2006.gadā dzimušais bērns, kas lietā identificēts ar iniciāli E., kopā ar māti Lielbritānijā ieradās 2013.gadā, bet viņa māsa palika dzīvot pie vecmāmiņas Latvijā.
Puisēns 2014.gada maijā Lielbritānijā nonāca sociālo dienestu aprūpē pēc policijas ziņojuma, jo bijis par liecinieku "ļoti nopietnai vardarbībai mājās". Bērns no ģimenes izņemts pēc mātes apgalvojuma, ka viņa cietusi no partnera vardarbības. Tomēr vēlāk Latvijas valstspiederīgā atsaukusi apsūdzības.
Pēc nonākšanas sociālo dienestu aprūpē bērns atklāja, ka nevēlas atgriezties pie savas mātes. Viņš sacīja, ka māte daudz lieto alkoholu, baro neregulāri un bieži viņu fiziski iespaido. Viņš arī vairākkārt bijis par liecinieku vardarbībai starp savu māti un kādu no daudzajiem partneriem.
E. savam aizbildnim sacīja, ka vēlas atgriezties Latvijā, lai dzīvotu kopā ar māsu pie vecmāmiņas.
Lielbritānijas Augstākā tiesa nolēma, ka saskaņā ar ES regulām E. var nodot citas valsts jurisdikcijai, ja tā izsaka šādu lūgumu un ja E. nav Lielbritānijas pastāvīgais iedzīvotājs.
Tiesa secināja, ka E. nav uzskatāms par Lielbritānijas pastāvīgo iedzīvotāju, jo viņš nav reģistrēts nevienā ģimenes ārsta praksē, nav regulāri apmeklējis skolu un līdz izņemšanai dzīvojis īrētā istabā kādā citā mājā.
Līdz ar to Lielbritānijas Augstākā tiesa savā lēmumā izteikusi oficiālu lūgumu Latvijas varasiestādēm pārņem E. savā jurisdikcijā, norādot, ka tas būtu bērna labākajās interesēs.
