Slavenais “Eurostar” vilciens, kas pa tuneli zem Lamanša šauruma savieno kontinentālo Eiropu ar Lielbritāniju, Kalē pilsētiņā ierodas stundu vēlāk, nekā paredzēts. Šī nebūt nav pirmā kavēšanās. Pēdējā laikā tās itin notiek bieži. Vēl pirms dažām nedēļām simtiem pasažieru bija spiesti pavadīt nakti vai nu uz šīs nelielās stacijas perona, klaja lauka vidū vai arī smacīgajā vilcienā, kur līdz ar izslēgto dzinēju tika atslēgs arī gaisa kondicionieris, bet logu atvērt nav iespējams.
Vienā brīdī pasažieriem pat tika likts klusi sēdēt tumsā un klausīties, vai kāds imigrants nerāpjas uz jumta, lai nelegāli nokļūtu otrajā krastā...
Bet tagad ir jauka septembra diena un viss ir mierīgi. Garais vilciena sastāvs dodas tālāk uz Londonu, bet es un pāris pasažieri paliekam uz perona. Vien karavīri ar šautenēm atgādina par pastiprināto drošību. Stacijas informācijas stendā ir Kalē pilsētas karte. Blakus citiem apskates objektiem un autobusa maršrutiem kāds ar roku uz tās ir ievilcis krustiņu un uzrakstījis “Džungļi”. Tur arī dodos.
Tā dēvētajie Kalē “džungļi” jeb nelegālā telšu pilsētiņa ir izvietot tieši blakus Žila Ferī vārdā nosauktajai bēgļu nometnei. Te, kāpās, netālu no jūras piekrastes, kādreiz bija bērnu vasaras nometne, bet tagad dzīvo bēgļi. Ir saulaina pēcpusdiena un pa izdangāto ceļu turp un atpakaļ dodas simtiem jaunu melnādainu vīriešu. Ik pa brīdim parādās arī kāda sieviete un palīdzības organizāciju darbinieki.
Sievietēm un bērniem ir atļauts palikt nometnes teritorijā, bet vīriešiem ir jāguļ ārā. Tikai pa dienu viņi var ienākt nomazgāties un uzlādēt mobilos telefonus. Pēc dažādām aplēsēm šajos džungļos, kas veidoti no kartona kastēm, papīriem un dažādām plēvēm, dzīvo 3000-5000 cilvēku.
Pirmais, kas iekrīt acīs, ir nemitīga kustība. Jauni vīrieši aktīvi dodas uz bēgļu centu vai atpakaļ uz telšu pilsētiņu. Citi kaut ko nes no pilsētas. Daudzi brauc ar divriteņiem. Tos ik pa brīdim var manīt sastutētus pie būdiņu sienām. Acīmredzot, velosipēdi ir domāti kopīgai lietošanai.
Kāds riteņbraucējs mani sveicina... Un viņš nav vienīgais. Ik pa brīdim arī garāmgājēji ne tikai rūpīgi aplūko manu ierakstu aparātu un piezīmju blociņu, bet arī pasaka “Sveiks”. Šķiet, cilvēki šeit ir pieraduši pie nemitīgas uzmanības.
Uz dažu būdiņu sienām angļu un franču valodā pat var redzēt uzrakstus: “Nekādu fotogrāfiju. Nekādu tūristu.” Vēl pa ceļam vietējais taksists mani pabrīdina, lai esmu uzmanīgs ar fotografēšanu. Daudziem tas nepatīkot.
Ceļa galā kāpās ir metāla vārti, pie kuriem rosās vairāki palīdzības organizāciju darbinieki sarkanās jakās. Viens no tiem arī sargā ieeju. Tālāk nepiederošiem ieeja ir aizliegta, vēsta uzraksts. Te sākas vien nesen atvērtā Žila Ferī patvērumu meklētāju centra teritorija. Līdz 2002. gadam Kalē bija Sarkanā Krusta patvērumu meklētāju centrs. Tomēr Nikolā Sarkozī valdība to slēdza, jo uzskatīja, ka tas tikai pievelk bēgļus. Tagad Francijas varas iestādes bija spiestas atvērt jaunu nometni.
Pāri vārtiem var redzēt, ka iekšā notiek futbola spēle. Ārpusē pie žoga ir vairāki ūdens krāni. Tajos “džungļu” iemītnieki mazgā rokas, kājas un arī galvu. Netālu no žoga kāda sieviete ar bērnu sēž pie telts, kuras priekšā ir izmētāta mantu kaudze, un uz uguns gatavo ēst. Pāris vīrieši paiet garām ar zaru nastām, kas savākti kāpās. Arī tie laikam ir domāti ugunskuram.
Kādā būdiņā pamanu arī veikalu.. Gandrīz blakus ir arī uzraksts uz kartona “Mošeja”. Citur karājās Darfūras krīzei veltītās poēmas. Kāds man pastāsta, ka arī šajā graustu labirintā cilvēki grupējas pēc tautības un dzimtās valodas.
Atgriežoties Kalē centrā, parkā pie pilsētas domes, laukumā pie teātra un citur ik pa brīdim pamanu vēl pa kādam tumšādainam vīrietim.
Paliek sajūta, ka šie cilvēki vien īsina laiku, gaidot nakti. Tad viņi varēs doties izmēģināt laimi iekļūt tunelī vai kādā kravas mašīnā ar cerību tikt Apvienotajā Karalistē.
Augstais bezdarbs Francijā, kā arī negatīvā politiķu un varas iestāžu attieksme pret iebraucējiem ir padarījusi šo valsti par mazāk populāru galamērķi starp imigrantiem. Tagad tā ir aptuveni piektajā vietā starp Eiropas valstīm. To labi parāda nesenais piemērs: kad Francijas speciālisti devās uz Vācijas pilsētu Minheni, lai piedāvātu vienam tūkstotim jauniebraukušo imigrantu apmesties Francijā, viņi atgriezās vien ar 600 cilvēkiem. Visi pārējie uzrunātie esot gribējuši palikt Vācijā.
