Šī vizīte Latvijā, kas tagad jau tuvojas noslēgumam. Kāds ir tas vēstījums, kuru jūs gribējāt nosūtīt šeit un kādu saņemt šajā sarežģītajā laikā?
Latvija ir mūsu stratēģiskais partneris, mums ir kopīga robeža, un jūs saprotat, cik nozīmīga ir jūsu balss. Un Latvijas balss starptautiskajā arēnā skan ļoti skaļi, atgādinot, ka mums ir nepieciešama palīdzība. Šī brauciena laikā mēs apspriedām tā dēvēto darījumu par graudiem, un mēs uzskatām, ka to nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, jo tā ir atklāta šantāža. Tā kā jūs savulaik nepakļāvāties migrācijas šantāžai, tā nepakļaujieties diktatoram vai diktatoriem arī šajā situācijā.
Ir arī citas iespējas transportēt graudus no Ukrainas, un šo iniciatīvu vest graudus cauri Baltkrievijai neatbalsta arī paši ukraiņi, jo tādējādi tiks pārslēgta uzmanība no Odesas atbloķēšanas. Mēs esam ieguvuši Latvijas solījumu, ka šāda iespēja kategoriski netiks pieļauta.
Mēs runājām arī par sankciju pastiprināšanu, jo Lukašenko turpina represijas un cilvēki arvien nonāk cietumos. Mēs runājām arī par šeit atbraukušajiem baltkrieviem, piemēram, studentiem, kas šeit mācās. Patiesībā mēs tagad redzam, ka mums faktiski nav diplomātu, kas vienā brīdī varētu sākt strādāt valsts struktūrās. Tāpēc mēs aicinājām izstrādāt studiju programmas diplomātiskajās attiecībās baltkrievu studentiem. Tāpat mēs parlamentā spriedām par to, vai viņi nevarētu pie sevis stažēties paņemt jaunos baltkrievu speciālistus, lai viņi varētu redzēt, kā strādā demokrātija no iekšpuses un vēlāk šo pieredzi pārcelt pie mums. Pie mums tie kabatas parlamentārieši kā ir sēdējuši gadiem savā amatā, tā sēž, bet mums ir jāceļ jauna valsts.
Mēs vēlamies Rīgā atvērt arī baltkrievu namu, līdzīgu tam, kāds jau ir Viļņā, Varšavā un tagad arī Kijivā. Latvijā ir trīs procenti baltkrievu, un tas ir ļoti daudz, taču viņiem nav tādas vietas, kur viņi var sapulcēties uz kādu pasākumu, vai apspriest, kā viņi var palīdzēt, piemēram, politieslodzītajiem.
Jūs jau pieminējāt šos namus, tostarp Kijivā. Ja es pareizi saprotu, tad šie nami nākotnē varētu kalpot arī kā neoficiālas vēstniecības tai trimdas valdībai, par kuras izveidi jūs paziņojāt tieši 24. februārī - Ukrainas kara sākumā. Daudzi šo informāciju pat varbūt ir palaiduši garām. Kā jūs vērtējat to, ka Ukrainas kara dēļ jūsu aktivitātes šķiet pazudušas vai aizgājušas otrajā plānā?
Pirmkārt – par šiem namiem vai birojiem. Tām nav obligāti jābūt oficiālām vai neoficiālām vēstniecībām, un to izveide nenotiek ķeksīša pēc. Tas viss tiek darīts baltkrievu labā, un statusam nav nekādas nozīmes.
Ja runājam par trimdas valdību, tad jāsaka, ka vārds „trimda” man nepatīk, jo tas asociējas ar kaut ko, kas turpināsies ilgi. Jā, mēs kara pirmajā dienā paziņojām par valdības veidošanu, un arī mums gribējās visu izdarīt ātri. Taču mums ir jāsaprot, ka šādai valdībai ir jātop ne jau tikai tāpēc, ka ir šāda struktūra nepieciešama. Nav jau jēga mainīt vietām cilvēkus, kas jau tagad atrodas dažādās organizācijās. Ir jāveido komanda, kas patiešām būs speciālisti kādā jomā, un kuriem būs uzticība baltkrievu sabiedrībā. Vieni var būt publiskas personas, citi nē, jo daudzi speciālisti joprojām atrodas Baltkrievijā. Tāpēc tad, kad jau būs izveidojusies izpratne par to, kā šim kabinetam ir jāizskatās, un būs jau daži kandidāti, par to tiks paziņots publiski. Taču jāatzīst, ka rindas uz šiem amatiem nestāv, jo tas ir saistīts ar vairākiem riskiem. Tikko tu kļūsti par šāda kabineta pārstāvi, tā režīms tevi sāks pastiprināti uzraudzīti.
Interese par baltkrievu demokrātiskajiem spēkiem jau nav pazudusi tāpēc, ka mums nav izveidota valdība, bet tāpēc, ka sākās karš. Mēs absolūti atbalstām to, ka uzmanība pārslēdzās uz Ukrainu, jo tā ir jābūt.
Pašlaik mēs necīnāmies par uzmanību un nesacenšamies ar Ukrainu, jo saprotam, ka 2020. gadā uzmanība tika pievērsta mums un tas bija godīgi. Mūsu cīņa joprojām turpinās, lai arī mediju redzeslokā mēs parādāmies mazāk. Taču tas nenozīmē, ka šī cīņa ir apdzisusi. Cīņa turpinās. Un mēs atbalstām to, ka vairāk uzmanības tiek pievērsts Ukrainai, jo šī kara iznākums ietekmēs notikumu attīstību arī mūsu valstī.
Baltkrievija it kā arī piedalās šajā karā. Varbūt ne tieši aktīvajā karadarbībā, bet piedāvājot savu teritoriju triecienu veikšanai. Kā šī situācija ietekmē to, ko darāt jūs? Un ko par valstī un apkārt tai notiekošo saka tie baltkrievi, ar kuriem jūs uzturat attiecības?
Mēs nevaram teikt – „it kā piedalās”. Lukašenko režīms šajā karā piedalās! Viņi ir atdevuši Baltkrievijas teritoriju, lai varētu veikt iebrukumu Ukrainā – Buča, Hostomeļa tika satriektas no mūsu valsts teritorijas. Mēs to apzināmies, bet šis karš ir pierādījis, ka Baltkrievijas režīms un baltkrievi nav viens un tas pats. Tas, ko izdarīja Lukašenko, bija pretrunā baltkrievu vēlmēm, jo baltkrieviem jau neviens viedokli, tāpat kā iepriekš, neprasīja. Tā ir autokrātija, un tieši tā arī tā strādā. Tāpēc var droši teikt, ka Lukašenko režīms piedalās šajā karā, un tam ir jānes visa atbildība par pastrādātajiem noziegumiem.
Baltkrievi ir pret šo karu, baltkrievi sabotēja dzelzceļa satiksmi, lai aizkavētu tehnikas vai pārtikas piegādes krievu spēkiem.
Visi baltkrievi, kas redzēja raķešu palaišanas, uzreiz caur "Telegram" kanāliem brīdināja ukraiņus, lai tie varētu sagatavoties triecieniem. Un cilvēki zināja, ka, ja varas iestādes noskaidros šo fotogrāfiju izvietotājus, viņus ieliks cietumā. Un tagad jau par tā dēvēto „terorisma mēģinājumu” tiek paredzēts nāvessods. Tas viss ir domāts cilvēku iebiedēšanai. Ja pie mums visa protesta kustība būtu apslāpusi, kā dažiem gribētos domāt, vai tiešām Lukašenko būtu nepieciešams turpināt represijas un sēdināt viņus cietumos? Bet viņš zina, ka protesti turpinās un 86 procenti iedzīvotāju ir pret Baltkrievijas dalību šajā karā. Bet Lukašenko tagad maksā parādus par to, ka Kremlis viņu atbalstīja 2020. gadā.
Ja mēs tagad ieliekam vienos svaru kausos sabiedrības neapmierinātību un pašreizējo karu, vai ir iespējams, ka šī situācija atkal novedīs pie tādiem protestiem, kā 2020. gadā? Vai sabiedrība ir gatava protestēt pret režīma darbību karā?
Es zinu, ka protesti izskatās skaisti – protesti nāks un aizslaucīs šo režīmu! Mums arī tā savulaik likās… Taču ne mēs, ne Eiropas sabiedrība nespēja novērtēt režīma nežēlību. Toreiz mums likās, ka ar vienkāršiem protestiem mēs panāksim to, ka Lukašenko visu ieraudzīs un teiks – viss ir acīmredzams… Taču, ja tagad tu iziesi ielās, tad tas būs absolūti neefektīvi. Ja izies simt cilvēku, būs vēl pusotrs tūkstotis politieslodzīto. Viss! Tas beigsies ar neko – atbrauks OMON, cilvēkus ieslēgs aizturēšanas automašīnās, piekaus, izvaros un iemetīs cietumā. Lūk, arī viss iznākums. Ir jāsaprot, ka vienkārši ar demonstrācijām vairs neko nepanāksi. Baltkrievijā visas demonstrācijas izdzenā – vienalga, vai tu protestē pret karu, diktatūru vai ko citu. Neizdzenā vienīgi Lukašenko simpatizējošos un saskaņotos mītiņus.
Pašlaik ir iestājies laiks, kad ir jādarbojas mērķēti, pagrīdē, lai nezaudētu tos cilvēkus, kuri mums joprojām ir.
Tāpēc neskatieties, ka nav skaisto bilžu, sieviešu ar ziediem vai cilvēku, kuri, pakāpjoties uz soliņa, novelk kurpes. Jā, tā bija mūsu mierīgā revolūcija, un tā joprojām turpinās. Tā turpinās pagrīdē. Aktivizējas partizānu darbība. Vai jūs tiešām domājat, ka kara sākumā šie partizāni uzradās ne no kurienes? Visus šos mēnešus notiek saziņa ar baltkrieviem valsts iekšienē. Mums ir bijušie spēka struktūru darbinieki, kuri nevarēja skatīties uz notiekošo, kuri izbrauca no valsts un tagad ir izveidojuši savu plānu „Uzvara”. Viņi zina, kā vajadzīgajā brīdī sazināties ar vajadzīgo cilvēku, kurš ir gatavs kaut ko izdarīt. Kad mums pavērsies kāds iespēju logs, šie cilvēki saņems konkrētas instrukcijas. Viņi pat viens otru nepazīst. Ja viņam tiks uzdots uzlīmēt balti sarkani balto karogu uz kāda staba, viņš pat var nezināt, kāpēc tas jādara, bet viņš ir parakstījies to izdarīt. Arī darba kolektīvos ir daudz cilvēku, kuri ir izstrādājuši scenāriju, kas tiks iedarbināts, paveroties iespēju logam. Ja strādājošajiem vajadzēs uzsākt streiku, tad tam būs kaut kāda nozīme. Bet tagad, ja sāks protestēt, atbrauks OMON, strādniekus piekaus un šantažēs viņu ģimenes. Un viss!
Cilvēki ir gatavi iziet protestēt tikai tad, kad tas būs uzvaras gājiens, kas novedīs pie režīma maiņas.
Arī pašam režīmam jau jābūt ir īpaši ļodzīgam, taču tas brīdis ir jāsajūt. Mēs nesēžam un negaidām, ka kaut kas notiks, lai mēs atkal varētu iziet ielās. Nē, cilvēki katru dienu strādā, lai saglabātu esošās struktūras un cilvēkus. Tāpat, lai piesaistītu kādu speciālistu, no sākuma ir jāizved no valsts viņa ģimene, jo mēs zinām, kā šī sistēma darbojas.
