Artjoms Konohovs: Vispirms paldies, ka piekritāt šai intervijai. Es gribētu sākt ar vispārīgu jautājumu: vai jūs pārsteidza tā dēvētais Kataras kukuļošanas skandāls? Vai jūs pārsteidza, ka kaut kas tāds varēja notikt Eiropas Parlamentā?
Emīlija O’Reilija: Es domāju, ka mēs visi bijām pārsteigti tajā ziņā, ka tas bija ļoti dramatisks stāsts, kas bija uzreiz visiem saprotams. Tur bija fotogrāfijas ar naudas maisiem un čemodāniem un viss pārējais. Tas raisīja interesi visā pasaulē. Daudz kas no labām lietām, ko Eiropas Parlaments dara, bieži netiek pamanīts, bet šis uzreiz tika.
Ja runājam par to, vai es kopumā biju pārsteigta, ka kaut kas tāds varēja notikt, tad man jāsaka, ka es nebiju pārāk pārsteigta.
Ir skaidrs, ka Eiropas Parlamentā diezgan vāji tiek kontrolēta ētikas prasību izpilde. Tādēļ varēja viegli iedomāties, ka gadījumā, ja cilvēkiem ir nosliece uz to, kas tagad viņiem tiek pārmests, tad viņi to varēja diezgan viegli izpildīt. Turklāt daudzkārt jau ir teikts, ka šo visu ir atklājušas Beļģijas tiesībsargājošās iestādes, nevis Eiropas Savienības iestādes. Redzēsim, kā tas viss turpmāk attīstīsies, bet tas noteikti bija trauksmes signāls gan parlamentam, gan citām iestādēm.
Kas tagad būtu jādara? Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Metsola ir izklāstījusi savu reformu piedāvājumu. Ir deputāti, kuri uzskata, ka ar to ir krietni par maz. Jūs vēstulē Metsolai sniedzāt savus priekšlikumus. Līdz ar to, kas, jūsuprāt, būtu jādara šajā situācijā?
Es domāju, ka mums jāsāk no pašiem pamatiem un jāsaprot, ko īsti mēs vēlamies panākt. Mēs vēlamies panākt, lai iedzīvotāji uzticētos Eiropas iestādēm un it sevišķi Eiropas Parlamentam, jo tas ir viens no likumdevējiem, un cilvēki to vislabāk izprot, jo viņi ir ievēlējuši deputātus. Turklāt notiekošais Briselē ir sarežģīts. Ja dalībvalstīs sabiedrība caur medijiem var salīdzinoši vienkārši pieskatīt politiķus, tad Briselē notiekošais atrodas tālu no cilvēkiem. Tas varētu ļaut politiķiem biežāk izsprukt sveikā.
Bet iedzīvotāju uzticība Eiropas iestādēm ir jāstiprina. Tādēļ ir jāsaprot, kā mēs varētu pastiprināt pretkorupcijas pasākumus. Ja tas būtu manā atbildībā, tad es sāktu ar pilnvērtīgu pārskatu. Es mēģinātu saprast visu laukumu un to, kurā vietā un kā trūkst. Es mēģinātu saprast, kur ir tie caurumi, ko deputāti, kas ir tendēti neievērot likumus, var izmantot, un kas jādara, ja pārkāpumi tiek konstatēti.
Man nav brīnumnūjiņas vai kāda maģiska risinājuma, bet ir skaidrs, ka ir vajadzīga politiska griba. Ja tāda būs, tad pārmaiņas notiks, ja ne, tad nekas nenotiks. Tas ir pilnīgi skaidrs.
Viena no idejām, kas tagad izskan, ir pārejas perioda ieviešana. Proti, deputātiem kādu laiku pēc amata atstāšanas tiktu liegts strādāt lobēšanas biznesā. Vai jūsu varētu paskaidrot, kādēļ tas būtu nepieciešams?
Kad deputāti strādā Eiropas Parlamentā, viņi aizstāv sabiedrības intereses. Bet daži amati, ko deputāti pēc tam var uzņemties, it sevišķi lobēšana, faktiski ļauj viņiem pelnīt uz sabiedrības interesēm. Viņi var izmantot savas zināšanas un kontaktus privātu interešu aizstāvēšanai. Tas dažreiz var radīt interešu konfliktus.
Līdz ar to, jo ilgāks laiks paiet no brīža, kad jūs pametat politisku amatu un uzsākat lobēšanu, jo mazāk noderīgs jūs esat. Tas ir vienkārši. Jūs vairs neesat tik ļoti iesaistīts dažādos procesos kā savulaik. Tieši tāpēc pastāv uzskats, ka ne tikai parlamentā, bet arī komisijā un padomē cilvēkiem, kas ir strādājuši pie svarīgiem likumiem, vajadzētu pagaidīt zināmu laiku, pirms sākt šādu darbu.
Sākotnējais priekšlikums bija, ka deputātiem tie būtu divi gadi. Jaunākajā versijā tie ir tikai seši mēneši, kas nav pietiekami ilgi. Kamēr jūs pabeidzat priekšvēlēšanu kampaņu, atgriežaties mājās, paņemat atvaļinājumu, sakrāmējat atkal čemodānu un atrodat jaunu darbu, jau būs pagājuši seši mēneši. Tas ir viens no jautājumiem, par ko tagad notiek diskusijas.
Arī šeit mums vajadzētu atgriezties pie pašiem pamatiem un saprast, vai korupcija ir problēma. Ja tā ir problēma, tad ir jārod atbilstošs risinājums.
Jo ir arī cilvēki, kuri saka, ka gadījumā ar Kataras skandālu nedz šis, nedz organizāciju reģistrēšana Atklātības reģistrā neko nebūtu devis. Jo, ja kādas vēlas ņemt naudu, tad tas tik un tā atradīs veidu, kā to paveikt.
Protams. Ja mēs zinātu, kā izskaust visas sliktās lietas, mēs to paveiktu. Bet mēs dzīvojam reālā pasaulē un visi esam cilvēki, katrs ar savām vājībām.
Tomēr, manuprāt, pārbaužu trūkums tādās jomās kā deputātu tikšanās vai draudzības grupas, kā arī nekādu sarežģītu jautājumu neuzdošana ļāva tam visam notikt. Tas atviegloja viņu uzdevumu.
Protams, es jums piekrītu, ka cilvēki, kas vēlas pastrādāt noziegumu, vienmēr atradīs veidu, kā to paveikt. Bet ir jāmēģina panākt, lai viņiem to būtu sarežģītāk izdarīt. Pat ja pilnībā to nekad neizdosies izskaust.
Vēl viena ideja, ko rosina daži deputāti, ar kuriem esmu runājis, ir finanšu caurskatāmības palielināšana. Proti, viņi uzskata, ka būtu nepieciešams ieviest stingrākus nosacījumus savu ienākumu deklarēšanai, gluži kā tas, piemēram, ir Latvijā. Mūsu politiķiem regulāri ir jānorāda savi ienākumi, un tas apgrūtina iespēju vēlāk legalizēt lielas summas skaidrā naudā. Šeit, Eiropas Parlamentā, tā nav un es arī neatceros, ka tas būtu izskanējis kādos priekšlikumos. Vai, jūsuprāt, tas būtu noderīgi?
Kad mēs mēģinām saprast, kur pastāv kādi interešu konflikti, tad informācija vienmēr noder. Tādēļ es domāju, ka – jo vairāk mums ir informācijas, jo labāk.
Bet jūs pieminējāt kaut ko svarīgu, sakot, ka Latvijā valda šāda veida noteikumi. Jo citur valda atšķirīgi noteikumi. Tas rada Eiropas iestādēm pamatīgu izaicinājumu. Kā mēs varam salāgot tik daudz dažādu kultūru – un te es nedomāju valodas vai tradīcijas, bet gan attieksmi pret caurskatāmību, ētiku un tamlīdzīgi –, lai nonāktu pie sistēmas, kas nebūtu ne pārāk vienkārša un ne pārāk sarežģīta?
Bet es varu tikai vēlreiz atkārtot, ka te ir jāatgriežas pie pirmsākumiem un jāsaprot, kur īsti ir problēma un kā to var vislabāk atrisināt. Ne vienmēr ir jāsper radikāli soļi. Ir svarīgi, lai risinājumi nestu rezultātu.
Vēl viena lieta, kas man, nākot no Latvijas, liekas dīvaina, ir tas, ka deputāti var savienot amatus. Kā piemēru var minēt kādu deputātu, kurš vienlaicīgi vadīja arī ātrās palīdzības vienību slimnīcā un rakstīja biezas grāmatas par Eiropas vēsturi. Tas man lika aizdomāties, kuru no šiem darbiem viņš nedara pats. Bet ir cilvēki, kas vienlaicīgi atrodas arī uzņēmumu padomē vai valdē.
Es domāju, ka tas ir saistīts ar pagātnes mantojumu. Ilgu laiku no likumdošanas viedokļa parlaments nebija svarīgs. Tikai pēdējās desmitgadēs, pēc pamatlīgumu izmaiņām, Eiropas Parlaments ir kļuvis ārkārtīgi spēcīgs un kopā ar Padomi veido likumus. Tādēļ toreiz nebija tik svarīgi, ka cilvēki savienoja amatus. Viņi varēja atbraukt uz pāris dienām uz Strasbūru vai Briseli un pārējā laikā turpināt strādāt medicīnā, rakstīt grāmatas vai darīt ko citu.
Tagad situācija ir ļoti atšķirīga, bet iestādes iekšējā kultūra vēl nav pielāgojusies jaunai realitātei. Protams, var teikt, ka gadījumā, ja vēlētāji pamana, ka viņu deputāts pavada vairāk laika, rakstot grāmatas, nekā strādājot parlamentā, tad viņi var uz to reaģēt nākamajās vēlēšanās.
Problēma ar amatu savienošanu rodas tad, kad citi darbi var ietekmēt likumus. Ja jūs strādājat kādā nozarē vai arī jums ir finanšu intereses tur, vai jūs nesāksiet lobēt šīs intereses likumos, ko jūs veidojat? Te rodas problēma.
Es tiešām domāju, ka tas ir vēsturiskais mantojums. Daudzās valstīs jau minēto iemeslu dēļ deputāti nevar savienot amatus.
Bet parlaments savā ziņā vēl ir pusaudžu vecumā, un es ceru, ka pēc dažiem gadiem iekšējā kultūra pielāgosies realitātei.
Dažreiz man liekas, ka parlaments neapzinās savu varu. Daudzu cilvēku prātā ir dziļi iesakņojies priekšstats, ka tas jau ir tikai parlaments, jo viņi domā par to parlamentu, kas bija pirms 25 gadiem. Bet patiesībā viņiem pieder ārkārtīgi liela vara.
Es varu daudz ko izdarīt, jūs arī. Bet mēs ar jums nevaram pieņemt likumus. Dakteri un skolotāji arī nevar pieņemt likumus. Bet viņi var. Tādēļ viņiem pieder liela vara pār katra eiropieša dzīvi. Tieši tāpēc uz viņiem attiecas citi nosacījumi. Es zinu, ka viņiem tas var šķist apgrūtinoši. Bet tas ir nepieciešams, lai viņiem būtu privilēģija veidot noteikumus, kas ietekmē visu eiropieši dzīvi un arī cilvēkus ārpus Eiropas Savienības.
Visbeidzot – par Ētikas iestādi. Ir ideja izveidot šādu organizāciju, kas uzraudzītu visas ES institūcijas. Tagad ir daudz diskusiju par to, kādai šai organizācijai būtu jāizskatās. Ko jūs par to domājat? Vai mums vispār ir vajadzīga jauna iestāde? Varbūt jūsu birojs varētu ar to nodarboties?
Man uz to ir vienkārša atbilde: galvenais, lai tas darbotos. Par to tagad daudz tiek domāts gan pie mums, gan citviet. Es ceru, ka no tā iznāks kaut kas, kas pārliecinās iedzīvotājus, ka mums ir ētiska un caurskatāma pārvalde, kas rūpējas par viņu interesēm. Es domāju, ka ticamākais iznākums ir, ka ētikas komisijas katrā no iestādēm kļūs spēcīgākas. Varbūt tiks radīta arī vienota iestāde, kas rūpētos par vispārējo principu ievērošanu.
Pret vienotas iestādes izveidi ir diezgan daudz iebildumu. Man svarīgākais ir atrast risinājumu, kas strādā. Institūcijas ir diezgan atšķirīgas, bet vispārējiem principiem par to, ka nedrīkst darīt sliktas lietas, būtu jāattiecas uz visiem.
