Rima devās bēgļu gaitās jau 2012. gadā. “Agrāk dzīvoju Sīrijas vidienē – Salamijā. Tā atrodas starp divām lielākām pilsētām – Homsu un Hamu. Kādu laiku to kontrolēja “Islāma valsts”, bet tagad tā atrodas Sīrijas valdošā režīma kontrolē, kas nozīmē, ka tur ir relatīvi droši. Pilsēta netiek bombardēta,” par savu dzimteni stāsta Rima.
“Bet ikdienas dzīve ir ļoti grūta. Tas saistīts arī ar Covid uzliesmojumu, sagrauto veselības aprūpes sistēmu. Līdzīgi ir visā valstī kopumā, ne tikai manā pilsētā. Domāju, ka drīzumā Sīrijā varētu sākties revolūcija, ko izraisīs bads.
Kad lasu par situāciju Sīrijā vai sazinos ar tur palikušajiem, esmu dusmīga. Tas nav pieņemami. Sīrijā ir gandrīz neiespējami iegādāties pat pavisam ikdienišķas lietas, piemēram, preces bērniem.”
Deviņi cilvēki vienā istabā
Kara apstākļos dzīve bijusi skaudra, bet arī tagad ekonomiskā situācija ir graujoša. 90 procenti sīriešu dzīvo pilnīgā nabadzībā. Sīrijas mārciņas vērtība attiecībā pret ASV dolāru ir zemākajā līmenī. Valstī trūkst pārtikas, degvielas, dažviet elektrība pieejama vien pāris stundas dienā.
“Pirms konflikta Sīrijā dzīvoja 22 miljoni cilvēku. Tagad palikuši nedaudz vairāk par 13 miljoniem, bet lielākā daļa dzīvo skaudros apstākļos. Trūkst pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču.
Īpaši jau pēdējā laikā, kad krasi kritusies Sīrijas mārciņas vērtība. Pārtikas cenas ir ļoti augstas. Cilvēkiem jāpaļaujas uz humāno palīdzību, bet ne vienmēr to var saņemt,” stāsta Rima.
“Asada spēki tagad kontrolē aptuveni divas trešdaļas no valsts, bet Sīrijas ziemeļos darbojas vairākas citas grupas. Piemēram, tādas, kas atrodas gandrīz pilnīgā Turcijas pakļautībā. Valsts rietumos atrodas Idliba, kas palikusi kā pēdējais opozīcijas cietoksnis.
Idlibu apdzīvo ne tikai opozīcijas spēki, bet arī grupas, kas tiek uzskatītas par teroristiem. Līdz ar to pilsētu regulāri bombardē gan Asada spēki, gan viņu sabiedrotie no Krievijas. Vienlaikus miljoniem bēgļu šeit dzīvo īpaši izveidotās nometnēs. Sīriju pametuši vairāk nekā piecarpus miljoni cilvēku, valsts iekšienē konflikta dēļ migrējuši aptuveni seši miljoni."
“Es dzīvoju vienā istabā ar saviem bērniem, arī manai meitai ir divi bērni. Mēs esam deviņi cilvēki vienā istabā. Ir grūti,” vēsta vietējā iedzīvotāja Kasaja al Katiba. “Es nezinu, kur šī dzīve mūs ved. Kur mēs nonāksim? Kur iesim? Vai mēs kādreiz atgriezīsimies savās mājās, vai viss paliks šādi?”
Salna arābu pavasarī
Sīrijas konflikts sākās pirms 10 gadiem, kad “arābu pavasara” ietekmē Sīrijā pastiprinājās protesti pret Bašāra al Asada režīmu. Valdošā vara ar spēku apspieda protestus, un sākās pilsoņu karš, kas izpostījies miljoniem cilvēku dzīvi.
Konflikta sākumā tas tiešām bija pilsoņu karš: Asada spēki pret opozīciju (Brīvā Sīrijas armija), kas apvienoja pārbēdzējus no valsts armijas, kā arī vienkārši pilsoņus, kuri ķērušies pie ieročiem. Taču drīz vien pilsoņu karš pārauga starptautiskā konfliktā, kam pievienojās arvien jauni dalībnieki: Turcija, Krievija, ASV, Lielbritānija, Francija, Saūda Arābija, Katara.
Amerikāņi un turki sāka atbalstīt opozīciju, bet arī Sīrijas prezidentam uzradās sabiedrotie. Drīz vien Sīrijas gaisa telpā parādījās Krievijas militārās lidmašīnas, bet Irānas militārie spēki palīdzēja Sīrijas valdības spēkiem uz zemes. Situāciju vēl sarežģītāku padarīja tas, ka konfliktā iesaistījās arī citi dalībnieki, nevalstiskie kaujinieku grupējumi, ko abas puses uzskatīja par ienaidniekiem. “Islāma valsts”, Al-Nusra fronte, kā arī citi grupējumi izmantoja haotisko situāciju, lai arī iegūtu teritorijas un kontroli.
Un tad jau konfliktā iesaistījās arī Sīrijas kurdu kaujinieki, kuri apvienojās ar vietējiem arābiem, lai cīnītos pret “Islāma valsti” un iegūtu teritorijas paši sev. Turcija kurdus savukārt uzskata par teroristiem un nevēlējās pieļaut viņu aktivitātes pie savas dienvidu robežas, tāpēc uzsāka cīņu ar šo grupējumu.
Bads un kara noziegumi
Sīrijas kurdu reģionā atrodas arī simtiem amerikāņu karavīru, kuri lielākoties apsargā naftas atradnes. Vienlaikus valstī klaiņo tādas grupas kā “Hezbollah”, ko atbalsta Irāna. Taču šobrīd teroristu grupas pēc ilgas cīņas no visām pusēm šķietami ir izspiestas no Sīrijas.
Visām šīm cīņām pa vidu bija Sīrijas civiliedzīvotāji, kas nemaz nebija vēlējušies konfliktu. Viņi šajā karā ir cietuši sevišķi smagi. Viņu mājas tika bombardētas, notika arī uzbrukumi ar ķīmiskajiem ieročiem, daudzviet valdīja blokāde un bads. Daudzi tika aizturēti un spīdzināti. Sīrijā konstatēti simtiem cilvēktiesību pārkāpumu. Bēgļi, kuri nonākuši Eiropā, ziņoja par pieredzētiem kara noziegumiem, bet vainīgie reti saukti pie reālas atbildības.
“Cilvēki tika ievainoti un nogalināti visos iespējamos veidos, arī viņu līķi tika apgānīti. Sīrieši tika iemesti cietumos vai nolaupīti, pazuduši, spīdzināti, ielikti būros un izpirkti vai apmainīti ieslodzīto apmaiņas darījumos,” vēsta Geirs Pēdešens, Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašais sūtnis Sīrijā.
Neviens nav uzvarējis
Gadu laikā bijis desmitiem mēģinājumu rast risinājumu konfliktam, bet bez rezultātiem. Pagājušajā gadā ANO paziņoja par Sīrijas konstitucionālās komitejas izveidi, kurā pārstāvēti gan režīma, gan opozīcijas spēki. Mērķis ir meklēt politisko izlīgumu un izstrādāt jaunu valsts pamatlikumu. Pagaidām tas viss palicis bez rezultātiem.
“Es redzu šos desmit gadus kā rezultātu iedzīvotāju protestiem pret Asada režīmu. Jāatgādina, ka sacelšanās bija miermīlīga. Viņi pieprasīja Asada atkāpšanos. Bet šis mērķis joprojām nav sasniegts. Tam sekojis posts. Simtiem tūkstoši cilvēku miruši, miljoniem zaudējuši mājas un kļuvuši par bēgļiem. Līdz ar to es nekādā ziņā neizjūtu gandarījumu par to, kas noticis pēdējos desmit gados. Īpaši tādēļ, ka viss vēl turpinās,” stāsta Vācijā dzīvojošā bēgle Rima Dava.
“Es neteiktu, ka kāda no pusēm ir uzvarējusi. Ne valdošais režīms, ne opozīcijas grupas. Kaut arī Sīrijas režīms kontrolē lielāko valsts daļu, tas nenozīmē, ka viņi ir uzvarējuši. Arī opozīcija nav uzvarējusi. Šajā situācijā nav ieguvēju. Sīrieši ir tie, kas par visu samaksājuši ar savu dzīvību un mājvietu.”
Ilgojas pēc dzimtenes
Rima regulāri sazinās ar tautiešiem, kas palikuši dzimtenē. “Viņi ir situācijā, kur nav iespējams neko darīt, lai uzlabotu savu situāciju. Viņi visu laiku strādā, bet ienākumi ir nelieli. Nevaru apgalvot, ka visi, bet lielākā daļa plāno pamest valsti. Bet tas ir sarežģīti. Grūti tikt pie vīzas. Viņi ļoti vēlas aizbēgt, jo tas vairs nav izturami, bet vienlaikus tas ir gandrīz neiespējami.”
Rima stāsta, ka ilgojas pēc dzimtenes. Viņa atzīst, ka vieta, kuru agrāk sauca par mājām, ir mainījusies, un tas viņu skumdina. Žurnāliste cer, ka kādu dienu varēs atgriezties Sīrijā, bet atzīst, ka tas nebūs iespējams, kamēr pie varas būs Asads.
“Sīriešus, kuri pametuši valsti, varam iedalīt vairākās grupās. Lielākā daļa mitinās Turcijā un tādās kaimiņvalstīs kā Libāna un Jordānija. Tur situācija ir briesmīga, jo lielākoties bēgļi tur dzīvo nometnēs. Turcijā ir nedaudz labāk, jo tur daļai ir darbs. Vienlaikus ir grūti, jo ir cita valoda, dažreiz viņi sastopas ar rasismu un citiem pārbaudījumiem.
Eiropā lielākā daļa dzīvo Vācijā, arī Zviedrijā, Nīderlandē un Beļģijā. Lielākoties Rietumeiropā. Grūti pateikt, vai visi, bet liela daļa ir iekārtojušies. Zinu, ka liela daļa tagad cenšas iegūt pilsonību, jo kopš bēgšanas pagājuši vairāki gadi. Tagad iespējams pieteikties pilsonībai. Liela daļa tiešām iejutušies, dabūjuši darbu jaunajās mītnes valstīs.”
Visvairāk bēgļu ir no Sīrijas
Sīrijas karš izraisīja arī pēdējo gadu lielāko bēgļu krīzi, kas īpaši samilza 2015. gadā, radot pamatīgu spriedzi Eiropā, strīdus un uzskatu šķelšanos par to, vai un kā bēgļus uzņemt. Eiropas Savienība pat slēdza līgumu ar Turciju, dodot tai naudu, lai Turcija palīdzētu uzņemt un izmitināt no kaimiņiem bēgošos cilvēkus. Tagad situācija ir būtiski mainījusies un cilvēku plūsma ir ievērojami mazinājusies.
Saskaņā ar ANO datiem patlaban pasaulē ārpus savām mājām karu, konfliktu, vajāšanas un citu iemeslu dēļ kopumā atrodas ap 80 miljoniem cilvēku, tas ir 1% no visiem pasaules iedzīvotājiem. Un teju puse (40%) no viņiem ir bērni.
Pašlaik piecas valstis ir radījušas gandrīz piekto daļu visu bēgļu, un tā ir jau minētā Sīrija (6,6 miljoni), Venecuēla (3,7 miljoni), Afganistāna (2,7 miljoni), Dienvidsudāna (2,2 miljoni) un Mjanma (1,1 miljons).
Visvairāk bēgļu izmitina jaunattīstības valstis, kas atrodas blakus karadarbības zonām, bet kurām pašām neklājas viegli. Sīrijas gadījumā tās ir Libāna un Turcija. Bet visvairāk lūgumu pēc patvēruma pēdējo gadu laikā ir saņēmušas ASV, Peru, Vācija, Francija un Spānija.
