Parasti saka, ka demokrātijā katram pilsonim ir viena balss. Bet izrādās, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās dažiem ir pat divas balsis. Piemēram, ja jūs esat Latvijas pilsonis, kurš dzīvo Lielbritānijā un esat pieteicies balsot par britu, nevis Latvijas kandidātiem uz Eiropas Parlamentu, tad ir ļoti iespējams, ka jūs ceturtdien varējāt nobalstot Lielbritānijā, bet sestdien to varēsiet izdarīt Latvijā.
Tas nav legāli, bet tāda iespēja pastāv. Šāda situācija veidojas tādēļ, ka bieži vien, piesakoties balsot citā valstī, pilsoņa vārds netiek svītrots no viņa dzimtās valsts vēlēšanu sarakstiem.
„Ārvalstis bieži nesūta pietiekami identificējamus datus,” saka Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs Ritvars Eglājs. „No tā, ka pateiktu, ka mums sarakstā ir Ritvars, ar to diez vai pietiktu, lai mēs zinātu, kurš tas ir. Ja pateiktu „Ritvars Eglājs”, varbūt esmu vienīgais Ritvars Eglājs. Nē, neesmu. Es zinu, ka esmu „Google” atradis vēl kādu Ritvaru Eglāju Latvijā. Tāpēc ar to vien vēl nepietiktu. Personas kodu mums sūta mazums no valstīm. Bet tas, ko sūta vairums, ir dzimšanas datums, ar ko jau tomēr diezgan droši var konstatēt.”
Centrālā vēlēšanu komisija ir saņēmusi informāciju par aptuveni 6600 Latvijas pilsoņiem, kuri ir nolēmuši balsot ārzemēs par jaunās mītnes valsts kandidātiem uz Eiropas Parlamentu. Tomēr vairāk nekā pusi no šiem cilvēkiem jeb 3800 vēlētājus nebija iespējams atpazīt, jo ārvalstu iestādes ir atsūtījušas tikai šo pilsoņu vārdu un uzvārdu, saka Eglājs:
„Un tad Centrālā vēlēšanu komisija ir dilemmas priekšā: kuru no Jāņiem Bērziņiem svītrot laukā?”
Ja vēlētāju pēc atsūtītās informācijas nevar atpazīt, tad viņš paliek Latvijas vēlēšanu sarakstos. Ironiski, ka tieši no Lielbritānijas, kur dzīvo vairums no Latvijas pēdējos gados aizbraukušo, pārsvarā tiek sūtīti visnepilnīgākie dati, proti, tikai vārds un uzvārds. Tas daļēji ir saistīts arī ar to, ka Apvienotajā Karalistē nav vienas iestādes, kas organizētu vēlēšanas visā valstī. Tādēļ informāciju uz Latviju sūta desmitiem dažādu iestāžu.
Ar šo problēmu ir saskārušās arī citas valstis. Piemēram, Zviedrija nav varējusi laicīgi saņemt visu informāciju no Dānijas, kur dzīvo daudz zviedru. Turklāt tikai trešdaļu no visiem Zviedrijā saņemtajiem sarakstiem bija iespējams uzreiz apstrādāt ar datoru. Pārējo atsūtīto informāciju Zviedrijas vēlēšanu komisija nemaz neizmantoja.
Arī 157 000 Nīderlandē dzīvojošo ārzemnieku ir pienācis aicinājums balsot gan no Nīderlandes varas iestādēm, gan no šo ārzemnieku dzimtenes. Tas pats ir arī ar daudziem cilvēkiem, kuriem ir dubultpilsonība, saka Nīderlandes iekšlietu ministrs Ronalds Plasterks:
„Tā ir dīvaina situācija. Bet cilvēkiem nevajadzētu balsot divas reizes - par to Nīderlandē var sodīt ar vienu mēnesi cietumā vai 4 000 eiro lielu sodu. Mums vajadzētu panākt, ka divas Eiropas valstis pārliecinās, ka tiek izsūtīts tikai viens aicinājums balsot. Mēs jau to esam piedāvājuši Eiropas kolēģiem, bet viņi saka, ka tas ir pārāk sarežģīti. Un noteikt, ka kāds ir balsojis divas reizes, ir ļoti sarežģīti.”
Vēlēšanu organizētāji gan mierina, ka mēģinājumi balsot divas reizes ir ārkārtīgi reti. Drīzāk problēma ir, lai cilvēki vispār nobalsotu par Eiropas Parlamentu.
