- Tirdziņš, rosība un nemanāmas Ziemassvētku egles
- Tukša un klusa “galvenā terorista iela”
- Kāpēc Molenbēka?
- “Molenbēkas iedzīvotājus nekad nemudināja piedalīties Briseles dzīvē”
- Vietējie ar komentāriem nebārstās; sazēlis “terorisma tūrisms”
Molenbēka pēdējā laikā daudziem likusi uzdot jautājumu, kā tas ir bijis iespējams, ka Eiropas centrā, tik tuvu varas acīm netraucēti stiprinās džihādistu tīkls. Medijos šī vieta jau nosaukta par pasaules teroristu perēkli.
No Briseles vecpilsētas uz Molenbēkas rajonu, nesteidzīgi šķērsojot rātslaukumu, pa ceļam uzmetot acis slavenajam Čurājošajam puisēnam, varētu aiziet kājām. Un ar metro no pilsētas centra tas ir pavisam īss brauciens.
Bet metro perons dienas vidū ir visai rosīgs. Uz tablo blakus līnijas kartei, kurā mirgo oranžs punkts, brīdinot par metro tuvošanos, mainās paziņojums franču un flāmu valodā: „Policija brīdina! Šovakar Anderlehtā futbola spēles laikā stadionā somas neienest!”. Anderlehta ir viena no deviņpadsmit Briseles pašvaldībām.
Tirdziņš, rosība un nemanāmas Ziemassvētku egles
Iznākot no metro, no Molenbēkas centrālā laukuma pretī uzveļas valodu un trokšņu vilnis. Te pilnā sparā rit iknedēļas tirdziņš. Atlikušas pēdējās stundas, un tirgotāji pilnā skaļumā cenšas tikt vaļā no preces. Uz vecā bruģa saslietas nojumes un galdi. Kastēs un kaudzēs guļ dienvidu augļi visās varavīksnes krāsās, rieksti, žāvētas dateles, lielos un mazos saiņos garšvielas, smaržo svaiga piparmētra un koriandrs.
Dažās vietās var tikt arī pie jauna metāla katla, keramikas tadžīnas, mīkstiem, krāsainiem Ķīnā ražotiem pelddvieļiem vai gumijas čībām un lakatiem. Tirgošanās un iepirkšanās lielākoties notiek divās valodās – franču un arābu, no kurām pēdējo dzird visbiežāk.
Rosība ir arī veikalos, kas izkārtojušies ap laukumu. Vairākos, kuros tirgo apģērbu, pie durvīm vai logos izlikti manekeni ar sieviešu musulmaņu galvassegām un garām, mirdzošām pērlēm izrotātām kleitām.
Klusā, tuvāk laukuma stūrim atvērtā grāmatu veikaliņā virs plauktiem televizorā raida reliģiskos lasījumus, plašā klāstā te ir smaržeļļas, tēja, kompaktdiski ar Korāna lasījumiem un arī islāma grāmatas. „Vai jūs esat žurnāliste, tūriste?” noprasa pārdevējs ar sirmu bārdu. “Ko tieši jūs meklējat?”. Laikam žurnālisti te nav reti viesi.
Ārā valodu pilnajā un pulsējošajā laukumā pietrūkst kā tāda, kas ap šo laiku būtu manāms teju visos Briseles pašvaldību centros, proti, Ziemassvētku egles. Vairāku metru gara un kupla tā slejas tepat netālu, pāri kanālam, Briseles vecpilsētā, bet te, Molenbēkā, to nemana, līdz pāri ņudzošajiem galdiem var ieraudzīt, ka ir pat divi koki, kas rotāti ar bumbiņām, virtenēm un krāsainām papīra turziņām. Taču tie ir nostāk no tūlītēja skata, ievietoti velvēs abpus pašvaldības ēkas ieejai, virs kuras plīvo Eiropas Savienības, Beļģijas un Molenbēkas karogs.
Tukša un klusa “galvenā terorista iela”
Ir saulaina un vēsa diena. Nostāk no centrālā laukuma ir cits, mazāks skvērs, ap kuru izkārtojušās augļu tirgotavas un tējnīcas. Pie dažām uz maziem plastmasa krēsliem sēž iesirmi vīri.
Sievietes manāmas vien iepirkuma centros, bet ielās lielākoties ir vīrieši. Un tā ir arī tējnīcā ar nosaukumu “Karaliskā”. Te lielā, plašā telpā uz tapsētiem, brūniem mākslīgās ādas krēsliem, virsdrēbes nenovilkuši, sēž kādi desmit dažāda vecuma vīri, lielākoties pa vienam vai divatā. Viņi klusējot malko tēju un skatās divu televizoru virzienā, no kuriem vienā rāda futbola spēli starp Šveici un Lielbritāniju, otrā programmā „Nacionālā ģeogrāfija” raidījumu par lemuriem.
„Normālo?” tā uz jautājumu par to, kādu tēju vēlēšos, vaicā vīri pie letes. „Normālo” – tas nozīmē svaigu piparmētru tēju ar trim karotēm cukura. Tēja ir ļoti salda un karsta, tāpēc garo stikla glāzi ir grūti noturēt rokās.
Tepat netālu, Molenbēkas centrālā laukuma malā, virs viena no apģērbu veikaliem joprojām dzīvo meklēšanā esošā un par līdzdalību Parīzes teroraktos apsūdzētā Salaha Abdeslama māte un pārējie ģimenes locekļi. Tieši viņš, kā lēš policija, pēdējos mēnešos bija šķērsojis tūkstošiem kilometru Eiropā, lai izīrētu automašīnas, istabas plānu kalšanai, izlūkotu uzbrukuma vietas un galu galā nogādātu spridzinātājus pašnāvniekus līdz tām. Parīzē viņiem izdevās dzēst 130 cilvēku dzīvības, ievainot vairāk nekā 300 cilvēku un sakropļot simtiem ģimeņu. Abdeslams joprojām slēpjas kopā ar vēl vairākiem sabiedrotajiem. Kur? Arvien nav zināms.
Tikai desmit minūšu gājienā no šejienes gandrīz pašā Briseles kanāla malā, ielā ar nosaukumu “Delanoy” vēl pirms dažām nedēļām viss bija slēgts un policijas bloķēts. Pāris dienu pēc Parīzes teroraktiem smagi bruņotas specvienības melnās maskās pārmeklēja rajonu, kurā bija mitinājušies Briselē dzīvojošie Parīzes teroristi. Nams ar 47. numuru, kurā bija dzīvojis Salahs Abdeslams ir tukšs un kluss. Gluži kā visa iela.
Gaiši brūnās, šaurās četrstāvu celtnes, kas cieši iespiesta starp citām, logi ir aiznagloti ar kartona plāksnēm. Pa pašu stiklotās rūts augšmalu, kas vietām palikusi neaizklāta, redzami pusatvilkti, sarkanraibi aizkari. Pašā augstākajā stāvā uz balkonā novilkta veļas striķa karājas raibs T krekls un koši dzeltenas bērnu drēbītes.
Abdeslams vairākus gadus bija strādājis Briseles metro sistēmā. Bīstamo teroristu neatraduši, nedēļu pēc Parīzes teroraktiem dienesti Briselē izsludināja visaugstāko, ceturto terorisma trauksmes līmeni, kas ilga vairākas dienas, kura laikā slēdza gan metro, gan veikalus, gan skolas un citas publiskas vietas.
Iela, kurā dzīvojis Salahs Abdeslams, man ir pazīstama, Latvijas Radio to apmeklēja arī pirms gada, kad tikai nedēļu pēc teroraktiem Parīzē un uzbrukuma satīriskā žurnāla „Charlie Hebdo” redakcijai tepat šajās ielās un namos policija aizturēja un roku dzelžos aizveda deviņus citus teroristus no 13 visā valstī notvertajiem, kuri rūpīgi bija gatavojušies plašiem slaktiņiem. Saskaņā ar prokuratūras ziņām, viņi bija plānojuši uzbrukt policistiem gan posteņos, gan uz ielas, un dažādi avoti vēstīja, ka bija nodomājuši spridzināt arī pasažieru autobusu pilsētas centrā.
Kāpēc Molenbēka?
Kāpēc Molenbēka? Tas ir jautājums, ko pēdējā laikā uzdod daudzi. Kas šajā izmēros mazajā, bet vienā no visblīvāk apdzīvotajām Briseles komūnām, kurā mīt ap 100 000 iedzīvotāju, ir tāds, kas tuvu varas vīru acīm ļauj netraucēti rosīties teroristiem?
Vēl pirms daudziem gadu simtiem Molenbēkas apvidus bijis pazīstams ar brīnumainu Svētās Ģertrūdes vārdā sauktu aku, kas pievilinājusi tūkstošiem svētceļnieku. Vēlāk te izveidojās ciemats, ko 13.gadsimtā pievienoja Briseles pilsētai. Zaudējusi zemi, šī vieta ilgus gadus palika nomaļa un kavējās attīstībā.
Taču jaunu elpu un ekonomikas uzrāvienu Molenbēkā iedvesa 18. gadsimts, kad uzplauka industriālā revolūcija. Molenbēka atguva neatkarību no Briseles, par būtisku artēriju kļuva garām tekošais Briseli un Šarleruā pilsētu savienojošais kanāls. Strādāt uz šejieni brauca ne tikai pašas Beļģijas, bet arī citu valstu - Francijas, Dienvideiropas, tostarp Āfrikas iedzīvotāji. Labklājību un neatkarību aizslaucīja Pirmais un Otrais pasaules karš, Molenbēka atgriezās Briseles pievārtes statusā, apsīka rūpnieciskā dzīve, un labklājības ziņā šī vieta īsti nav atguvusies joprojām. Augsts bezdarbs, noziedzība, smags sociālais klimats ir Molenbēkas realitāte.
Analītiķi lēš, ka ir vairāki faktori, kas pēdējās desmitgadēs veidojuši teroristiem labvēlīgu klimatu – un tie ir gan politiski, gan sociāli, gan ekonomiski, gan arī nepilnības tiesu un drošības sistēmā.
Molenbēkā jau daudzas desmitgades un vairākās paaudzēs dzīvo liela musulmaņu kopiena, kuru lielākoties veido marokāņu un turku ieceļotāji. Daudzi uzskata, ka tai te nostiprināties un savā ziņā arī noslēgties no pārējās Briseles ļāvušas bijušā Molenbēkas mēra Filipa Moro aktivitātes.
Moro, kurš pie varas nāca deviņdesmito gadu vidū, lielu daļu savas kampaņas būvēja uz solījumiem musulmaņu kopienai un imigrantiem, kas vainagojās ar lielu tieši musulmaņu iedzīvotāju plūsmu uz Molenbēku, taču galu galā nepanāca plānotās reformas un arī nenovērsa to, ka no Molenbēkas aiziet lielas starptautiskas kompāniju filiāles, radot bezdarbu un sociālos nemierus. Vietā gadiem nav bijis cita piedāvājuma. Ir izveidojies apburtais loks – darba nav, bet vietas negatīvā tēla dēļ jaunas kompānijas te baidās ienākt.
Tā kā Briselē ir 19 dažādas pašvaldības, tad to attīstībai faktiski nav vienota kopīga pārrauga. Tāpat nav arī veiksmīgas politikas reģionu attīstībai un integrācijai, kas daudz ko atstāj pašplūsmā. Sadrumstalots ir arī policijas darbs, reģionu iecirkņi savā starpā nesadarbojas un neapmainās ar informāciju.
Džihādistiem šī ir izcili labvēlīga augsne, kur satikt jaunu, neapmierinātu arābu paaudzi un netraucēti ieplūst sabiedrībā, kurā ir pazīstama valoda, kultūra un arī varas iestādes īpaši neliekas ne zinis. Molenbēkas pašvaldībā strādā četri sociālie darbinieki un tikai viens protot arābu valodu.
“Molenbēkas iedzīvotājus nekad nemudināja piedalīties Briseles dzīvē”
Līna de Vite jau desmit gadus dzīvo Molenbēkā, un te aug arī abas meitas. Līnas māja atrodas tikai dažu minūšu gājienā no mitekļa, kur savulaik uzturējies terorists Salahs Abdeslams.
„Draugi vienmēr ir sacījuši, ka esmu traka,” viņa teic, un piebilst, ka Molenbēka ar visu savu citādību un greizumu viņu tomēr saista un pievilina, jo aiz sarežģītā pilsētas tēla slēpjas arī daudz pozitīvā.
„Es šajā kanāla pusē dzīvoju jau apmēram desmit gadu, un man tas neliekas nekas sevišķs. Pilsēta ir pilsēta, Brisele vai Molenbēka vai kāds cits rajons. Tad, kad saku cilvēkiem, ka esmu no Molenbēkas, tad visbiežāk reakcija ir : „Ohhhh…. vai tad tur ir droši? Un vēl ar bērniem!” Bet tieši bērni ir pierādījums, ka te ir normāla dzīve. Jā, mana meita ir pārnākusi mājās no skolas, sakot, ka lielie puikas mācījuši, ka nevajag staigāt ar īsiem svārkiem, jo tā nav pareizi, bet es viņai, protams, pasaku, ka nevajag to ņemt galvā,” stāsta Līna.
Viņa atklāj, ka ir liela atšķirība starp Molenbēku pirms divdesmit gadiem un tagad. “Te bija daudz vairāk geto, kuros pat policija nedrīkstēja rādīties. Tepat netālu ir neliels skvērs, kur vēl pirms dažiem gadiem nebija ieteicams iet un kaut vai pirkt maizi, jo visādas bandas ķēra aiz rokas un prasīja, ko tu te dari, tev te nav jābūt, tā ir mūsu teritorija. Reizēm viņi pat sacēla viltus trauksmi, izsauca policiju un tai uzbruka. Tur bija pilnīgi neiespējami uzturēties. Tagad, cik man zināms, tā vairs nav,” saka Līna.
“Es nejūtos droši tad, kad man sanāk Molenbēkā būt vēlu vakarā. Parasti gan cenšos no tā izvairīties, bet kādu laiku atpakaļ tā gadījās. Nekas nedz man, nedz maniem bērniem nav noticis, un es dzīvju normālu dzīvi, īpaši nedomājot, ka tagad ir vēls vakars un nedrīkstu vairs iziet uz ielas, taču, kad atbrauc mani draugi, viņi allaž vaicā, vai te ir apsargāta stāvvieta, vai drīkst mašīnu atstāt uz ielas. Un es arī mudinu viņus būt piesardzīgiem, neko neatstāt mašīnā, uzmanīt somas, bet ne tāpēc, ka zinātu, ka daudziem kas nepatīkams gadījies, bet gadās…” atzīst Līna.
Kad Līnai pastāstu, ka pirms neilga laika sildījos vienā no centrālajam laukumam tuvajām tējnīcām, viņa saka, ka pirms pārdesmit gadiem arī tas nebūtu bijis iespējams, „vīrieši vienkārši nebūtu ļāvuši ienākt un prasījuši, ko tu, sieviete, te viena pati dari.” Tagad ļoti daudz kas esot mainījies, tomēr nekas nenotiek ātri.
Līnai, kura pēdējās dienās daudz ir sekojusi līdzi notiekošajam Briselē, ir savs skaidrojums, kādēļ Molenbēka ir ļoti noslēgusies, kādēļ kļuvusi par vietu, kurā starp lielākoties gaišiem un miermīlīgiem cilvēkiem ir spējuši iejusties arī ļoti bīstami noziedznieki.
„Manuprāt, liela vaina ir jāuzņemas iepriekšējam mēram. Viņš vēlējās, lai arvien vairāk musulmaņu apmetas uz dzīvi Molenbēkā un tiešām jūtas kā mājās, taču viņš nekad nemudināja šejieniešus piedalīties arī pārējā Briseles dzīvē,” uzskata Līna.
“Te ir ļoti monokulturāla sabiedrība, kamēr citās Briseles pašvaldībās ir gluži otrādi. Te uz vislielākās iepirkšanās ielas ir tikai un vienīgi marokāņu veiklai. Varbūt viens vai divi beļģu. Vietējiem te viss ir, viss saprotams, viss savējais, viņiem nevajag iziet no šīm robežām un tikties ar citiem. Mērs bija ļoti stingrs pret narkotiku un ieroču tirgotājiem, bet citādi visam ļāva plūst savu gaitu. Pašvaldība īpaši neraizējās par jauniem cilvēkiem, kuri ilgstoši nevarēja atrast darbu. Mana draudzene strādā ar šādiem jauniešiem un saka, ka viņos ko mainīt ir ļoti grūti, jo nav laba piemēra, ko parādīt. Viņi redz, kā viss ir un ka nekas nemainīsies, jo neviens te nav ieinteresēts neko mainīt,” stāsta Līna.
“Tagad visa pasaule ir fokusējusies uz Molenbēku kā uz vietu, kur dīgst terorisms un viss ir iespējams. Un no vienas puses tā arī ir taisnība, jo pēdējos gados, ja ir bijis kas slikts, tad pavedieni allaž ir veduši uz Molenbēku. Taču tajā pašā laikā man nav sajūtas, ka kāds tiešām būtu mēģinājis pa īstam pietuvoties šiem cilvēkiem un saprast, kādēļ te ir tik augsta noziedzība, kādēļ cilvēki brauc uz Sīriju, kā ir iespējams no šejienes sarīkot teroraktu Parīzē. Cilvēki, kuri te dzīvo, tagad cenšas saorganizēties un parādīt, ka Molenbēkā ir arī labas lietas, mainīt šīs vietas tēlu, ka te rit normāla dzīve, taču ar to vien nepietiek, ir jāsaredz arī problēmas,” uzver Līna.
Viņa saka, ka nebrīnītos, ja visur Eiropā meklētais Salahs Abdeslams joprojām ir Molenbēkā kādā pagrabā, kur viņam draugi pienes ēdienu, jo Molenbēkas sabiedrība ir tik slēgta, ka tai no malas ir ļoti grūti piekļūt. Bet arī ārpuse nav nadzīga sarunāties. Viņa zina kādu pāri, kurš meklējis dzīvokli, un arābu puisis lūdzis savai beļģu draudzenei zvanīt izīrētājiem, jo viņam, nosaucot savu vārdu, allaž atteikts.
Vietējie ar komentāriem nebārstās; sazēlis “terorisma tūrisms”
Molenbēkas centrā vēlā pēcpusdienā, kad beigušās stundas, ielās ir vairāk sieviešu, kuras pavada bērnus uz mājām. Pie skolas, kurā mācās arī Līnas bērni, satiktas Mofa, Aiša, Larifa un Hadiža - visas dažāda vecuma, garās kleitās un lakatos rūpīgi nosegtu galvu.
Viņas visas ir no Marokas, laipnas, smaidīgas, taču atzīstas, ka franciski runā un saprot pavisam maz, lai gan te dzīvo jau daudzus gadus. Vidē, kur viss ir un notiek arābu valodā, citā mēlē runāt nav nepieciešams.
„Viss ir mierīgi,” ir vārdi, kas visbiežāk dzirdami, runājot ar vietējiem Molenbēkas iedzīvotājiem. Un tā tiešām arī ir, ja nebūtu Parīzes teroraktu, ārkārtas trauksmes dienu Briselē un skaļo virsrakstu medijos.
„Tas bija murgs, nu, tās teroristu dienas,” saka jauns puisis pulksteņu remontdarbnīcā, kurš atnācis nomainīt stikliņu savam „Diezel” firmas milzenim, jo sadauzījis kautiņā ar biļešu kontrolieriem.
Tikpat aptuveni atbild arī augļu tirgotājs, marokānis Tresa, kura veikalā televizorā visu dienu translē Korāna skaidrojumus.
„Te viss ir mierīgi. Es pat nezinu, ko teikt. Tas, kas notika, tiešām ir briesmīgi. Islāms neko tādu nepieļauj. Policija tagad mierīgāka. Šodien nebija nekādu reidu. Līdz ar to ir klusāk. Islāms, es jums saku, neko tādu nepieļauj. Pretējā gadījumā tas ir nenormāli. Es te dzīvju jau desmit gadus, un nekas tāds nekad nebija noticis. Pirmo reizi ko tādu piedzīvoju,” saka Tresa.
Molenbēkā, kur pēdējās dienās skalojusies jūra žurnālistu un policistu, ar komentāriem nebārstās. Sabiedrība lielākoties klusē, vien šad tad izmet pa pārmetumam, ka te visi pataisīti par teroristiem.
Vietējie mediji raksta, ka pēdējā laikā sazēlis arī tā sauktais „terorisma tūrisms”, lai cik ciniski tas arī neizklausītos. Briseles un dažādu privātu tūrisma biroju piedāvātās ekskursijas tieši uz Molenbēkas reģionu ir pilnībā rezervētas mēnešiem uz priekšu. Ik sestdienu pa Molenbēkas ielām kursē desmitiem ziņkārīgu viesu - gan ārzemnieki, gan arī paši beļģi. Interesanti, ka daudzviet internetā Molenbēkā joprojām tūristu kartēs atzīmēta kā vieta, kur labāk nerādīties.
