21 gadu vecā Jarina Arieva pirms kara bija Kijevas domes deputāte no partijas “Eiropas solidaritāte”, bet 24 gadus vecais Svjatoslavs – informāciju tehnoloģiju speciālists. Tūlīt pēc kāzām pāris iestājās Ukrainas teritoriālajā aizsardzībā un devās aizstāvēt dzimteni. 

Jarina Arieva: Es pašlaik daru to, ka uzkopju to vietu, kur mēs esam. Mans pamatdarbs šobrīd ir vienkārši pasargāt viņu [karavīru] un dot viņam iespēju pagulēt, atnest viņam paēst, parūpēties par viņu. Tas, ko es varu izdarīt, lai kamēr viņš ir šeit, viņam būtu pēc iespējas ērtāk. Savukārt pirmajās kara dienās es palīdzēju virtuvē, vēlāk pievienojos mediķiem, vēl aizvien palīdzu. Taču lielās mediju uzmanības dēļ es fizisku nevaru paspēt tur palīdzēt. Medicīnas centrs atrodas bunkurā, un tur nav sakaru. Es cenšos būt vienlaikus divās vietās, taču saprotot, ka tikpat svarīgi karot informācijas frontē un arī to, ka mediķu mums pietiek, pagaidām es esmu pieņēmusi lēmumu tikt galā ar intervijām.  

Latvijas Televīzija: Kā jūs izlēmāt apprecēties ar Svjatoslavu kara aktīvajā fāzē?

Mums bija saruna par to, ka, ja būs karš, tad mēs vēlamies būt kopā. Mēs gribējām salaulāties. Mēs nezinājām, vai varēsim to izdarīt oficiāli. Sajūtot, ka kaut kas varētu notikt, mēs iesniedzām pieteikumu dzimtsarakstu nodaļā uz 1. martu. Pēc divarpus stundām mēs būtu varējuši juridiski noslēgt laulību. Taču tagad tas nav iespējams. Varbūt te armijas daļā var kaut kur salaulāties. Meklēsim iespējas. Bet mums palīdzēja mana māte, kura pazīst mācītāju. Viņš mūs salaulāja bez laulības apliecības izsniegšanas. Tas bija unikāls gadījums. 

Pirms laulībām mēs dzīvojām atsevišķi, bet mēs izlēmām, ka negribam kara laikā būt atsevišķi. Mēs gribam būt kopā, atbalstīt un aizstāvēt viens otru. Tāpēc mēs atnācām pie mācītāja un pateicām – salaulājiet mūs.

Uz ko jūs šobrīd visvairāk cerat?

Es ceru, ka pasaule pieņems maksimālas, cik vien ir iespējams, sankcijas pret Krieviju. Viņus vienkārši nogriezīs nost no visas pasaules. Lai viņi vārās savā sulā, lai tiek galā ar savu ekonomiku, kā vēlas, lai viņi būtu badā. Tikai lai viņiem nebūtu, ar ko nodrošināt savu armiju, kura nāk uz šejieni un nogalina mūsu pilsoņus. 

Viņi iebruka mūsu zemē, un es godīgi jums pateikšu, ka pirms visa šī es nebiju cietsirdīgs cilvēks. Taču pašlaik šīs vēlmes ir absolūti patiesas. Jo nav ko iebrukt mūsu zemē. Nav ko nogalināt mūsu cilvēkus. Nav ko atņemt mums mieru un nav ko iznīcināt mūsu mājas. Tāpēc es vienkārši ceru, ka ieviesīs maksimāli stingras sankcijas, nogriezīs viņus nost no visas pasaules, vairs neiepirks no viņiem gāzi un viņu ekonomika sabruks.  

Cilvēkiem nav ne pilītes baiļu. Cilvēki ir gatavi cīnīties, cilvēki ir gatavi nogalināt savas zemes labā.