Eiropas Savienībai kaut kad pārskatāmā nākotnē vēlas pievienoties sešas Rietumbalkānu valstis – Albānija, Bosnija un Hercogovina, Kosova, Maķedonija, Melnkalne un Serbija. Vistuvāk šim procesam patlaban ir Serbija un Melnkalne, kuras jau ir sākušas iestāšanās sarunas. Konkrēts gads un diena, kad iestāšanās varētu notikt, nav noteikta.
Februārī Eiropas Savienība nāca klajā ar savu jauno Balkānu stratēģiju, kas paredz, ka vismaz daļa no šīm valstīm varētu blokam varētu pievienoties 2025.gadā, tomēr Brisele uzsvērusi, ka tām vispirms jāatrisina visi savi robežkonflikti.
„Nemitīgais darbs ar Rietumbalkānu valstīm ir Eiropas Savienības un visu dalībvalstu interesēs, palielināt sadarbību un uzticību reģiona ceļam uz iestāšanos Eiropas Savienībā,” norādīja Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikā Federika Mogerīni.
Eiropas Komisija šonedēļ ir rekomendējusi dalībvalstīm sākt iestāšanās sarunas arī ar Albāniju un Maķedoniju, un par to valstu vadītājiem būs sakāms galavārds.
Balkānu valstu tuvināšanos Eiropas Savienībai aktīvi atbalsta Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers. Vēl nesen, uzstājoties Eiropas Parlamentā, viņš sacīja, ka ir nobažījies par kara atgriešanos Balkānos, ja valstīm nebūs cerību pievienoties Eiropas Savienībai:
„2003. gadā mēs nolēmām Balkānu valstīm piešķirt Eiropas Savienības perspektīvu. Es ļoti labi zinu visas grūtības un šīs tēmas sarežģītību. Es neesmu naivs. Tomēr, ja mēs novēršamies no šīm valstīm, no šī ārkārtīgi sarežģītā reģiona, tad man ir jāsaka traģiski par Eiropas perspektīvu, ka mēs pieredzēsim to, ko mēs jau pieredzējām 90.gados. Es nevēlos kara atgriešanos Balkānos.”
Taču Eiropas Savienības paplašināšanās ir sarežģīts temats, kas nav ērts visām dalībvalstīm. Arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, uzstājoties ar uzrunu Eiropas Parlamentā par Eiropas nākotni, norādīja, ka saprot ģeopolitisko dilemmu, taču pagaidām nevēlas steigties ar Eiropas Savienības paplašināšanos:
„Es saprotu ģeopolitisko problēmu, es nevēlos tādus Balkānus, kas tiecas Turcijas vai Krievijas virzienā. Bet es negribu Eiropu, kas ar grūtībām funkcionē 28 valstu sastāvā, bet drīz jau 27 – un tad vienkārši nolemj, ka varam turpināt tādā pašā garā ar 30 vai 32 dalībvalstīm. Tā nevarēs. Es atbalstīšu Eiropas Savienības paplašināšanos tikai tad, ja pirms tās būs notikušas Eiropas Savienības reformas.”
Jau maijā Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā notiks Balkānu valstīm veltīta Eiropas Savienības līderu tikšanās.
Nākamnedēļ uz Balkānu valstīm dosies Eiropas Savienības Padomes vadītājs Donalds Tusks, pirms vizītes viņš izplatījis paziņojumu, ka vēstījums ir skaidrs – Eiropas Savienība ir un paliks reģiona visuzticamākā partnere, lielākā investore, donore, lielākais tirgus un apsolījums cilvēku labākai nākotnei.
Skaitļos Eiropas Savienība patiešām ir lielākā tirdzniecības partnere Rietumbalkānu valstīm, ieņemot 73 procentus, un tikai tad seko Ķīna un Krievija ar sešiem un pieciem procentiem. Un arī investīciju ziņā Eiropas Savienība ir līdere (72,3 procenti). Tomēr Krievijas politiskās intereses šajā reģionā nenoliedzami ir lielas. Albānija nesen paziņoja, ka vēlas, lai valstī būtu nodrošināta ASV militārā klātbūtne, lai novērstu Krievijas ietekmes nostiprināšanos.
"Nepieciešams ļoti spēcīgs signāls, ka mēs, Rietumbalkāni, esam rietumnieciski orientēts reģions un ka mums visiem ir kopīgi principi un vērtības," tā uzsvēra Albānijas aizsardzības ministre Olta Džačka. Komentējot Eiropas Komisijas lēmumu iestāšanās sarunu sākšanai ar Albāniju, viņa norādīja: "Uz to albāņu tauta tiekusies daudzus, daudzus gadus, un esmu pārliecināta, ka šī perspektīva ir izšķiroša, lai valsts dotos pareizā virzienā.”
