Pirmkārt es gribētu arī jūs sveikt jūsu valsts 100. dzimšanas dienā. Un sākšu es ar tādu pašu jautājumu, kā pirms nedēļas uzdevu jūsu kolēģim no Lietuvas - kādi, jūsuprāt, ir trīs galvenie notikumi, kas vislabāk raksturo Igaunijas neatkarības pirmos 100 gadus?
Manuprāt, ir ļoti grūti nosaukt tikai trīs. Pirmā noteikti ir pati mūsu cīņa par neatkarību – gan pirms 100 gadiem, gan pēc Otrā pasaules kara, gan arī pirms 30 gadiem – 80. gadu beigās un 90. sākumā. Mēs esam trīs reizes cīnījušies par savu neatkarību un tas mazai tautai ir ļoti nozīmīgi. Otrkārt, 90. gados un ši gadsimta sākumā mēs beidzot varējām atkalapvienoties ar brīvo pasauli, pievienojoties NATO un Eiropas Savienībai. Ar šiem diviem lielajiem soļiem mēs izjūtam, ka mēs vairs nekad netiksim atstāti vieni paši! Nekad nebūsim vieni! Un, treškārt…
mēs dzīvojam arvien labāk un labāk. Mūsu ekonomikas aug, cilvēku dzīve kļūst labāka. Mēs nekad neesam dzīvojuši tik labi kā tagad. Un tas attiecas gan uz Latviju, gan Igauniju.
Mēs Latvijā bieži vien jokojam, ka igauņi ir nedaudz lēnīgi. Taču kaut kā vienmēr igauņi ir mums priekšā gandrīz visās dzīves jomās. Kas īsti ir pamatā jūsu veiksmes stāstam?
Es nedomāju, ka mēs vienmēr un visur esam bijuši priekšā, jo Latvijai ir savas priekšrocības. Kaut vai ņemot vērā tirgus apmērus un Rīgu, kas kā reģiona lielākā pilsēta rada ļoti lielas priekšrocības. Taču mums, iespējams, ir palīdzējis tas, ka esam mazāki, un mazākas valstis ir vieglāk reformēt. Otrkārt, mums ir ļoti paveicies, ka esam tik tuvu Somijai un citām Ziemeļvalstīm, kas mums ievērojami palīdzēja gan pirms 30 gadiem, gan turpina darīt to joprojām
Pēdējo gadu laikā arvien biežāk no igauņu puses mēs dzirdam, ka jūs sevi vairāk uzskatāt par Ziemeļvalsti, nevis vairs par tādu īstu Baltijas valsti.
Es teiktu gan jā, gan nē. Mums patiesi ir tuvas attiecības ar Ziemeļvalstīm, un mēs labprāt vēlamies ar tām sadarboties. Taču es redzu, ka mūsu uzņēmumi un mūsu tūristi patiesībā arvien vairāk skatās tieši uz Latviju. Mēs patiesi vēlētos ciešāku Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbību. Mēs zinām, ka to vēlas Baltijas valstis, bet vēl ne tik ļoti Ziemeļvalstis, taču situācija sāk mainīties.
Pārskatāmā nākotnē, manuprāt, mums tomēr būs Ziemļvalstu un Baltijas valstu kopējais reģions, kur sadarbība būs īpaši cieša.
Tāpēc nav jēgas kaut ko dalīt – mēs vienkārši pakāpeniski kļūstam par vienu reģionu.
Jūsu prezidente Kersti Kaljulaida nesen izteicās, ka mums ir nepieciešams saglabāt brīvo pasauli, kas ir balstīta uz liberāldemokrātijas vērtībām, cilvēktiesībām un pašnoteikšanos. Kāda ir igauņu attieksme pret šīm liberālajām vērtībām, un vai varam teikt, ka tās gūst plašu atbalstu un ir atbalstītas sabiedrībā?
Es teiktu, ka jā. Kad mēs runājam par tādām vērtībām kā brīvība, vārda brīvība un likuma vara – jā. Mums, protams, ir arī daudz diskusiju par to, cik konservatīviem vai liberāliem mums vajadzētu būt. Patiesībā es teiktu, ka igauņu sabiedrība ir diezgan konservatīva. Liberālās vērtības, kurās indivīdam ir jābūt visa centrā un nekam citam nav nozīmes, nav ļoti populāras, jo tomēr esam visai konservatīvi.
Pēdējo gandrīz 10 gadu laikā visas Baltijas valstis saskaras ar nopietnām emigrācijas problēmām un akūtu darbaroku trūkumu. Daži eksperti Latvijā uzskata, ka vienīgais iespējamais risinājums ir migrācija. Kāds ir viedoklis Igaunijā?
Pie mums darbojas tieši tās pašas lobiju grupas, kas uzsver nepieciešamību pēc lielākas migrācijas, lai nodrošinātu mūsu ekonomikas augšanu arī turpmāk. Taču valdība ir ļoti piesardzīga. Mums ir noteikts limits tam, cik daudz cilvēku gada laikā drīkst pārcelties uz Igauniju – tas ir 0,1 procents no mūsu iedzīvotāju skaita. Tāpēc mēs cenšamies nodrošināt, lai šī situāciju neiziet ārpus kontroles. Mēs cenšamies vairāk koncentrēties uz mūsu pašu cilvēkiem, lai pārliecinātos, ka viņi saņem labu izglītību, darbu un labas algas. Ja paskatās uz reālo situāciju,
bezdarba līmenis Igaunijā ir ļoti zems – zem sešiem procentiem. Taču ir desmitiem tūkstoši cilvēku, kas nav strādājuši gadiem un kuri uzskata, ka ar pašreizējo pabalstu sistēmu var tīri labi izdzīvot.
Mērķis ir panākt, lai šie cilvēki atsāktu strādāt. Ir ļoti grūti teikt, cik veiksmīgi mums tas izdodas, bet mēs ļoti cenšamies.
Latvijā liela uzmanība tiek pievērsta tam, lai atgrieztu dzimtenē tos tautiešus, kuri no mūsu valsts ir emigrējuši. Pagaidām, gan visai nesekmīgi… Bet kāda ir situācija Igaunijā?
Mums arī ir bijušas vairākas šādas kampaņas, bet nevarētu teikt, ka tās ir bijušas ļoti veiksmīgas. Ar kampaņām vien cilvēkus nepiespiedīsi atgriezties, ir nepieciešams radīt pievilcīgu vidi, nodrošināt labas darbavietas. Tikai tad viņi atgriezīsies. Kampaņas vienas pašas nedarbojas.
Lai pārvarētu šos izaicinājumus, Igaunija meklē darbaspēku arī citās valstīs, tostarp Latvijā un tās pierobežas rajonos. Vai ir kādas valstis, uz kurām vairāk skatāties, un vai ir kādas profesijas, kuras īpaši meklējat?
Es jau minēju, ka mums migrācijai ir noteikti limiti. Bet uz dažām profesijām, piemēram, IT speciālistiem, inženieriem un cilvēkiem ar augstu izglītības līmeni, šādi ierobežojumi neattiecas. Otrkārt, nedrīkst aizmirst, ka Eiropas Savienības iekšienē ir atļauta darbaspēka kustības brīvība. Un es zinu, ka daudzi cilvēki no Ziemeļlatvijas strādā Igaunijā. Arī atsevišķas slimnīcas ir sākušas uzrunāt ārstus no Latvijas, taču tā nav valdības programma.
Kā jūs izskaidrotu to, ka arvien vairāk Latviešu dodas strādāt uz Igauniju. Vai tas atkal izskaidrojams ar lielāku konkurētspēju vai darba vides pievilcību?
Es domāju, ka viens no galvenajiem faktoriem tomēr ir nedaudz augstākais darba algu līmenis Igaunijā. Mūsu valsts dienvidu daļa piedzīvo ļoti labu izaugsmi, un uzņēmēji saka, ka patiešām ir atkopušies no krīzes. Ir daudz jaunu darbavietu, un ir izvēle – pieņemt darbā igauņus vai latviešus. Viss atkarīgs no prasmēm.
Par ārpolitiku. Kādu un kur jūs redzat Igaunijas lomu Eiropas Savienībā, vai atbalstāt ideju par ciešāku integrāciju. Un atkal – ko par to saka paši igauņi?
Pirmkārt, es nesaskatu, ka kāds censtos panākt ļoti nopietnas pārmaiņas Eiropas Savienības uzbūvē. Tā joprojām ir dalībvalstu savienība, kur dalībvalstīm ir galvenā loma, un, manuprāt, tas nākotnē nemainīsies. Vienlaicīgi Igaunija ir viena no tām valstīm, kura būtu gatava vairāk runāt par ciešāku integrāciju un vēl vairāk funkciju nodošanu Eiropas kontrolē. No otras puses, mēs saprotam, ka mēs varbūt esam vieni no retajiem, tāpēc mums nav nekādu nereālistisku cerību.
Līdzīgi kā Latvija, arī mēs gribam redzēt sevi Eiropas Savienības kodolā. Mēs vēlamies būt integrācijas procesu centrā un aktīvi piedalīties diskusijās par Eiropas nākotni un tās turpmāko virzību.
Es gribu vaicāt arī par attiecībām ar pārējām Baltijas valstīm. Vai mēs varam teikt, ka mūsu starpā pastāv tāda pati vienotība, kā pirms 30 gadiem? Varbūt saskatāt šeit kādus izaicinājumus?
Ir ļoti grūti salīdzināt 80. gadu beigas un pašreizējo situāciju. Toreiz mums bija kopīgais mērķis izstāties no Padomju Savienības, atjaunot savu brīvību un neatkarību. Tagad mēs redzam, ka katrai valstij ir savas intereses. Un tas ir ļoti dabiski, jo esam dažādas valstis. Galvenais mērķis ir konsolidēt šīs intereses, lai varam augt kopīgi. Dažkārt tas izdodas vieglāk, dažkārt ne, jo mums katram ir savas intereses.
Pirms dažām nedēļām bija daudz diskusiju par mūsu kopējo projektu „Rail Baltica” un iebildumiem pret kompānijas „RB Rail” vadību, kas izskanēja īpaši jau no Lietuvas puses. Vai tas nozīmē, ka šeit vērojamas kādas nopietnas problēmas, vai arī piekritīsiet Lietuvas vēstnieka viedoklim, ka nesaskaņas ir tikai vadības līmenī.
No mūsu puses varu teikt, ka, protams, ir vērojama viedokļu atšķirība par to, kā virzīties uz priekšu šī projekta ieviešanas fāzē. Īpaši par to, kādai ir jābūt darba un pilnvaru sadalei starp „RB Rail” vadību un iesaistītajām valstīm. Es tiešām ceru, ka šīs nesaskaņas drīzumā izdosies atrisināt un mēs varēsim virzīties uz priekšu. Marta sākumā notiks visu triju Baltijas valstu premjeru tikšanās, un jūsu premjers ir ierosinājis apspriest arī šo tēmu. Taču es gribu patiešām uzsvērt, ka nav nekādu diskusiju vai strīdu starp valdībām. Tās savā starpā ļoti labi sadarbojas.
Un pēdējais jautājums – kādu jūs redzat vai vēlētos redzēt Igauniju nākotnē un kādu jūs vēlētos redzēt Igauniju pēc nākamajiem 100 gadiem?
Tas ir ļoti labs jautājums. Es, pirmkārt, gribētu lai Igaunija un igauņi ir laimīgi! Un es ceru, ka mums būs ļoti plaukstoša un droša valsts, kur katrs jūtas kā mājās un laimīgs. Un es ceru, ka tā jutīsies ne tikai Igaunija, bet arī viss reģions, jo vieni paši mēs tā nevaram justies! Mēs to varam sasniegt tikai kopā.
