Pēdējās dienās dzirdējām nograndam sprādzienus Zaporižjas atomelektrostacijas teritorijā, kas atrodas Enerhodarā. Kas tur notiek? Kā es saprotu, jūs apgalvojat, ka Krievija pati apšauda elektrostaciju, kuru ir okupējusi. Kāpēc? Kāds ir Krievijas mērķis, to darot?
Mērķis laikam ir vainot un diskreditēt Ukrainas bruņotos spēkus tajā, ka viņi veic šīs apšaudes. Taču fakti liecina par to, ka tā patiešām ir mīnmetēju uguns, kas nāk no netālu esošām apdzīvotām vietām vai arī teritorijām pilsētas vai atomelektrostacijas tuvumā. Ir vietējo iedzīvotāju liecības, kuri apgalvo, ka patiešām attālums neatbilst tam, kā Krievijas propagandas televīzija ziņo, jo apšaudes notiek no teritorijām, kuras ir 3–4 kilometru attālumā no Enerhodaras pilsētas. Proti, šī teritorija ir okupēta, un, pēc visa spriežot, lai maksimāli diskreditētu un saasinātu konfliktu šajā teritorijā, veic šādas apšaudes.
Ir informācija, ka Krievija ir nogādājusi atomelektrostacijas teritorijā munīciju un bruņojumu. Turklāt ir problēmas attieksmē pret personālu. Apstākļos, kuros viņi strādā, viņi nevar evakuēties no stacijas, jo ir jāuztur tās darbība.
Jā, mēs jau vairāku nedēļu un mēnešu garumā redzam, ka cilvēki, kuri atbild par radiācijas un kodoldrošību, izved savas ģimenes – sievas un bērnus. Pēc tam viņi atgriežas un turpina staciju ekspluatēt, jo saprot atbildību, kas gulstas uz viņu pleciem. Lai apmācītu personālu, kam ir kodolreaktora pārvaldei nepieciešamā licence, ir vajadzīga sagatavošana vairāku gadu garumā. Skaidrs, ka acumirklī šādus cilvēkus sagatavot nebūs iespējams. Un arī aizvietot viņus nebūs iespējams. Cilvēki to labi saprot. Neraugoties uz to, ka viņi atbalsta Ukrainu, viņiem ir dziļa pārliecība, ka tā vienkārši pamest staciju nevar, jo tas ir drauds pasaules drošībai.
Tāpēc, neraugoties uz fizisku un psiholoģisku spiedienu, neraugoties uz pastāvīgu karadarbību, kas notiek šajā teritorijā, viņi atgriežas un turpina ekspluatēt atomelektrostaciju.
Ko jūs domājat ar fizisku spiedienu?
Ne reizi vien jau ir bijuši gadījumi, kad okupanti nolaupīja cilvēkus, atomelektrostacijas darbiniekus. Aizveda uz saviem pagrabiem un viņus tur spīdzināja. Ir pat letāli gadījumi, kad cilvēki neizdzīvoja pēc šādām spīdzināšanām. Un pašlaik, saskaņā ar provizoriskiem aprēķiniem, apmēram 100 cilvēku atrodas pagrabos. Viņu vidū būtiska daļa ir atomelektrostacijas darbinieki. Kāds tur atrodas nedēļu, kāds jau vairākus mēnešus.
Kāpēc viņus spīdzina?
Viņus vaino kaut kādos pārkāpumos. Kādu spīdzina ar nolūku saņemt izpirkuma naudu. Nu, tas ir skaidrs, tīri ekonomisks virziens. Kādu citu spīdzina par dalību Ukrainas atbalsta mītiņos. Kāds vienkārši deklarē, ka atbalsta Ukrainu un nesamierinās ar to, ka Krievija ir okupējusi teritoriju. Proti, ir runa par to, ka ar spēka metodēm piespiež mīlēt krievu pasauli.
Vai jūs uzturat sakarus ar cilvēkiem, kuri vēl dzīvo Enerhodarā?
Jā, sakari tiek uzturēti. Taču ar katru dienu tos uzturēt kļūst arvien grūtāk un grūtāk, jo tiek slapēti mobilie sakari, tiek slapēts interneta savienojums. Taču, neraugoties uz to, iespēja uzturēt sakarus ir.
Kā ir dzīvot pilsētā, kurā atrodas Eiropas lielākā atomelektrostacija, ko ir okupējusi Krievija? Kāda ir to cilvēku dzīve, kuri tur palikuši?
Nu, mēs ar pilnu krūti sajutām, kā var 2–3 nedēļu laikā, atrodoties okupācijā, atgriezties par 30 gadiem pagātnē. Proti, kad dzīve ir bez mobiliem telefoniem. Tie pašlaik praktiski nestrādā. Visi pāriet uz stacionārajiem telefoniem. Tā ir dzīve bez interneta. Dzīve bez aptiekām, dzīve bez bankomātiem, bez lielveikaliem. Kad tev pilnīgi nav nekādu tiesību. Kad tu vari iet pa ielu, un jebkurš bruņots cilvēks tevi var apturēt, atņemt tev mobilo telefonu, atņemt tavu mašīnu un aizvest tevi uz pagrabu. Neko nepaskaidrojot. Bez tiesas un izmeklēšanas.
Jūs teicāt, ka esat nodzīvojis divus mēnešus okupācijā. Kāda bija attieksme pret jums? Jūs atklāti tur dzīvojāt vai arī inkognito?
Okupantu uzdevums bija mani maksimāli pārvilināt viņu pusē un piespiest mani sadarboties. Taču es paskaidroju, ka nesadarbošos, jo es devu zvērestu un es to nevaru lauzt. Pēc tam viņi vairs neloloja cerības, ka es pāriešu viņu pusē, un sāka mani visur meklēt, arī dzīvoklī. Sāka draudēt, tāda bija situācija. Es sapratu, ka normāli funkcionēt un nodrošināt to pasākumu kompleksu, kas man bija jānodrošina, to es varēšu darīt efektīvāk, atrodoties Zaporižjā. Tā apgabala militāras administrācijas vadītājs nolēma mani un manu vietnieku pārvietot uz Zaporižjas apgabala centru, lai turpmāk varētu uzturēt to komunālo uzņēmumu darbības un budžeta sektora līmeni, kāds šobrīd ir. Proti, visu to sociālo daļu, ko mēs nodrošinām.
Es tā saprotu, ka draudi jums bija reāli? Un arī jūsu vietnieks Ivans Samojdjuks atrodas gūstā jau vairāk nekā četrus mēnešus?
Jā, 19. martā viņu nolaupīja okupanti. Un jau 152 dienu garumā viņš atrodas pie viņiem gūstā.
Vai jūs zināt, kas ar viņu notiek? Kur viņš ir?
Sakaru nav. Ne man, ne viņa radiniekiem. Un nav iespējas pat uzzināt par viņa veselības stāvokli.
Cerēsim, ka Enerhodaru reiz atbrīvos.
Tuvā nākotnē. Jā. Noteikti.
