Pagājušajā nedēļā notikušajās parlamenta vēlēšanās Orbāns nodrošināja savu nu jau trešo termiņu pēc kārtas valdības vadītāja amatā. Tas tika panākts ar jau vairākus gadus pausto nostāju, kas nereti ir visai attālināta no rietumvalstu demokrātiskās realitātes. Orbāns kļuvis par galēji labējo politiķu varoni ne tikai Ungārijā, bet arī citās Centrāleiropas valstīs. Gan Ungārijā, gan Eiropā viņam tiek pārmesta demokrātisku institūciju ierobežošana.
"Valdošā partija jau pašlaik tiešā vai netiešā veidā kontrolē lielāko daļu ungāru medijus.
Tas nozīmē, ka lielai daļai iedzīvotāju, galvenokārt tiem, kas dzīvo laukos, ir iespējams iegūt informāciju, kuru pasniedz valdība. Valdošajai partijai ir nepieciešams saglabāt arī esošo vēlēšanu sistēmu, kā arī ietekmēt tādas institūcijas kā prokuratūru, auditorus un nodokļus inspekcijas," komentē Galvenā Politiskā Institūta vecākais analītiķis Bulču Huņavdi.
Tomēr Orbāns reiz bija liberāls akadēmiķis, kurš studēja vēsturi Oksfordas universitātē, saņemot Sorosa stipendiju, cīnījās pret komunismu kā disidents
un vēlāk kā centriski labējais politiķis palīdzēja Ungārijai iestāties Eiropas Savienībā un NATO.
Tagad Orbāns pasludinājis sevi par kultūras kontrrevolūcijas līderi.
Jau maijā Orbāns varētu izpildīt vienu no saviem priekšvēlēšanu solījumiem - ar likumu aizliegt organizācijas, kas darbojas ar Sorosa naudu un tādējādi “apdraud Ungārijas nacionālo drošību”.
“Valdības un valdošās partijas kampaņa bija balstīta uz to, ka apkārt ir tautas ienaidnieki, kurus sponsorē Džordžs Soross, to vidū arī mūsu nevalstiskā organizācija, kas vairākkārt tika pieminēta valdību atbalstošajos medijos, un kas var gatavoties uzbrukumiem pēc vēlēšanām. Tā kā esam gatavi retoriskiem un juridiskiem uzbrukumiem pret mūsu nevalstisko organizāciju," norāda Ungārijas Civilbrīvības apvienības izpilddirektore Stefānija Kaprončaja.
Studiju gados Orbāns kaislīgi aizstāvēja Rietumu vērtības, rīkoja mītiņus, aicinot Padomju armijas karavīrus pamest viņa dzimteni. Orbāna studiju biedri atminas, ka viņš nemaz nevēlējās kļūt par politiķi, bet gan par intelektuāli, kurš tiek cienīts ungāru intelektuālajās aprindās. Tas mainījās 1990. gadā, kad Orbāns dibināja jaunu liberālo partiju “Fidesz”, kas pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās ieguva 22 vietas parlamentā.
Ar gadiem mainījās partijas nostāja – tā kļuva arvien nacionālistiskāka, centriskāka un mazāk liberāla.
1998. gadā viņš pirmo reizi kļuva par Ungārijas premjeru. Četru gadu laikā viņa administrācija izpelnījās labas atsauksmes, lai gan bija nelieli korupcijas skandāli.
2002. gada vēlēšanās Orbāna partija piedzīvoja sakāvi, un viņš bija spiests vadīt opozīciju. Orbāns arvien aktīvāk sāka meklēt ārējos ienaidniekus, kuru vidū bija arī Džordžs Soross. 2010. gada vēlēšanās viņam izdevās uzvarēt – galvenokārt ekonomiskās krīzes dēļ, kurā Orbāns atklāti vainoja toreiz pie varas esošos politiķus.
Kopš šīs uzvaras Orbāns ir stiprinājis savu varu, vājinot demokrātiskās institūcijas. Daudzi analītiķi velk paralēles ar Vladimira Putina un Redžepa Tajipa Erdogana taktiku, nostiprinot savu varu valstī.
