Patvēruma meklētājiem paredzētais izmitināšanas centrs atrodas mazā ciematiņā – apmēram 120 kilometrus no Tallinas. Pirmajā acu uzmetienā pamanāmākā atšķirība no mūsu Muceniekiem ir tā, ka te apkārt nav žoga. Patlaban te dzīvo 60 iemītnieki no 17 valstīm.
Vietējie iedzīvotāji, kam māju logi ir tieši pretim bēgļu centram, šķiet, tāpat kā mūsējie ir krasi pretējās domās par atbraucējiem.
Vao ciemata iedzīvotāja Merike saka, ka patvēruma meklētāji viņu netraucē un lai jau viņi te dzīvo!
Bijis gan arī gadījums, kad kāds ļaunprātīgi pielaidis uguni bēgļu ēkai. Vainīgie arvien vēl nav atrasti. Ir arī aizvainojums uz vietējo varu. Tā sākumā solījusi, ka iebraucēju būs tikai 36, bet pērnvasar jau bijis tuvu 90. Tā ir gandrīz trešdaļa no vietējo skaita.
Vao ciemata iedzīvotājs Mareks saka, ka it kā jau patvēruma meklētāji nodarbojas ar savām lietām, vietējie ar savām. Bet, ja mazie bērni kopā spēlējas, tad gan ir problēma, jo atbraucējiem ir karstas asinis. Dabūjuši ciest arī viņa paša bērni, un arī saukta policija, jo bērni sakāvās. "Arābi uzreiz ķer rokā nūjas. Bet mūsējiem asinis vēsākas. Pašvaldība sarīkoja sapulci un no mums prasīja, lai pierodam pie viņu kultūras. Nevis, lai viņi pierod pie mums," paskaidroja Mareks.
Tikmēr bēgļu centra iekšpusē strādājošie stāsta par gluži pretējiem iespaidiem. Patvēruma meklētāju centra brīvprātīgā Ilme Pitrimova saka, ka šie cilvēki ir ļoti labsirdīgi un viņi nav vainīgi, ka dzīvē tā sanācis. Savstarpēji sadzīvojot labi. Grāmatu plauktos – gan Korāni, gan Bībeles..
Centrā dzīvojošie stāsta, ka jūtas šeit drošībā. Ahmeds ir mediķis. Kopā ar sievu un četriem bērniem tieši reliģiska naida un dzīvības apdraudējuma dēļ pametuši dzimteni, saliekot iedzīvi divās somās un ar nopirktām tūristu vīzām kabatā braucot uz Eiropu, kur nokļuva Igaunijā. Ja dzimtenē kaut kas mainītos, viņi būtu gatavi braukt arī atpakaļ, jo visi radinieki palikuši tur.
Sākt dzīvi no sākuma Igaunijā nav viegli, galvenā problēma – valoda. Arī atšķirīgo kultūru dēļ ir grūtības iejusties. Meklējot dzīvokļus nupat uzņemtajiem septiņiem bēgļiem, Tartu pilsētas mērs Vladimirs Šokmans atklāja, ka bijuši gadījumi, ka kaimiņi protestē, un nākas meklēt citus izmitināšanas variantus.
Šokmans neslēpj, ka jau ir bijušas nopietnas problēmas ar radikāli noskaņotiem cilvēkiem. Viņš gan neuzskata, ka iemesli meklējami rasismā. Galvenais iemesls, viņaprāt, ka mēs esam ekonomiskā ziņā vāji attīstīti. Sabiedrībā ir lielāka depresija, un tas izpaužas dažu cilvēku izteikumos.
Atbalsts bēgļiem Igaunijā ir dāsnāks nekā pie mums. Igauņi maksā 143 eiro mēnesī pieaugušajam un tikpat arī bērnam. Latvijā 139 pieaugušajam, 70% no tā bērnam. Bēgļu ģimenēs Igaunijā otrais pieaugušais saņem 80% no summas, Latvijā 70%. Igaunijā arī cita veida atbalsts ir apjomīgāks. Piemēram, valodas kursi mums divreiz nedēļā, Igaunijā – trīs. Igaunijā ātrāk var sākt arī strādāt – pēc sešiem mēnešiem, Latvijā – pēc 8-9 mēnešiem, dažkārt pat ilgāk.
Muhameds no Palestīnas ļoti cer atrast vietu pavāra profesijā. Pagaidām gan darbojas tikai kā brīvprātīgais. Viņš saka, ka visgrūtāk ir pierast pie aukstuma, taču bijis jāglābj bērnu dzīvības, un viņš grib arī, lai bērniem būtu laba izglītība. Pagaidām viņš kopā ar patvēruma meklētāju centra iemītniekiem šajās dienās gatavo savas nacionālās virtuves gardumus Tallinas Mūzikas nedēļas pasākumu viesiem.
