Panozero ciemats ir pilnībā noslēgts no ārpasaules. Tur ir ļoti minimāla infrastruktūra bez braucamajiem ceļiem, bez ūdens apgādes un apkures, bez mobilajiem sakariem. Iemītnieki ūdeni ņem no ezera, ziemā no ledus, un apsilda māju, kurinot malku.
Pieeju mobilajam tīklam tur var “noķert” tikai vienā mazā stūrī. Visi veikali un pakalpojumi pieejami tikai otrpus ezeram.
Taču ziemā, kad ledus pilnībā sasalst, ir iespējams izmantot to kā ceļu – ezeru šķērso gan ar kājām, gan ragavām, gan automašīnu. Tajā laikā ciema iemītnieki dodas uz pāri ezeram esošajiem veikaliem un iegādājas pārtikas krājumus pavasarim – laikam, kad ezers atkusīs un ciems atkal būs noslēgts no ārpasaules.
Globālās sasilšanas dēļ sala periodi arī kļūst īsāki. Ciemu apdzīvo 250 cilvēki, un populācija arvien sarūk, jo šeit nav nekādu darba iespēju. Tuvākā pilsēta un slimnīca ir 100 km attālumā.
Cilvēki situācijā vaino vietvaras neieinteresētību. Iedzīvotāji pieprasījuši valdībai viņus pārvietot kur citur, bet politiķiem šāda plāna nav. Savukārt tilta izbūvi viņi neuzskata par finansiāli pamatotu.
