Krievijas iebrukuma pirmo dienu žurnālists un raidījumu vadītājs no Kijevas Volodimirs Birjukovs atcerējās šādi: “Vispirms, tas ir ļoti dīvaini, – es aizgāju mazgāt traukus. Es piecēlos. Es nesāku vākt mantas. Es nekritu panikā. Es vienkārši sapratu, ka man ir četri netīri šķīvji...”
Viņš pastāstīja, ka trešdien Krievijas spēki bombardēja pilsētu “kā traki”. Ne vienmēr var paspēt tikt līdz bumbu patvertnei.
“Kamēr tu skriesi uz bumbu patvertni no 26. stāva... Tas ir ļoti grūti. Pirmkārt, lifti nestrādā. Visu laiku jāskraida uz leju, uz augšu. Tika meklēti kompromisi, ko var darīt. Vislabāk, protams, ir iet ārā uz kopīgo gaiteni un gulties uz zemes, jo pats galvenais, lai no raķešu trieciena aizsargā vismaz divas sienas. Istabas siena, pēc tam nesošā siena un vēl kaut kas. Man ar vannas istabu ir paveicies, jo tā ir maksimāli paslēpta aiz visām sienām,” atklāja Birjukovs.
Pašlaik Volodmirs Birjukovs uzturas pie vecākiem. Savu dzīvokli, kas atrodas vairāk nekā piecpadsmit kilometru attālumā, viņš apmeklē ļoti reti. Vienīgais veids, kā tur nokļūt, ir brauciens elektrovilcienā.
“Visvairāk bija bail iet Centrālajā stacijā, kur vakar trāpīja raķete, un redzēt sprādziena izsistos stiklus. Toties ''Makdonalds'' palika neskarts. Tas pat ir forši. Tu skaties, ka stāvvietā, stacijā, viesnīcā logi ir izsisti, bet ''Makdonalds'', kurš atrodas vistuvāk trieciena vietai, ar to viss normāli. Laikam viņiem ir kaut kādi īpaši stikli. Netaupīja uz tiem,” pastāstīja Birjukovs.
Volodimirs Birjukovs pastāstīja, ka Putina izvērstais karš ir apvienojis ukraiņus.
Pat bezpajumtnieki, kuri netraucēti var šķērsot robežu, paliek aizsargāt valsti,
viņš teica.
Arī žurnālisti ir vienoti. Pēc paša vārdiem, Birjukovs var pieslēgties jebkuras stacijas ēteram, ja viņš ir noskaidrojis ko svarīgu. Viņš nesaprot, no kā viņu plāno “atbrīvot” Putins.
“Manī nav ukraiņu asiņu, taču pēc daudziem gadiem man ir Ukrainas pase, un man patīk šī zeme. Šeit esmu izveidojis radio un televīzijas programmu vadītāja karjeru. Es mierīgi runāju ukraiņu, krievu un poļu valodā. Arī ēterā, kad tas ir vajadzīgs,” pastāstīja Volodimirs Birjukovs.
2019. gadā viņš publicējis grāmatu krievu valodā “Nepazīstamā žurnālista stāsts”; to ātri izpirka.
“Neviens šo gadu laikā un sevišķi par grāmatas izdošanu neko man nepārmeta. Es to akcentēju, jo grāmata tika publicēta jau pēc Cieņas revolūcijas, pēc Krimas aneksijas, pēc tā saukto Doneckas un Luhanskas tautas republiku parādīšanās. It kā teica, ka nedrīkst, taču man nekādu problēmu nebija, un neviens man neko nepārmeta.
Kāda mārrutka pēc mani atnāca glābt? Es nesaprotu.
Es ļoti ceru, ka viņi no šejienes aizies, šie ''glābēji'',” uzsvēra Birjukovs.
