Beļģijas galvaspilsēta Brisele sagatavojusies plašam džeza maratonam, kas notiek visu šīs nedēļas nogali, arī iepretim Eiropas Parlamentam, kur savukārt drudžaini gatavojas vēlēšanu naktij. Mūzika atvieglo politisko spriedzi.
Tik tuvu Eiropas Savienības notikumiem, protams, ir tie iedzīvotāji, kas vai nu paši strādā institūcijās, vai arī dzīvo tuvu tām, taču vairums beļģu, izrādās, šajā dienā vairāk būs norūpējušies par to, ko ievēlēt nacionālajā parlamentā un reģionālajās pašvaldībās.
To sarunā ar Latvijas Radio apliecina arī žurnālists no Beļģijas Rafaels Porto Karrero.
„Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, arī pie mums nenotiek lielas debates par Eiropas Savienību, un arī šoreiz medijos, piemēram, vairāk apspriež pašmāju problēmas. Tā kā Beļģija dalās trīs reģionos – Flandrijā, Valonijā un Briselē, tad tagad lielākās diskusijas ir par to, vai lielāku atbalstu iegūs flāmu nacionālisti vai franču kopienas sociālisti. Flāmi ir noraizējušies par pārāk lieliem nodokļiem un taupības pasākumiem, jauniešu bezdarbu. Mūsu līdzšinējo valdību vadīja franču sociālisti, bet tajā strādāja ļoti plaša koalīcija. Viņi runā vairāk par investīcijām un izaugsmi, kamēr flāmu nacionālisti grib sociāli ekonomiskās reformas spēcīgāku konfederālo valsts modeli un lielāku reģionu autonomiju,” stāsta Rafaels Porto Karrero.
Beļģijai ir arī savs kandidāts uz Eiropas Komisijas prezidenta posteni. Eiropas liberāļi šim amatam izvirzījuši Beļģijas bijušo premjerministru un Liberāļu grupas vadītāju Eiropas Parlamentā Giju Verhofstadu. Un tas ir tomēr ir atstājis iespaidu, īpaši uz Beļģijā dzīvojošo flāmu sabiedrību, ko pārstāv arī pats Verhofstads.
„Mēs varam runāt par Verhofstada efektu, jo parasti liberāļi, kurus viņš pārstāv, reģionālajās vēlēšanās neiegūst lielāku atbalstu par 13 procentiem. Taču šoreiz izskatās, - ir tā, ka liberāļi joprojām nav tik populāri reģionālajā izvēlē, bet viņu popularitāte ir augusi Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kur, izskatās, viņi gūs lielāku atbalstu – līdz pat 20 procentiem, un, manuprāt, tas ir Verhofstada dēļ,” secina Rafaels Porto Karrero.
Beļģija ir viena no tām retajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurā vēlēšanas ir obligātas, taču kopš tā paša Verhofstada premjerēšanas laikiem atcelti sodi par nepiedalīšanos balsojumā, kas iepriekš bijuši itin bargi. Taču līdz ar šīm vēlēšanām atkal sabiedrībā aktivizējies jautājums, vai balsojumam tomēr būtu jābūt obligātam vai ne. Arī pilsoņi šajā jautājumā ir dažādās domās, sakot, ja šo kārtību atcels, tad uz vēlēšanām nāks tikai apzinīgākie un izglītotākie, un lielākoties ieguvēji būšu liberāļi un zaļie. Savukārt pretējās domās esošie norāda, ka jau tagad cilvēkiem nav spiests balsot, viņi var ierasties vēlēšanu iecirknī, atzīmēties, ka bijuši, bet savu izvēli tā arī neizdarīt.
