Viņa sacīja, ka Lepēna varētu vēlēties izveidot Parīzes–Budapeštas–Maskavas asi, kas būtu ārkārtīgi kaitīga Eiropas interesēm un sankcijām pret Krieviju.
Lai gan pašreizējā prezidenta Emanuela Makrona centieni runāt ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu ir sāpīgi atspēlējušies, Makrons, ja tiks pārvēlēts, varētu vēlēties turpināt veidot attiecības ar Krieviju un viņam nāktos uzņemties Eiropas diplomātisko līderību.
Rihards Plūme: Kā jūs raksturotu to, kā karš Ukrainā ir ietekmējis šīs Francijas prezidenta vēlēšanas? Kā tas ir ietekmējis, pirmkārt, vēlētājus, otrkārt, abu galveno kandidātu – Emanuela Makrona un Marinas Lepēnas – retoriku un solījumus?
Tara Varma: Domāju, ka tas [karš] ir spēlējis diezgan lielu lomu. Pirmkārt, pirms pirmā raunda bija ļoti maz vēlēšanu kampaņas aktivitāšu. Galu galā karš Ukrainā pilnībā pārņēma prezidenta vēlēšanu kampaņu. Emanuels Makrons bija ļoti koncentrējies uz diplomātiskajiem centieniem un nepiedalījās debatēs ar pārējiem 11 kandidātiem. Viņš sevi pozicionēja ļoti atšķirīgi un bija diezgan aizņemts ar diplomātiska risinājuma meklēšanu karam. Fakts ir, ka karš Ukrainā interesēja ne tikai ļoti daudzām Eiropas valstīm, bet Francijai jo īpaši. Un Marina Lepēna to ļoti labi saprata, jo viņa kļuva ļoti diskrēta pret atbalstu Putinam un Kremlim.
Viņai ir aizdevums Krievijas bankā, un viņa tikās ar Vladimiru Putinu 2014. gadā un pagātnē savu atbalstu viņam ir paudusi pietiekami skaidri.
Bet kampaņā mēs redzējām vairākus kandidātus, kas bija prokrieviski vai prokremliniski, kas arī kļuva diezgan diskrēti, izņemot Ēriku Zemūru. Viņš bija pat radikālāks galēji labējo kandidāts, bet, kad sākās karš, viņš kampaņas laikā distancējās no atbalsta Putinam, un tas bija brīdis, kad viņa reitingi dramatiski krita, tie tika dalīti ar divi. Un tad šos cilvēkus ieguva Lepēna. Viņa šķita vairāk prezidentāla. Es teiktu, ka viņa meloja par to, kādi ir viņas patiesie nodomi un pārliecība, bet tas kampaņā nostrādāja. Un viņa šķita pieņemamāka par Zemūru. Un ārpolitika patiesībā spēlēja diezgan lielu lomu.
Nākamā prezidenta attiecības ar Krieviju būs diezgan būtiskas, jo Emanuels Makrons ir teicis, ka, ja tiks pārvēlēts, viņš pieņems citādāku stratēģiju pret Krieviju.
Tikmēr Lepēna teica, ka vēlas sniegt roku Putinam, vēlas izveidot aliansi ar Budapeštu Eiropas Savienības iekšienē. Izveidojot liberālu demokrātiju aliansi, cenšoties pārveidot Eiropas Savienību no iekšienes, pārveidot Eiropas Savienības migrācijas politiku. Būtībā tas būtu ļoti atšķirīgs skatījums. Ārpolitikas ziņā var būt Parīzes–Budapeštas–Maskavas ass, kas būtu ārkārtīgi kaitīga Eiropas interesēm un jo īpaši Eiropas Savienībai sankciju ziņā pret Krieviju. Ja Lepēna tiktu ievēlēta, viņa ļoti stingri lobētu sankciju atcelšanu pret Krieviju, lauztu Eiropas vienotību un Eiropas kohēziju, un tam var būt diezgan dramatisks efekts.
Kā uz karu Ukrainā reaģē Francijas iedzīvotāji, proti, vai tie vairāk satraucas par drošību un to, kas notiek Ukrainā, vai vairāk satraucas par to, kā karš ietekmēs viņu ikdienu un Francijas ekonomiku?
Nē, es teiktu, ka abiem ir liela nozīme. Ja godīgi, es nekad neesmu redzējusi kampaņu, kurā ārpolitika spēlē tik lielu lomu. Es domāju, ka Ukraina joprojām ir mediju ziņu virsrakstos katru dienu, un ir plašs atbalsts ukraiņiem un cīņai par Ukrainas brīvību, tāpat Krievija tiek uztverta ļoti negatīvi un pilnīgi noteikti vairs netiek uztverta kā uzticams partneris. Tas, kas notiks Francijā un citās Eiropas valstīs – notiks atsaiste šim atbalstam pret ukraiņiem un sankciju ietekmei uz indivīdiem. Es domāju, ka daudzām valdībām tā būs problēma. Es nedomāju, ka cilvēki pārstās atbalstīt ukraiņus, bet vienkārši ar bažām skatīsies uz to, kas notiks ar gāzes cenām rudenī un ziemā.
Sankciju sekām noteikti būs ietekme uz Eiropas kohēziju, un es domāju, ka Putins uz to paļaujas.
Pirktspēja joprojām būs būtisks temats, un Lepēna šo problēmu ir labi “pielādējusi” un ir bijusi viena no pirmajiem, kas būtībā pateica, ka “man rūp francūžu pirktspēja un Eiropas sankcijām pret Krieviju būs negatīva ietekme uz francūžu pirktspēju. Es vēlos tiem atdot atpakaļ viņu naudu, vēlos mazināt Francijas ieguldījumu Eiropas Savienības budžetā”.
Neskatoties uz to, ka Marina Lepēna ir apbrīnojusi Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un viņas partija saņēmusi aizdevumu no Krievijas bankas, gana daudz cilvēku tomēr izvēlas balsot tieši par viņu. Arī tagad, kad Ukrainā norisinās Krievijas izprovocēts karš. Kādēļ, jūsuprāt, tieši Lepēnai un vispār galēji labējiem spēkiem ir izdevies sastādīt tik sīvu konkurenci Makronam?
Viņa ir fokusējusi savu kampaņu uz pirktspējas jautājumu, un ir liels apjukuma elements šeit Francijā un arī Eiropā par to, kā viņa tiek uztverta. Viņa būtībā runā par to, kas iepriekš bija kreiso problēmas – par sociālām problēmām, par pirktspēju, par slimnīcu finansēšanu un par pieejamību publiskiem pakalpojumiem, kas tradicionāli ir kreiss diskurss.
Bet es vienalga teiktu, ka viņa ir vilks, kas izliekas par aitu.
Un galu galā, ja precīzāk skatās uz viņas programmu, viņa runā par migrācijas programmu, par migrantu padzīšanu no Francijas, lai atrisinātu bezdarba problēmu. Viņas programma būtībā ir galēji labēja programma, bet klātienē viņa pārsvarā runā par parasto pilsoņu rūpēm. Un ir tiesa, ka uz visa šī fona izskatās, ka Makrons it kā pārstāv eliti un ir bagāto prezidents, prezidents, kas ir atrauts no parasto cilvēku dzīvēm un dzīves apstākļiem. Lepēna izspēlē šo kārti, jo līdz šim tas ir strādājis. Viņa nāk no politiķu dinastijas, ir priviliģēta, viņai ir daudz ģimenes naudas, viņa ir augsti izglītota.
Tātad būtībā viņa sader ar to pašu profilu, kāds ir Makronam, bet viņa tā netiek uztverta.
Domāju, ka šī kļūdainā uztvere par viņu ir iemesls, kādēļ viņa gūst tik daudz balsu. Un ir arī daudz cilvēku, pārsvarā kreiso, kuri ir ļoti dusmīgi uz Makronu un uzskata, ka viņš nav attaisnojis viņu cerības. Un te viņiem abiem būs jāpaskaidro, kādu Eiropas projektu viņi aizstāv. Te mēs vairs nevaram teikt, ka tie ir proeiropeiskie spēki pret antieiropeiskiem spēkiem, jo abiem viņiem ir eiropeiska vīzija.
Lepēna iepriekš paziņoja, ka gadījumā, ja viņa uzvarēs Francijas prezidenta vēlēšanās, Francija atkal aizies no NATO kopīgās militārās pavēlniecības. Viņa arī atbalsta stratēģisku attiecību atjaunošanu starp NATO un Krieviju pēc Ukrainas kara beigām. Kā Francijas un kopumā Eiropas drošību, jūsuprāt, ietekmētu tas, ja vēlēšanās uzvarētu Lepēna? Drošības vide mainītos vai nemainītos?
Nē, es domāju, ka tā mainīsies diezgan dramatiski. Šie ir divi ļoti fundamentāli atšķirīgi “projekti”. Viņa apšaubīs Eiropas drošības kārtību, mēģinās izveidot aliansi ar valsti, kura jutīsies apdraudēta par to, ka varētu pastāvēt tāda lieta kā “Eiropas” drošība.
Es teiktu, ka viņa būtu informācijas nopludinātāja. Ne tikai traucējošs spēlētājs NATO iekšienē, Eiropas Savienības iekšienē… Tas būtu ļoti bīstami Eiropai.
Viņa prasītu pārtraukt ieroču piegādes Ukrainai. Un es nedomāju, ka viņa vēlētos finansēt Eiropas Aizsardzības fondu vai Eiropas Miera fondu. Viņa uz lietām skatītos darījumu formā, kā Donalds Tramps, proti, kādā iniciatīvā varētu iesaistīties, kas būtu tīri Francijas interesēs? Makrons nemaz neaizstāv šādu pieeju, un tas būtu ļoti bīstami Eiropas kohēzijai, Eiropas drošībai un transatlantiskajai vienotībai, ja Lepēnu ievēlētu. Tam būtu ļoti smagas sekas.
Daudzi jokojas un arī pārmet Makronam, ka viņš attiecībās ar Krieviju ir naivs, pārmet to, ka viņš nemitīgi mēģina uzrunāt Vladimiru Putinu, veicot neskaitāmus telefona zvanus. Kā jūs vērtētu pašreizējā prezidenta un Francijas lomu kopumā šī kara laikā?
Jums ir taisnība. Ir bijušas bažas par pašapmierinātību, kas attiecas uz Francijas un Krievijas attiecībām. Un es domāju, ka šīs aizdomas par pašapmierinātību ir vairojušās, pateicoties vairākām Makrona darbībām un runām. 2019. gadā viņš uzņēma Putinu un turēja runu, ka nepieciešams Krievijai pasniegt roku. Un viņš mēģinājis uzturēt dialogu. Es teiktu, ka galu galā tas viņam atspēlējās diezgan slikti. Tajā pašā laikā pirmajās kara nedēļās būtībā viņš bija viens no tiem dažiem līderiem, ar kuriem Putins bija gatavs runāt. Viņš nevēlējās runāt ar Eiropas Savienības institūciju līderiem un nedaudz runāja ar Olafu Šolcu. Bet bija šī nojausma, ka varbūt šī attiecību forma, kas starp viņiem ir uzbūvēta, varbūt palīdzēs, lai novērstu, ka Putins dara to, ko viņš dara. Tomēr tā nav izrādījusies taisnība.
Marina Lepēna ir teikusi, ka, ja viņa tiks ievēlēta, viņa nekavējoties zvanīs Putinam un mēģinās izveidot dialogu ar viņu.
Es domāju, ka Makrons zina, ka tas nav iespējams. Viņš ir darījis visu, kas ir viņa spēkos. Fakts, ka viņš ir šo dialogu mēģinājis uzturēt, arī savā ziņā attaisno mūsu ieroču piegādes Ukrainai, jo viņš var teikt, ka ir darījis visu, lai novērstu šo karu, ka ir meklējis dialogu ar Putinu, bet tas ir bijis veltīgi. Es nedomāju, ka viņš vēlēsies pārtraukt attiecības ar Krieviju, ja viņš tiks ievēlēts. Protams, nebūs iespējams veidot tādas pašas attiecības un cerības, arī caur Eiropas Savienību, kādas tās ar Krieviju ir bijušas iepriekš. Bet es domāju, ka viņš apzinās, ka viņam nāksies uzņemties Eiropas diplomātisko līderību, jo Eiropa ir šīs krīzes priekšgalā – attiecībā uz sankcijām un militāro palīdzību Ukrainai. Šī bija pirmā kara fāze, bet tagad ir jautājums, kas Eiropas Savienībai jādara, lai karu apstādinātu? Es domāju, ka liels fokuss būs uz to, kā mazināt sankciju efektu uz eiropiešiem un domāt par to, kā pastiprināt NATO un Eiropas aizsardzību. Tāpēc viņam būs jāuzņemas daudz līderības, jo viņš bijis fokusēts uz kampaņu, bet ir viens no tiem nedaudzajiem Eiropas līderiem, kurš ir spējīgs un psiholoģiski gatavs uzņemties to, tādēļ domāju, ka viņam nāksies to uzņemties, ja viņš tiks ievēlēts.
KONTEKSTS:
Arī pirms pieciem gadiem Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā spēkojās Makrons un Lepēna; toreiz Makrons izcīnīja pārliecinošu uzvaru ar 66% pret 34%.
Atšķirībā no 2017. gada šoreiz otrajā kārtā cīņa tiek prognozēta krietni sīvāka cīņa. Vēl aprīļa pirmajā pusē veikta aptauja liecina, ka Makrons otrajā kārtā varētu uzvarēt ar niecīgu pārsvaru: pašreizējam prezidentam aptauja sola 51%, bet Lepēna varētu saņemt 49% vēlētāju atbalstu.
