar Krievijas federāciju, Moskoviju vai kā tur viņu sauc, ka tā būs pēdējā mūsu kopīgās vēstures lappuse un ka mēs padzīsim šīs nešķīstās būtnes no mūsu teritorijas, un mūsu bērniem, mazbērniem un tālākām paaudzēm nebūs tik melnu dzīves lappušu un viņi nekaros un nelies savas asinis.