Vēlēšanas Vācijā nesa zaudējuma sajūtu sociāldemokrātiem, vēlēšanas Francija - sagrāvi abām klasiskajām Francijas partijām – gan sociālistiem, gan republikāņiem. Un lai arī ne visur populisti uzvarējuši, tomēr atbalsta samazināšanās tradicionālajām partijām ir acīmredzama visur Eiropā.
“Politiskā ainava Eiropā atrodas zem spiediena – viennozīmīgi. Jūs redzat, ka sociālistiem ir lielas problēmas, to redzat arī Tautas partijas grupai un liberāļiem - tiem, kas ir atbildīgi, kas ir pie varas – tiem ir jāaizstāv tas, ko viņi dara. Un tas vairs nav viegli,” atzina Eiroparlamenta Tautas partiju grupas prezidents Manfrēds Vēbers.
Eiropas vislielākajai politiskajai grupai – labēji centriskajai Tautas partiju grupai - pieder trīs visaugstākie amati Eiropas Savienības institūcijās – Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, Eiropadomes prezidents Donalds Tusks un Eiroparlamenta prezidents Antonio Tajani ir no Tautas partiju grupas.
Taču šobrīd Eiropā notiekošās politiskās tektoniskās pārmaiņas nozīmē, ka pat Tautas partijas pārstāvji nav droši par savu nākotni.
Arī viņi ar bažām gaida nākamā gada maijā paredzētās Eiroparlamenta vēlēšanas. Jau tagad 20% no Eiroparlamenta deputātiem pārstāv radikāļus – gan kreisos, gan labējos.
Un tiek prognozēts, ka viņu proporcija pieaugs un nāks klāt jaunas, nesen izveidotas partijas un kustības.
“Mēs redzam, ka lielākajā daļā valstu – demokrātisko rietumvalstu - notiek šo tektonisko pārmaiņu radītās jaunās kustības, kuras vēršas pret esošo politisko eliti, kas ir ilgāku laiku pēckara posmā valdījušas,” sacīja Eiroparlamenta deputāts, politologs Artis Pabriks (“Vienotība”).
Eiropai un arī Latvijai tas nozīmē, ka parlamentos tiks ievēlēts vairāk radikālo un jauno partiju – tātad būs lielāka fragmentācija, un tas var apdraudēt parlamentu efektivitāti.
“Ir risks, ka nākamais Eiroparlaments būs bloķēta institūcija – ja tiek ievēlēti vairāk eiroskeptiķu vai vairāk populistu, kas nesniedz atbildes, bet tikai uzdod jautājumus,” pauda Vēbers.
Eksperti norāda arī uz sakritību, ka ar eliti neapmierināti vēlētāji vairs nemeklē risinājumu pie kreisā spārna partijām, kas savulaik solīja mainīt pasauli, vai pie sociāldemokrātiem, kas tradicionāli iestājas par taisnīgāku sabiedrību un nodarbinātību.
“Visā pasaulē kreisajām partijām ir problēmas. Vienīgais, kam nav problēmas, ir [britu leiboristu līderis] Džeremijs Korbins. Viņš ir ļoti labs – viņš rūpējas cilvēkiem, kurus ir marginalizējis globālais bizness un kuri ir atstumti. Viņš ir no jauna atkal radījis konsensu tradicionālajā veidā, un tas ir tas, kas kreisajiem ir jādara. Ja kreisie ir par nabadzīgajiem un tiem, kas dažādu iemeslu dēļ tiek diskriminēti – tad kreisajiem jāiet pie viņiem,” saka asociētais profesors Džona Kabota universitātē Romā Federigo Argentieri.
Taču Lielbritānijas piemērs citviet Eiropā nav īstenojams, tāpēc vēlēšanu prognozes liecina, ka vislielākie zaudētāji būs kreisi spēki, ieskaitot sociāldemokrātus.
Kā veiksies labēji centriskajiem un liberāļiem, prognozēt grūti, bet uzvaras gājiens viņiem solīts netiek, Jo Eiropas tradicionālā politiskā ainava ir sākusi brukt.
