“Sociālistu partija ir uzvarējusi vispārējās vēlēšanās, un tas nozīmē, ka uzvarējusi ir nākotne, bet pagātne - zaudējusi. Pirmkārt, no visas sirds vēlos pateikties vairāk nekā septiņiem miljoniem trīssimt tūkstošiem spāņu, kuri atdeva mums savas balsis un uzticēja sociālistu partijai vadīt valsti nākamos četrus gadus. Pateicos jums no sirds,” sacīja Sančess.
Šīs bija jau trešās vispārējās vēlēšanas pēdējo četru gadu laikā. Sančesam tās nācās izsludināt tāpēc, ka parlaments februārī noraidīja viņa mazākuma valdības sastādīto budžetu 2019.gadam.
Sančesa vadītie sociālisti saņēma apmēram 29% balsu un varētu iegūt 123 no 350 vietām parlamentā. Lai gan salīdzinājumā ar 2016.gada vēlēšanām premjera partija parlamentā ieguvusi par 23% vairāk vietu, tomēr absolūtu vairākumu sociālistiem nav izdevies iegūt.
Savukārt otru lielāko politisko spēku - konservatīvo Tautas partiju, atbalstīja tikai apmēram 17% vēlētāju, un tas ir sliktākais rezultāts tās pastāvēšanas vēsturē.
Eksperti uzskata, ka ilgstošajai varas partijai balsis atņēma galēji labējais spēks “Vox”.
Vairāk nekā 10% balsu saņēma arī kreisā partija “Apvienoti mēs varam” un centriski labējā partija “Pilsoņi”, tāpēc gaidāmas sarežģītas jaunās valdības veidošanas sarunas. Situāciju vēl grūtāku padara Katalonijas neatkarības jautājums, kas radījis dziļāko politisko krīzi valsts vēsturē kopš demokrātijas atjaunošanas pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās.
Lai izveidotu valdību, sociālistiem būs nepieciešama vai nu kreisā spārna un reģionālo partiju, vai arī centriski labējo atbalsts. Koalīcija ar Tautas partiju dotu Sančesam vairākumu, tomēr tās līderis jau ir atteicies strādāt kopā ar sociālistiem, jo premjers ir sadarbojies ar katalāņu separātistiem.
Izveidot koalīciju būtu iespējams arī ar centriski labējo partiju „Pilsoņi”, tomēr tas ir maz ticams, jo abu partiju atbalstītāji būtu neizpratnē par šādu soli.
Savukārt Sociālistiskās strādnieku partijas un partijas „Apvienoti mēs varam” koalīcija neiegūtu vairākumu parlamentā, tādēļ Sančesam būtu jālūkojas citu potenciālu partneru, piemēram, katalāņu separātistu partiju virzienā. Divas katalāņu partijas šajās vēlēšanās ieguvušas lielāku atbalstu nekā 2016.gadā, palielinot pārstāvniecību parlamentā par piecām vietām.
Sančess minējis, ka koalīcijas ir priekšnoteikumi cieņa pret konstitūciju, tuvināšanās sociālajam taisnīgumam, līdzas pastāvēšana un tīra politika.
Pateicoties Katalonijas krīzei, parlamentā izdevies iekļūt arī pret imigrāciju un viendzimuma laulībām noskaņotajai galēji labējai partijai „Balss”, kas ar nedaudz vairāk nekā 10% balsu ir piektajā vietā. Par spīti tam, ka partija cerējusi uz labākiem rezultātiem, tās panākumi vērtējami kā pagrieziena punkts, jo kopš Spānijas diktatora Fransisko Franko nāves 1975.gadā, galēji labējie nav izcīnījuši vietas parlamentā.
Par spīti tam, ka šīs ir jau trešās vispārējās vēlēšanas pēdējo četru gadu laikā, vēlētāju aktivitāte bijusi neierasti augsta. Šajās vēlēšanās piedalījušies 75,8% balsstiesīgo pilsoņu, kas ir par 9% vairāk nekā vēlēšanās pirms trīs gadiem. Lai gan nacionālās vēlēšanas tikko noslēgušās, visas partijas jau lūkojas reģionālo un Eiropas Parlamenta vēlēšanu virzienā.
Galēji labējie ieguvuši atbalstu uz kādreiz izteikti dominējošās konservatīvās Tautas partijas rēķina, kas piedzīvojusi sliktākos rezultātus vēsturē. Eksperti norāda – šīs ir kārtējās Eiropas vēlēšanas, kas novedušas pie sadrumstalota parlamenta. Spānijā cīņa par dominējošo lomu savā ideoloģiskajā spektrā būs īpaši sīva.
“Partiju sistēma vēl nav nostabilizējusies. Tautas partiju izaicina gan Pilsoņu partija centrā, gan galēji labējie. Tas nav neiespējami, taču Tautas partijai būs ļoti grūti turpmāk konsolidēt savu pozīciju. Savukārt koalīcijas izveide būs ēna. Pirmkārt, tāpēc, ka gaidāmas Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanas mēneša laikā un partijas nevēlas atklāt savas kārtis. Un arī deputātu mandātu matemātika neliecina par vienkāršu valdības izveides procesu,” sprieda Madrides Universitātes profesors Luiss Buza.
