Pret imigrantiem, bezdarbu, eliti un par vienkāršo cilvēku - populisti kļūst par Eiropas ikdienu

Itālijā notikušajās parlamenta vēlēšanās populistu spēki ieguva vairāk nekā 50% balsu; Ungārijas vēlēšanās – tika iegūtas vismaz 49% balsis. Arī Čehijā un Grieķijā politisko dienaskārtību nosaka populistikās partijas. Tikai piecas no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm ir piedzīvojušas populisma norietu.

Bet kas tad īsti ir populisms? Populisti cenšas piesaistīt savām idejām parastos cilvēkus, kuru rūpes ignorē politiskā un ekonomiskā elite.

Viņu partiju priekšgalā ir harismātisks līderis. Kā norāda Lankasteras Universitātes eksperte Ruta Vodaka, pastāv gan labējais populisms, kas ar nacionālistisku pieeju “uzbrūk liberālajai elitei”, gan kreisais populisms, kas fokusējas uz kapitālisma un globalizācijas kritizēšanu.

Vodaka skaidro, ka pirmais mūslaiku populisma vilnis Eiropā sākās pēc 11. septembra teroraktiem. Tad labējā populisma uzplūdā tika solīts likums un kārtība uz pilsonisko brīvību rēķina.

Populistu panākumus īpaši stiprināja globālā finanšu krīze, kad šie politiķi solīja novērst bezdarbu un nabadzību. Tas, piemēram, Grieķijā ļāva nākt pie varas gan labējiem, gan kreisajiem populistiem.

Migrantu krīze pastiprināja populistu popularitāti Rietumeiropā un Centrāleiropā – Austrijā, Šveicē un Vācijā. Ungārijā un Polijā "anti-istablišmenta" spēki nostiprināja savas pozīcijas.

Savukārt Londonas Universitātes koledžas Eiropas politikas eksperts Filips Marlē uzskata, ka

populistu partiju uzvarām labvēlīgu augsni rada politiskās krīzes un pie varas esošo spēku nespēja radīt efektīvus problēmu risinājumus.

Vēlētāji vairs nevēlas redzēt pie varas esošos spēkus, tādējādi rodas vakuums, kuru aizņem populistu partijas. Lielajām Eiropas valstīm ar senām tradicionālo politisko partiju tradīcijām šādu spēku mestais izaicinājums ir liels pārbaudījums.