Euranet Plus

Uģis Lībietis par svarīgākajiem notikumiem Eiropā šonedēļ

Euranet Plus

Uģis Lībietis par svarīgākajiem notikumiem Eiropā šonedēļ

Eiropas Reformu centra pētniece Kamino Mortera-Martinesa par ES līderu samitu, migrāciju

Pētniece: Eirozonas reformas un migrācija – galvenie ES izaicinājumi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Pašlaik notiekošais Eiropas Savienības (ES) līderu samits, visticamāk, iezīmēs virzienus, kādos ES turpinās darboties attiecībā uz imigrāciju un Eirozonu. Tomēr ne vienā, ne otrā izaicinājumā krasus lēmumus var negaidīt - imigrācijas jautājumā, domājams, būs apstiprināti jau esošie virzieni, savukārt eirozonas jautājumos Francijai un Vācijai vajadzēs saskarties ar būtisku citu valstu pretestību.

Bet vai vispār Eiropa šī tik ļoti nozīmīgā samita laikā ir spējīga uz vienošanos? Par to ar Briselē bāzētā Eiropas Reformu centra pētnieci Kamino Morteru-Martinesu (Camino Mortera-Martinez) sarunājās Latvijas Radio korespondents Artjoms Konohovs.

Artjoms Konohovs: Daži, ieskaitot jūsu kolēģus, uzskata, ka šis samits būs viens no izšķirošākajiem daudzu gadu laikā. Kāpēc tā?

Kamino Mortera-Martinesa:

Tāpēc, ka mums uz galda ir divi galvenie temati, viens no kuriem nav līdz galam izrunāts. Mums ir eirozonas reformas un migrācija, kas ir divi lielākie izaicinājumi, ar kuriem ES pašlaik nākas saskarties.

Tas nav svarīgi tikai pilsoņiem, bet arī pašam Eiropas projektam. Neizrunātais jautājums ir “Brexit”. Iespējams, ka tieši šajā neizteiktajā jautājumā mums ir daudz lielāka vienotība. Ja šajās dienās tiks panākta kāda nozīmīga vienošanās, tad, manuprāt, tas būs par eirozonas reformām. Tad mēs būsim spēruši soli uz priekšu, cenšoties izkļūt no daudzām krīzēm, kas mums ir bijušas, un cenšoties izlemt, kādu Eiropas Savienību mēs vēlamies nākotnē.

Konohovs: Cik nopietna, jūsuprāt, ir šī migrācijas krīze. Bija plānots pieņemt nopietnus lēmumus par Dublinas sistēmas reformēšanu. Taču izskatās, ka nekādu nopietno lēmumu nebūs un priekšroka tiek dota jautājumiem, kur progresu ir iespējams sasniegt. Piemēram, strādājot ar ārējiem faktoriem un tādējādi cenšoties atturēt cilvēkus no ierašanās Eiropā, tā vietā, lai tiktu ar viņiem galā, kad viņi jau ir šeit nokļuvuši.

Martinesa: Šeit ir jāmin divi kļūdaini pieņēmumi.

Šogad ES ir ieradušies aptuveni 40 000 cilvēku, salīdzinot ar aptuveni miljonu pirms pāris gadiem. Tāpēc mēs par izteiktu migrācijas krīzi nemaz nevaram runāt.

Otrs kļūdainais priekšstats ir par bēgļiem un patvēruma meklētājiem. ES pēdējo gadu laikā ir mēģinājusi panākt Dublinas sistēmas reformēšanu, centusies reformēt patvēruma likumus par bēgļiem, viņu sadalīšanu un līdzsvara atrašanu starp uzņemošajām valstīm un tām, kurās migranti ierodas.

Pēdējo pāris nedēļu laikā mēs redzam cīņu par neregulāro migrāciju – migrantu kuģu gadījumā mēs redzējām atšķirīgu Itālijas un Spānijas nostāju, kā arī ir izskanējušas Vācijas un citu valstu bažas par patvēruma meklētāju un arī ekonomisko migrantu tā dēvēto sekundāro pārvietošanos. Šeit risinājuma nav.

Visticamāk, ir gaidāma līdzšinējo solījumu apstiprināšana

– turpināsim stiprināt ārējās robežas, stiprināsim robežu aģentūru “Frontex”, piešķirsim naudu trešajām valstīm, kā arī veidosim tā dēvētās izkāpšanas platformas. Arī šī ideja ir bijusi uz galda jau vairākus gadus. Šīs idejas nav jaunas, taču Itālija tās pasniedz kā jaunus risinājumus migrācijas krīzei. Tātad divu iekšpolitisko problēmu dēļ - Itālijā un Vācijā – mēs esam noorganizējuši samitu par migrācijas krīzi, kuras patiesībā nemaz nav.

Konohovs: Ir interesanti redzēt, ka tā dēvētie nepopulistu politiķi ir pieņēmuši tā dēvēto populistu piedāvātos risinājumus par šo „izkāpšanas platformu” izveidi ārpus Eiropas un bēgļu pieteikumu izskatīšanu kā ārpakalpojumu. Kā tas nākas, ka šis ir kļuvis par vairākuma pieeju, ja vēl pavisam nesen šādus ierosinājumus atbalstīja tikai ekstrēmākie spēki?

Martinesa: Es tam īsti nepiekristu. Man ir grūti iedomāties, kādu liberāļu, sociālistu vai Eiropas Tautas partiju grupas politiķi, protams, izņemot mūsu draugu Viktoru Orbānu, kuri atbalstītu nekavējošu risinājumu šim sarežģītajam migrācijas un patvēruma rēbusam. Kā jau es teicu, šie piedāvājumi ir zināmi jau vairākus gadus, un nav pirmā reize, kad populārākās partijas par to diskutē. Iespējams, jaunums ir tas, ka Austrijas valdība un premjerministrs Sebastians Kurcs nebaidās par to runāt. Par tā dēvēto Eiropas aizsardzības sistēmu, manuprāt, cilvēki nevēlas īpaši skaļi runāt, jo tas viņus nostādītu vienās pozīcijās ar populistiem.

Taču vairums vadošo politiķu ļoti labi apzinās, kādu iespaidu uz dalībvalstīm atstāj nekontrolēta migrācija un baidās no tā, kā tas var ietekmē vēlētāju nostāju pret viņiem un ES.

Kaut vai atcerieties Angelu Merkeli, kas agrāk atbalstīja atvērto robežu ideju, bet tagad ir spiesta domas mainīt. Ne jau tikai Viktors Orbāns satraucas par migrāciju! Vairums politiķu apzinās, ka kaut kāds kopīgs risinājums ir nepieciešams, jo pretējā gadījumā briesmām tiks pakļauta Šengenas zona, kuru augstu vērtē ļoti daudzi iedzīvotāji.

Konohovs: Tāpēc, ka visi ieceļojušie vēlas pēc tam doties tālāk uz Vāciju vai Zviedriju. Tie laikam ir tie divi iekārojamākie galamērķi Šengenas zonā.

Martinesa: Protams. Šis ir tas sarežģītais rēbuss, par kuru es jau runāju. Ir Itālija un vēl dažas valstis, kuras satraucas par patvēruma meklētājiem un neregulārajiem migrantiem, un tad ir Vācija, Zviedrija un citas valstis, kuras satraucas par sekundāro pārvietošanos, kad cilvēki faktiski nekontrolēti ceļo pa ES. Šo jautājumu ir iespējams atrisināt, tikai izrunājot abas minētās problēmas. Ja tas izdosies, nekādas krīzes nebūs. Taču, manuprāt, mēs esam ļoti tālu no šī risinājuma, ņemot vērā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu lomu šajā procesā.

Konohovs: Un noslēgumā nedaudz vairāk par eirozonas reformām. Vai jūs redzat lielāku vienotību šajā iekļaujošajā eirozonas formātā? Vai arī tomēr pastāv vecās šķelšanās par nastas dalīšanu, risku mazināšanu un risku dalīšanu starp valstīm, kuras tomēr visas ir diezgan līdzīgas?

Martinesa: Manuprāt, eirozona pilnīgi noteikti nav vienota jautājumā ne par eirozonas reformām, ne banku savienību, ne kādu kopīgu deklarāciju. Taču lielā atšķirība ir tajā, ka Vācija un Francija ir vienojušās par to, ko tās vēlas darīt turpmāk.

Un no pieredzes var teikt – ja Francija un Vācija kaut ko vēlas, viņām tas var izdoties.

Manuprāt, ir maz ticams, ka mēs panāksim kādu progresu šajā jomā, ņemot vērā to, kas piedāvā reformas un kāda ir šo cilvēku kapacitāte pārliecināt citus kāpt uz tā paša klāja.

Tāpēc, ka mēs runājam par eirozonu, kas ir mazāka nekā 28 ES dalībvalstis. Galu galā, man liekas, ka eirozonas reforma sabiedriskajai domai ir mazāk pretrunīga, varbūt izņemot Vāciju. Gan medijiem, gan populistu kustībām tāpēc šo jautājumu ir grūtāk izmantot pret ES. Tāpēc, manuprāt, šajā frontē ir gaidāms vairāk vienošanos, taču tas notiks ilgākā laika posmā. Un lielāku progresu pretī risinājumiem noteikti nodrošina arī šo piedāvājumu politiskā aizmugure.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti